Menu
 

Ar pievienoto vērtību atgriežas Latvijā Apriņķis.lv

  • Autors:  Antra Gabre
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Edīte Ligere izpelnījusies ievērību kā tūkstošā reemigrante Rīgas plānošanas reģionā. Kopā ar vīru Rūdolfu un bērniem Kārli un Lizeti viņa šogad atgriezusies Latvijā pēc vairākiem Vācijā nodzīvotiem gadiem. Taču, jau dodoties prom, abi zinājuši, ka noteikti brauks atpakaļ.

Tagad Edīte saka – tāpēc dzīvojuši ar vienu kāju Vācijā, ar otru Latvijā. Vācijā piedzima bērni, un, kad meitai vajadzēja sākt mācīties pirmajā klasē, ģimene izlēma: laiks doties atpakaļ. Edītes dzīvesbiedrs – asinsvadu ķirurgs – atteicās no darba iespējām Vācijā, laikus bija sameklējis darbavietu Latvijā. Bet Edīte nodibināja un attīsta uzņēmumu, kas ar zīmolu “Carlos’Bugs” ražo produktus ar kukaiņu pulveri.

Tikai uz laiku

Edīte Ligere stāsta, ka devusies līdzi Rūdolfam, kuram bija jāuzsāk rezidentūras studijas asinsvadu ķirurģijā. Tā kā Latvijā nebija vietu, viņš izvēlējās izglītoties Vācijā. “Tad mēs jau zinājām, ka dibināsim ģimeni, būs bērni un pēdējais laiks atgriezties būs tad, kad bērniem jāsāk iet skolā,” stāsta Edīte. “Visu to laiku, deviņus gadus Vācijā, mēs zinājām, ka būsim atpakaļ. Pirms aizbraukšanas no Latvijas ballītē draugiem teicām, ka būsim atpakaļ. Neviens neticēja: ko jūs! Un arī šogad, kad pavasarī teicām, ka brauksim mājās, neticēja: tiešām?”

Visbiežāk tiekot norādīts uz Vācijas dzīves labumiem. “Vai ir godīgi aizbraukt kaut kur tāpēc, ka tur ir labāk, un teikt, ka Latvijā ir slikti? Bet ko tu esi darījis, lai būtu labāk? Mums pašiem ir jādara labāk. Gribam visu uzreiz. Bet uzreiz nebūs. Cilvēki, kas dzīvo Latvijā, nesaprot, kāda ir viņu iedomāto labumu otra puse.” Edīte pieļauj, ka ne tikai Vācijā, bet arī citur iebraucējs tomēr jūtas svešs. Un ilgas pēc mājām esot svelošas. Protams, apzinājušies: jo ilgāk bērni uzturēsies citā valstī, citā valodā un domāšanas veidā (jo valoda to ietekmē), jo grūtāk viņiem būs pēc atgriešanās Latvijā.

Uzņēmēja piekrīt, ka ir jāintegrējas vidē, pat ja tajā dzīvo tikai uz laiku. Arī viņa iemācījusies vācu valodu, kuru pirms tam nav zinājusi. Tā kā gribējuši paši būt vairāk kopā ar bērniem, vakaros nevarējuši divatā daudz kur aiziet, tikties, veidot jaunas pazīšanās. “Tas ir mazs mīnusiņš, ka visu laiku domā: tas ir pagaidām. Tāpēc tur nedzīvo pilnasinīgi,” atzīst uzņēmēja.

Edīte Ligere ar pārliecību apgalvo: ģimene nenožēlo, ka ir atgriezušies. “Tiem, kas man to vaicā, es jautāju pretim: kāpēc neatgiezties? Jā, grūti ir šķirties no tur iegūtiem draugiem un paziņām, tā ir vieta, kur bērni dzimuši. Tas ir svarīgi, protams, bet Vācijā nekad nevarētu dabūt to, ko Latvijā. Tā ir piederības sajūta Latvijai, latviešu valodai. Tā ir daba, šeit brīvi braucam uz jūru, uz mežu. Latvijā esam iegādājušies nekustamo īpašumu, bet Vācijā tas maksātu daudz vairāk. Te ir mūsu ģimene, draugi – cilvēki, ko pazīstam kopš bērnības. Mums vislabāk ir Latvijā.”

