Vilhelms Purvītis aizved pie Garlība Merķeļa relikvijas ^{Apriņķis.lv}

Meklējot gleznotāja senču vietas

Stāstā, ko piedāvājušas Purvīša muzeja un fonda “Viegli” komandas, viss šķita tik ātri un vienkārši izdarīts, ka nevilšus gribas vaicāt, kāpēc akmens galdu neatrada agrāk. Purvīša muzeja vadītāja Žanete Grende atzīst, ka notikumu ķēdīti tiešām var vērtēt kā neticamu sakritību virkni, kas daļēji tā ir. Tomēr pats svarīgākais – bija vajadzīgas dzirdīgas ausis un vēlme pārbaudīt pat visneticamākos nostāstus. Jo par Merķeļa galdu nostāsti klejojuši no mutes mutē jau sen.

Vispirms vajadzīga neliela atkāpe par Purvīša muzeju, kas vēl tiek veidots Vilhelma Purvīša dzimtajās mājās “Vecjauži” Taurupes pagastā. Patlaban apmeklētājiem pieejamas tikai “Vilhelma Purvīša mājas-muzeja” ārtelpas. Ēka ir valsts nozīmes vēstures piemineklis. Žanete Grende uzsver: “Arheoloģiskā izpēte liecina, ka tā ir unikāla 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Vidzemes latviešu māja. Veidojot Purvīša muzeja stratēģijas stūrakmeņus, veicot pētniecības darbu, nonācām Cēsu novada Skujenes pagasta māju “Gravas” apkārtnē, kur zem sena nogāzta ozola varētu būt zemē iegrimis Garlība Merķeļa akmens rakstāmgalds. Kopā ar pētnieciskās ekspedīcijas dalībniekiem nolēmām šo vēsturisko artefaktu izzināt līdz galam. Un mēs, fonds “Viegli”, vienmēr cenšamies runāties ar vietējiem iedzīvotājiem.”

Kādā tikšanās reizē Cēsu pusē tika teikts, ka vietējā iedzīvotāja vecmāmiņai viņas mamma vēstījusi par akmens galda virsmu, uz kuras tapis Merķeļa publicistisks traktāts “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadu simteņa beigās” (1796). Zināms, ka tas rakstīts Cēsu novada Annas muižas apkārtnē. Bet šī atmiņu stāsta vēstītājs domājis, ka vecmāmiņa joko, un nav pievērsis uzmanību viņas teiktajam. Tomēr tas pats nostāsts atkārtots Annas muižā, kur, no Jaunpiebalgas uz Purvīša muzeju braucot, iegriezās Žanete Grende un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte-Pakule. Sak, apkaimē aizvien mēdzot atcerēties, ka zem lielā ozola esot aprakts Merķeļa galds. Un atkal jau – bija zināms, ka apkaimē pirms Otrā pasaules kara skauti izveidoja Merķeļa takas, bet neviens nevarēja apgalvot, vai akmens būs tieši zem ozola un vai vispār būs.

Šoreiz vietējā leģenda atrada dzirdīgas ausis. Žanete Grende piebilst, ka vajadzēja atbraukt ziņkārīgiem rīdziniekiem, lai noticētu senajai leģendai un, Janīnas Kursītes-Pakules uzkurbulēti, zemē guldīto akmeni sāktu meklēt. Uz sakritību virkni varbūt var attiecināt arī vēsturnieka un arheoloģijas profesora Jura Urtāna iesaisti, kuram Kursīte-Pakule lūgusi noteikt akmens autentiskumu.

Janīna Kursīte-Pakule Latvijas Universitātes mājaslapā raksta: “Šī gada vasarā, braucot fonda “Viegli” padomes priekšsēdētājas Žanetes Grendes ekspedīcijā pa gleznotāja Vilhelma Purvīša senču vietām Vidzemē, dzirdējām nostāstu par akmens galdu, pie kura sēžot, vācbaltiešu publicists un rakstnieks Garlībs Merķelis (1769–1850) esot sarakstījis savu apcerējumu “Latvieši”, kas 1797. gadā (īstenībā jau 1796. gadā) tika izdots Leipcigā. Dzirdot šo nostāstu, radās vilinājums iegriezties bijušajā Ķēču (vēl senāk Jaunpils, tagad Zaubes) pagasta Annas muižā (Annenhof), kur Merķelis no 1793. līdz 1796. gadam strādāja par mājskolotāju Aleksandra Tranzē ģimenē. Merķeļa ozols pirms vairākiem gadiem, zibens sasperts, bija nogāzies un trunēja, apkārt saaugusi krūmu rinda. Nekas nebija redzams.”

Kur radās “Latvieši”

Dzīvodams Tranzē ģimenē, Merķelis vāca faktus, ko pēcāk izmantoja savā apcerējumā “Latvieši”, vērsdamies pret dzimtbūšanu, atklādams Vidzemes muižnieku vardarbību pret latviešu zemniekiem, argumentēdams par dzimtbūšanas ekonomiskās neefektivitātes cēloņiem un antihumāno raksturu. Uz Merķeli var attiecināt sakāmo par pravieti, kuru paša zemē nesaprot, – pēc “Latviešu” publicēšanas viņu nosodīja, viņam iebilda, un visbeidzot viņš bija spiests pārcelties uz Vāciju. Iespējams, Garlība Merķeļa publicistika paātrināja dzimtbūšanas atcelšanu Igaunijā, Vidzemē un Kurzemē.

