Vedrans Habels: Īpašo bērnu vecāki nes to lielāko nastu ^{Apriņķis.lv}

Konkursa idejas autors Vedrans Habels no Horvātijas ir profesionāls pavārs. Viņš ir strādājis labākajos restorānos dažādās valstīs un ir sarakstījis sešas pavārgrāmatas skolām. Ideja par konkursu viņam radās pamazām, piecpadsmit gadus strādājot ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības, apmācot viņus darboties virtuvē. Viņš redzēja, cik šie cilvēki ir spējīgi un cik daudz var paveikt, ja viņiem tic, dod iespēju, nodrošina profesionālu apmācību un atbilstošu virtuves tehniku. Vedrana komandā ir viņa sieva Silvija un arī konkursa “Cupid’s Spoon” 2022. gada uzvarētāja Marina no Horvātijas. Ar šo konkursu Vedrans Habels iestājas par vienlīdzīgu sabiedrību ar vienlīdzīgām darba iespējām. 

– Vispirms gribu pajautāt, kādi ir jūsu iespaidi par Latviju?

– Man ļoti patīk Rīga, it īpaši Bastejkalns, man patīk Latvijas cilvēki, un mēs ar komandu esam ļoti priecīgi būt Rīgā laikā, kad Latvija svin savas  neatkarības atjaunošanas dienu. Mēs apmeklējām Brīvības pieminekli un svētku koncertu 4. maijā Rīgas centrā.

– Pastāstiet par konkursu “Cupid’s Spoon”. Kas jūs pamudināja uzsākt šo projektu?

– Es sāku strādāt ar cilvēkiem, kam ir kāda invaliditāte, pirms piecpadsmit gadiem. Pirmos sešus septiņus gadus apguvu nepieciešamās prasmes, lai strādātu ar cilvēkiem, kam ir kustību traucējumi, autisms un citas grūtības. Tad es sapratu, ka galvenā problēma šiem cilvēkiem ir tā, ka viņi nav pietiekami pamanāmi sabiedrībā, bet ēdiena un dzēriena pagatavošana – tās ir prasmes, kas ir nepieciešamas ikvienam. Tāpēc man radās ideja par šo konkursu tieši cilvēkiem ar invaliditāti. Kā es saku, piemēram, paraolimpiskajās spēlēs var piedalīties tikai daži cilvēki, bet gatavot ēdienu un dzērienu var ikviens, un tas ir pirmais solis, lai cilvēks kļūtu neatkarīgs, kā arī lai iekļautos darba tirgū. Ēst gatavošanas prasmes būtu jāapgūst katram.

– Kā jums šī pieredze radās, līdz nonācāt līdz konkursam? Vai tās bija ēdiena gatavošanas meistarklases cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?

– 2009. gadā izveidojām organizāciju un no 2009. līdz 2014. gadam strādājām tikai ar nelielu ēdienu gatavošanas meistarklasi, kas ilga no vienas nedēļas līdz vienam mēnesim. Šajā meistarklasē mēs arī paši guvām pieredzi, kā strādāt ar cilvēkiem ar invaliditāti un kā mācīt viņiem gatavot ēst. Cilvēkus ar ļoti sarežģītu invaliditāti ved pie mums uz mājām. Mums ir svarīgi šos cilvēkus labāk iepazīt, vairāk uzzināt par viņu vajadzībām. Mēs iepazīstamies arī ar šo cilvēku ģimenēm vai aizbildņiem, jo tā mēs varam iegūt dziļāku izpratni par viņu specifiskajām vajadzībām, jo tās vajadzības ir ļoti dažādas un atšķirīgas, piemērm, medikamentu lietošana, kādu palīgierīču lietošana, autiņbiksīšu nomainīšana un tamlīdzīgi. Pie mums brauc arī bez vecāku gādības atstātie bērni, un arī viņiem mēs mācām ēst gatavošanas prasmes. Ar to mēs sākām – ar šīm meistarklasēm. Tad pieteicāmies uz dažiem finansējuma konkursiem un savu darbību vairāk sākām attīstīt un paplašināt. Jūs jau zināt, ka ar ideju vien nepietiek. Idejas ir daudziem, ideja nav problēma, problēma ir šo ideju īstenot dzīvē. Un, lai to izdarītu, vienmēr ir jāupurē sevi. Mēs apzināmies, ka īpašo bērnu vecāki vai aizbildņi ik dienu upurē sevi, savu dzīvi bērniem. Man pašam nav bērnu ar invaliditāti, un es uzskatu par savu atbildību kaut nedaudz palīdzēt un atbalstīt šos vecākus. Es gribētu, lai katram būtu šī atbildība un griba – palīdzēt, atbalstīt un mainīt šo pasauli. Šo bērnu vecāki un aizbildņi nes to lielāko nastu, viņu pienākums nav mainīt pasauli, bet būt pie saviem bērniem. Mainīt pasauli ir mūsu pienākums.

