Līdz 26. februārim Jūrmalas pilsētas muzejā (Tirgoņu iela 29, Majori) apskatāma mākslinieka Daiļa Rožlapas 80 gadu jubilejas gleznu izstāde no Voldemāra Leitāna kolekcijas. Ieeja šajā izstādē ir bez maksas.

Voldemārs Leitāns Daiļa Rožlapa darbus sācis kolekcionēt jau vairāk nekā trīsdesmit gadus atpakaļ. Uz šo brīdi viņa kolekcijā ir ap 300 mākslinieka darbu, un senākais ar nosaukumu «Rīgas nomale», kurš datēts ar 1982. gadu, skatāms arī šajā izstādē. Kopumā izstādē eksponēti 64 Daiļa Rožlapas darbi.

Dailis Rožlapa dzimis 1932.gada 10.novembrī. 1954. gadā beidzis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu, 1968.gadā - Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātņu nodaļu. Izstādēs piedalās kopš 1958.gada.

Daiļa Rožlapas pirmā darba vieta ir Rīgas kinostudija, kur 1954.gadā viņš sāk darbu kā grima mākslinieks. Lai arī grimētāju vārdi reti tiek pamanīti un izcelti, tomēr šis laiks ir iezīmīgs ar to, ka strādāts pie tādām slavenām latviešu filmām kā «Pēc vētras», «Zvejnieka dēls» un „«Rita». 1957.gads ir sākumpunkts scenogrāfa, mākslinieka - inscenētāja karjerai. Pirmā darba vieta - Liepājas teātris (1957 - 1961), kur skatuves ietērpu devis Jāņa Jaunsudrabiņa lugai «Jo pliks, jo traks» un Jāņa Kalniņa operai «Ugunī».

1961.gadā Dailis Rožlapa atgriežas dzimtajā pilsētā Rīgā un sāk strādāt toreizējā Jaunatnes teātrī (1961 - 1971). