Andris Upenieks: Prezidenta vēlēšanu veikals ^{Apriņķis.lv}

Pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits tomēr (?!) nolēmis nekandidēt uz otro pilnvaru termiņu. Tiem politologiem, publiskās telpas pierunātājiem, kas pārsteigumā iepleš lielas acis, vai nu daudz kas ir piemirsies, vai traucē politiskā pasūtījuma vadlīnijas. Jā, neizslēdzot arī patētikas apgarotas savādības. Pieņemsim, aizmirsies, ka Levits jau pirms četriem gadiem piekrita kandidēt uz prezidenta amatu ar paša izvirzītu noteikumu: ja viņa ievēlēšanu garantē drošs Saeimas (koalīcijas) balsu vairākums. Jau toreiz tāda piesardzība vai bailes zaudēt šķita dīvaina, jo kur tad paliek demokrātiska sāncensība, kuras neesamība liedz tautai redzēt savus varoņus? Balsošana taču tagad atklāta!

14.Saeimas pirmajā sēdē prezidents smukuma pēc iepļaukāja parlamentu par feodālo lēņu sistēmu valsts varā un pārvaldē, par sklerotisku nespēju vadīt valsti, piemirstot prezidentūras sākumā paša solīto slotu, ar ko jāizmēž māja. “No tiem mēsliem, kas sakrājušies trīsdesmit gados  [..], piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija, nodokļu nemaksātāji.”

Labi, pieņemsim, tas bija sen. Bet jaunās koalīcijas apstākļos Levits solīja (cerībā, ka aizmirsīsim?) nolaist referenduma ierosināšanas latiņu no 150  000  parakstu līdz 30 000! Kur tas tik klusi nozūmējās? Pazuda paša prezidenta piebildē, ka šādu normu parlamentā virzīs tikai tad, ja tai būs garantēts atbalsts. Vēl vairāk, neviens tādu atbalstu nemēģināja ne meklēt, ne skatīt, ne saskaitīt.

Kāds funktieris tagadējai nekandidēšanai? Diezgan amizants: Levits paziņojumā medijiem norāda, ka “šādā situācijā pastāv reāla iespēja, ka Valsts prezidenta ievēlēšanā izšķirošās balsis būtu partijām, kuras nepārstāv Latvijas latvisko un rietumniecisko kursu.”.

Šāda poza neliekas cienīga. Pirmkārt, pārāk daudz  “kā būtu, ja būtu”. Otrkārt. Kā īlens iz maisa lien vecā maniere: ja nevarat garantēt uzvaru man, es necīnos, aizeju  – jūs palieciet savās vietās! Treškārt, prezidentam kā juristam jāsaprot, ka visi Saeimas deputāti ievēlēti likumīgi. Prezidents zvēr: “Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas.”

Kā zvērēts, tā arī jārīkojas, nevis šķirojot deputātus pēc tā, ko katrs iespējami vai neiespējami domā. Tāpat kā diez vai ir korekts Egila Levita aicinājums Uldim Pīlēnam no “Apvienotā saraksta” rīkoties līdzīgi, nobīdot malā.

Kāpēc Pīlēns jābīda malā? Tāpēc, ka Rinkēvičs? Nebūsim naivi, ka Edgaru Rinkēviču “Jaunā Vienotība” virza vienkārši tāpat – sak, redzēs, kā būs. “Progresīvie” atkal nepārsteidz, kaut arī smalkās aprindas apdzied viņu virzīto Elīnu Pinto kā labu melodeklamētāju un sabiedrības žilbinātāju. Stambulas konvencijas un mozaīkas līnijas turēšanā piesaistījusies arī Vaira Vīķe-Freiberga.

Viens nu ir skaidrs – mēs varam kvēli apbrīnot, dievišķi dievināt, varam asi pelt un krasi noliegt, tam nebūs nekādas ietekmes politiskā veikala cenrādī, kur, tieši izsakoties, pērk un pārdod visu, dažkārt arī to, ko zvēresta formā solījis katrs Saeimas deputāts: “.. aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākā apziņas.”

Tā sakot, ja zvērests vārdos izslēdz politisko tirgu, tas nenozīmē, ka tirgus neizslēdz zvērestu darbos – gan pozīcijā, gan opozīcijā.

Ja vēlētājs ir cilvēks, tad vajadzētu iedomāties, vai viņš varētu rīkoties līdzīgi: ja pirms Saeimas vēlēšanām neviens negarantē manis izvēlētās partijas uzvaru, neapsola arī to, ka mana partija tiks ievēlēta ar man patīkamu cilvēku balsīm, tad eju malā un nepiedalos?!

Visbeidzot – nekā ārkārtēja: neviens iepriekšējais prezidents nav ievēlēts tikai ar koalīcijas balsīm. Bet, ja draud “prokremliska” koalīcija, tad mūkam visi? Arī tā sauktajai inteliģencei ir jāsaprot, ka glaimotājus un pielīdējus pieviļ tieši tas elks, kuru ceļ kā “spožu zvaigzni” debesīs.