– Tātad viens no jūsu mērķiem ir iedrošināt cilvēkus, motivēt viņus un palīdzēt viņiem apzināties savas spējas?

– Ja viņi vēlas iekļauties darba tirgū, gastronomija un viesmīlība ir viena no iespējām. Arī cilvēki, kas nevar strādāt, var kļūt neatkarīgāki, iemācoties pagatavot ēdienu. Visiem pienāks brīdis, kad aizbildņi vai vecāki vairs nespēs par viņiem parūpēties, tāpēc ir svarīgi zināt, ka bērns varēs tikt galā arī bez viņa – aiziet uz veikalu, uztaisīt sev paēst. Šajā konkursā ļoti labi ir tas, ka rezultāts ir redzams un baudāms uzreiz. Kad dalībnieki kaut ko ir pagatavojuši, viņi var to uzreiz nogaršot. Viņi saņem arī atzinību un gūst gandarījuma sajūtu par paveikto. Tas viņus ļoti iedrošina darīt un iet uz priekšu. Kad viņi pirmo reizi piedalās konkursā, tas pirmais lielais notikums un uzdrošināšanās ir uzkāpt uz skatuves. Un tad mēs cenšamies, lai viņiem būtu šī sajūta – tu jau esi labākais, tas jau ir tavs sasniegums, ka tu esi šeit, ka tu esi uzdrīkstējies.

Horvātijā “Cupid’s Spoon” pasākumu apmeklēja daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki – futbolisti, mūziķi, ēdienu blogeri, aktieri – un, pateicoties tam, ieradās arī daudz žurnālistu, kas tālāk šo ziņu iznesa plašāk sabiedrībā. Tas mūs ļoti priecē, jo viens no galvenajiem mūsu mērķiem ir, lai šie cilvēki kļūtu par sabiedrības daļu, par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem un viņiem būtu tādas pašas iespējas kā visiem. Horvātijā tā interese no medijiem tiešām bija pārsteidzoši liela. Un svarīgi, ka tas aiziet arī līdz politiķiem, ka arī viņi pamana šos cilvēkus.

– Kādām iemaņām ir jābūt, lai varētu piedalīties konkursā?

– Šis konkurss ir paredzēts visiem – gan profesionāļiem, gan neprofesionāļiem. Piemēram, cilvēkam, kuram jau ir ēst gatavošanas prasmes, tā ir iespēja, ka viņu pamanīs kāds potenciālais darba devējs, dalība konkursā viņam var pavērt kādas darba iespējas, kas arī ir viens no konkursa mērķiem. Savukārt tiem, kam vēl nav nekādas prasmes, kam tā varbūt ir pirmā ēst gatavošanas pieredze, konkurss ir laba motivācija, redzot citu iegūtās iespējas un izaugsmi. Viņi ierauga to, ka arī cilvēkiem ar invaliditāti, ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem ir iespēja kļūt pamanāmiem, kaut ko paveikt patstāvīgi, iekļauties darba tirgū, iespēja kaut ko vairāk sasniegt, būt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Varbūt cilvēks nekļūs par pavāru, bārmeni vai viesmīli, bet atklās kādu citu jomu. Pats galvenais, ka viņš ierauga un notic: ja citi var, tad es arī varu. Tāpēc mēs vēlamies motivēt visus cilvēkus, un nav svarīgi, cik daudz viņi var izdarīt uz skatuves, katrs izdara tik, cik viņš var un spēj.

– Varbūt jums ir kādi interesanti stāsti par to, kā šis konkurss ir mainījis kāda cilvēka dzīvi vai pavēris kādas nākotnes iespējas?

– Katru gadu mums ir kāds interesants stāsts. Pirmajā gadā Horvātijā, kas ir salīdzinoši maza valsts ar mazāk nekā četriem miljoniem iedzīvotāju, pieci cilvēki, pateicoties konkursam, atrada darbu. Bet visi dalībnieki guva motivāciju gatavoties un piedalīties nākamajā konkursā. Visiem viņiem tagad ir lielāka motivācija strādāt un meklēt iespējas, bet pats galvenais ir arī tas, ka mums, organizatoriem, tagad ir daudz vieglāk komunicēt ar sadarbības partneriem, ar medijiem, mēs arī redzam, ka sabiedrība kļūst atvērtāka pret cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Tā tiešām ir liela problēma, ka šie cilvēki ir tā kā izolēti no sabiedrības. Bet viņi arī vēlas būt pilnvērtīgi sabiedrības locekļi ar visām tām pašām iespējām, kas ir citiem.

– Kā jūs nonācāt līdz starptautiskam pasākumam? Vai jau sākotnēji bija doma izvērst šo pasākumu ārpus savas valsts robežām?

– Jā, mēs jau sākumā zinājām, ka ar šo konkursu apceļosim Eiropu, bet iesākumā gribējām izmēģināt un pārbaudīt, kā tas darbojas, tāpēc sākām ar Horvātiju. Sapratām kļūdas, sapratām, kas ir jāuzlabo, kas strādā, kas ne, kā labāk to visu organizēt. Atstrādājām visu līdz pat niansēm, un tagad esam gatavi starptautiskiem konkursiem. Protams, vēl jau viss nav ideāli, jo mums nav liela finansējuma, bet šis ir tāds sākums.

Mēs vēlētos, lai šogad no katras valsts būtu kaut vai pa vienam uzvarētājam, kas nākamgad piedalītos finālā Horvātijā, un būsim ļoti gandarīti, ja katrs šis cilvēks ar mediju starpniecību tiks pamanīts savā valstī. Atgriežoties no konkursa, viņš jau būs ieguvis popularitāti, un tas motivēs arī citus spert šo soli. Viņi būs iedrošināti un sapratīs, ka tā ir arī viņu iespēja.

– Cik valstīs šis konkurss jau ir noticis?

– Šis ir pirmais Eiropas konkurss. Šogad esam apceļojuši desmit valstis, pirms Latvijas bijām Polijā, Lietuvā un Ukrainā. Lai gan Ukraina nav Eiropas Savienības valsts, es nolēmu izdarīt vienu izņēmumu, un tā bija Ukraina. Horvātija 1991. gadā arī pieredzēja karu, un mēs zinām, kā tas ir. Un mēs vēlamies, lai Ukraina zina, ka mums rūp viņu cilvēki.

Kad būsim apceļojuši Eiropas Savienību, ticam, ka no katras valsts vismaz viens cilvēks nākamajā gadā ieradīsies uz finālu Horvātijā. Mēs vēlamies, lai konkurss notiek katru gadu.

Mēs labprāt apceļotu visas valstis, bet ir arī daudz šķēršļu. Piemēram, fiansējums degvielai, pārtikai, nakšņošanai. Mēs neesam finansēta organizācija, mēs paši meklējam līdzekļus, meklējam, kur lētāk uzturēties, ceram arī uz atbalstu, lai varētu šo pasākumu padarīt pēc iespējas plašāku un redzamāku. Latvijā mums izdevās konkursu noorganizēt, pateicoties organizācijai “Caritas Latvija”.

– Kā jūs izveidojat kontaktus citās valstīs? Latvijā jūs šo konkursu organizējat sadarbībā ar “Caritas Latvija”, kam ir līdzīgi mērķi un uzdevumi kā jums. Arī citās valstīs jums ir sadarbība ar kādu organizāciju?

– Mums ir atbalsts no Vatikāna, un tādā veidā, ar bīskapu starpniecību, mēs varam izveidot sadarbību ar citām valstīm. Tas ir vieglāk un ātrāk nekā caur valstu vai pašvaldību iestādēm. Ar to mēs jau Horvātijā saskārāmies. Ļoti daudz šķēršļu bija vienmēr, kad centāmies pasākumu organizēt caur pašvaldībām. Viņiem ir ļoti daudz jautājumu un ļoti liela birokrātija. Pašvaldības mums neticēja, uztraucās par laika apstākļiem, uztraucās par vides pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti un tamlīdzīgi. Tāpēc sapratām, ka ir jāiet cits ceļš un konkurss jārīko vietās, kas ir privātīpašums, piemēram baznīcas vai kādas organizācijas. Un tā mēs caur bīskapiem nonācām līdz sadarbībai ar “Caritas Latvija”.

– Kādi ir jūsu novērojumi par ēšanas paradumiem dažādās valstīs?

– Es īsti neskatos uz ēdienu tādā izpratnē. Es šajā konkursā vēroju dalībnieku prasmes. Man katrs viņu pagatavotais ēdiens ir brīnišķīgs, jo viņi gatavo no sirds, un mans uzdevums ir vērot, kā viņi to gatavo. Viņi atdod sevi visu šim konkursam, un tas man ir ļoti svarīgi. Piemēram, Grieķijā bija viens puisis, kurš nevarēja staigāt, kurš nevarēja uzkāpt uz skatuves viens pats, viņam bija vajadzīga divu cilvēku palīdzība, – viņš pabeidza gatavot ēdienu, paņēma šķīvi un devās viens pats piecus metrus, lai noliktu šķīvi tiesnešu priekšā. Un viņš pats arī pastāstīja, ko ir pagatavojis.Tas ir tas, ko mēs skatāmies un vērtējam konkursantos. Tas mums ir svarīgi – ka viņi uzdrīkstas un notic sev.

– Ar ko ir aprīkots šis jūsu īpašais gastrobuss?

– Gastrobuss ir īpaši pielāgots cilvēkiem ar invaliditāti. Tajā ir regulējama virtuves iekārta, ko var regulēt uz augšu, uz leju pēc nepieciešamības, gan cilvēkam ratiņkrēslā, gan tiem, kas stāv kājās. Ir virtuves iekārta ar visu aprīkojumu un arī īpaši pielāgota skatuve, uz kuras var uzbraukt ar ratiņkrēslu.

– Pēc kādiem kritērijiem tiek vērtēts dalībnieku sniegums?

– Tiek ņemtas vērā dalībnieka spējas un prasmes virtuvē, dalībnieka motivācija un vēlme mācīties un, protams, pagatavotais ēdiens vai kokteilis un tā garšas nianses.

– Vai konkursa žūrijā piedalās arī kāds vietējās valsts pārstāvis? 

– Katra valsts pēc saviem ieskatiem var izvēlēties žūrijas locekļus. Latvijā pasākuma īpašais viesis un žūrijas pārstāvis bija Pipars – kulinārijas blogeris, aktīvs labdarības un sociālo projektu iniciators –, kā arī Svētās Terēzes draudzes priesteris.