Paguva pirms apgaismotāja jubilejas

Pēc padziļinātas izpētes secināts, ka seno akmens plāksni ir iespējams izrakt. Dzintars Vīņauds norādījis vietu, kur rakt, un vietējais uzņēmējs Kaspars Bokta ar palīgiem un tehniku ķēries pie darba. Pēc krūmu novākšanas norādītajā vietā vīdējis akmens stūris. Akmeni izdevās izcelt – galds 1,20 metru garumā, 65–70 centimetru platumā un 10 centimetru biezumā vizuāli atgādināja nedaudz brīvas formas rakstāmgalda virsu. Pagaidām tas pārvietots uz Annas muižas (tagad “Annas hotel”) noliktavu Zaubes pagastā.

Atgriežoties pie iespējamām sakritībām, Žanete Grende noteic: zīmīgi, ka galdu atraduši tagad, jo nākamgad aprit 255 gadi kopš Merķeļa dzimšanas. Paspēs sagatavoties un izdomāt, kā Merķeļa rakstāmgalda fragmentu eksponēt. Un, ja īstajā brīdī īstajiem cilvēkiem nebūtu uzšķīlusies zinātkāres dzirksts pārbaudīt šķietami neticamu stāstu, pāris gadsimtus zemē gulējušais vēsturiskais artefakts aizvien netiktu atrasts...

Latviešu nacionālisma ciltstēvs un citi fakti

Par Garlību Merķeli ātrumā daudzi spēj pateikt to, ka viņš bija publicists un apgaismības ideju nesējs. Gatavojoties viņa jubilejai, ir vērts atgādināt dažus faktus par cilvēku, par kuru akadēmiķis Jānis Stradiņš rakstījis: “Pēc Herdera Merķelis bija pirmais, kas atzina latviešu gara mantu lielo vērtību un paredzēja tām nākotni. Tādējādi savā ziņā viņš ir viens no latviešu nacionālisma ciltstēviem, kaut arī pats nav sacerējis neviena darba latviski un Nikolaja I reakcijas laikā pret latviešu nācijas iespējām un viņu literatūras nākotni pat izturējies rezervēti.”

* Gandrīz puskilometru garā Merķeļa iela ir viena no Rīgas galvenajām maģistrālēm. 1923. gadā to nosauca par Merķeļa ielu, bet vācu okupācijas laikā – par Bismarka ielu. 1944. gadā nosaukumā atkal atgriezās Merķeļa uzvārds, un visus turpmākos gadus iela bija pasargāta no pārdēvēšanas. Ielas kopējais garums ir 560 metru. Nav izdevies atrast informāciju par to, kāpēc tieši šai ielai izlemts piešķirt ievērojamā Baltijas vācieša vārdu.

* Garlība Merķeļa atdusas vieta ir Katlakalna kapos – mazā kapsētiņā pašā pilsētas nomalē, pie robežas ar Ķekavas pagastu.

* Garlībs Merķelis dzimis Lēdurgas luterāņu mācītāja Daniela Merķeļa un Ģertrūdes Elizabetes, dzimušas Brokhauzenas, ģimenē. Nedaudz mācījies skolās, bet kopumā izglītību ieguvis pašmācības ceļā, apguvis arī vairākas svešvalodas. Ieguvis filozofijas doktora grādu. 1969. gadā pie Lēdurgas baznīcas uzstādīts tēlnieka Kārļa Baumaņa veidotais piemineklis Merķelim.

* Darba gaitas Garlībs Merķelis uzsāka kā rakstvedis tiesas kancelejā Rīgā, bija statists Rīgas Pilsētas teātrī, strādāja par mājskolotāju Liepupē un Annas muižā Nītaurē.

* 1792.gadā Garlībs Merķelis publicēja savu pirmo darbu – veltījuma dzejoli baronam Johanam Gustavam fon Aderkasam dzimšanas dienā.

* Berlīnē Garlībs Merķelis uzņemts brīvmūrnieku ložā.

* 1807.gadā Garlībs Merķelis apprecējās un 1808. gadā iegādājās Depkina muižu Katlakalnā, kur nodzīvoja līdz mūža beigām.

* Garlībs Merķelis uzskaita argumentus, kurus visbiežāk izmantojuši dzimtbūšanas aizstāvji, akcentējot latviešu zemnieku “kaitīgo” raksturu, kura dēļ tiem brīvībā vajadzēšot iet laupīt vai ubagot:

• latvietis neesot nobriedis brīvībai;
• bez kunga nevarēšot patstāvīgi izdzīvot;
• kā brīvs cilvēks latvietis nejustos laimīgs;
• brīvlaistie latviešu zemnieki atstātu savas dzimtās vietas, pamestu Vidzemi;
• latvietis esot slinks;
• latvietis esot izšķērdīgs;
• latvieši bez izņēmuma esot dzērāji;
• latvietis esot zaglīgs;
• latvietis esot nesaticīgs un dusmās mežonīgs;
• latvietis esot stūrgalvīgs.

Kā sacījis Jānis Stradiņš, Merķelis nenoliedzis šīs latviešiem piedēvētās īpašības, taču viņš argumentēti rādījis, ka tās neesot iedzimtas, dabas dotas, bet apstākļu, vēstures radītas. Iegūstot brīvību, negatīvais zudīs vai pārveidosies. Starp citu, “Latviešu” otrajā, papildinātajā, izdevumā Merķelis par latviešu garīgajām iespējām teicis: “Varbūt tagad latvieši jau spīdētu citu tautu vidū, varbūt viņiem būtu savi Kanti, savi Herderi, savi Vīlandi, varbūt viņiem kā zinātnes, tā politikas laukā būtu svarīgāka loma, ja viņi būtu atstāti savā ziņā.”