Plānam ir jābūt

Edīte Ligere neslēpj, ka viņai patīk plānot. Tā noticis ar pārcelšanos uz Vāciju un arī atpakaļ. Atgriešanos plānojuši laikus, vīrs sameklējis darbavietu. Sazinājušies arī ar reemigrācijas kuratoriem, lai noskaidrotu, vai ir kādas nianses, kuras, iespējams, nav pamanījuši, bet ko vajag zināt. Tādas bijušas saistībā ar grāmatvedību, un skaidrojums lieti noderējis.

Edīte Ligere uzsver: “Ir svarīgi būt informētam par visu. Koordinatores strādā ļoti labi, palīdz, izskaidro, kam jāpievērš uzmanība, ar ko jārēķinās. Katrai valstij tomēr ir sava specifika. Pati domāju, kāda būs mana pievienotā vērtība, kad atgriezīšos Latvijā. Kā varēšu konkurēt darbaspēka tirgū. Ko darīšu. Kā divu bērnu mammai ir jādomā, kā menedžēsim visu. Arī – kāds būs mans finansiālais pienesums.”

Tolaik viņa bija pabeigusi bakalaura studijas, bet apzinājās, ka zināšanu tomēr pietrūkst, tāpēc izstudēja uzņēmējdarbību maģistrantūrā, lai varētu strādāt efektīvāk. Tagad studē otrajā kursā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes maģistrantūras programmā “Pārtikas zinātne”.

Jau Vācijā Edītei radusies interese par kukaiņu izmantošanu pārtikā: “Ideja aizrāva. Man bija aizraujoši pētīt zinātniskos rakstus, skatīties, kas notiek likumdošanā.” Viņa pieteikusies Eiropas Savienības fondu atbalsta programmai, kas palīdzēja īstenot ieceri par uzņēmējdarbību Latvijā, piedalījās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pirmsinkubācijas programmā, kas bija atvērta diasporai 2021. gadā. Diasporas programmu vadītāja bijusi aktīva, pati zvanījusi, interesējusies, vai ir neskaidrības. Tagad Edīte Ligere stāsta, ka sākumā pat nebija domājusi ražot šokolādes konfektes, kurās izmantots kukaiņu pulveris, bet programmas noslēgumā gribējies izdarīt kaut ko reālu, ar ko noslēgt mācības.

Kukaiņi pārtikā ir tagadne

Edīte Ligere secinājusi, ka Eiropā nav daudz ražotāju, kas izmantotu kukaiņus kā izejvielu, un esošie pārāk neiedziļinās zinātnes atziņās. Tāpēc pagājušogad viņa uzsāka maģistra studijas programmā “Pārtikas zinātne”, lai kukaiņu izmantošanu izprastu vēl vairāk un varētu izveidot vēl citus produktus. Viens no tādiem ir proteīna un šķiedrvielu makaroni.

Uzņēmēja uzskata, ka viss mainās un kukaiņu izmantošana pārtikā vairs nav nākotnes jautājums. Tas notiek jau pašlaik, lai gan Latvijā viņas veidotais uzņēmums, cik zināms, ir vienīgais. “Mēs nevaram dzīvot tik izšķērdīgi, ēst tik negausīgi,” viņa norāda un piebilst: “Es nedomāju, ka kukaiņiem būtu jāaizstāj liellopa gaļa.” Tomēr kukaiņi esot vērtīgi ne tikai kā proteīna un minerālvielu avots, bet ir ilgtspējīgāki arī no ražošanas viedokļa, salīdzinot ar iegūto proteīnu un to, kādi resursi patērēti: piemēram, cik daudz savas dzīves laikā apēdis un izdzēris liellops, kādos apstākļos tas turēts, cik vietas aizņēmis, un tam pretī – cik daudz izlietots kukaiņu audzēšanai. Protams, arī kukaiņu audzēšanā jāievēro striktas labturības prasības, ko kontrolē Eiropas Savienība.

2020.gadā uzņēmēja aptaujājusi 913 Latvijas iedzīvotājus, un aptauja uzrādījusi, ka strikti pret kukaiņiem pārtikā ir tikai vegāni, bet veģetārieši esot tikpat atvērti kā visēdāji. Edīte Ligere novērojusi, ka Latvijā vispiesardzīgāk pret kukaiņu izmantošanu pārtikā izturas sešdesmitgadnieki. Daudz pieņemošāki ir seniori un jaunieši. Šāda tendence esot arī Eiropā – tur pētījumu rezultāti ir līdzīgi.


#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.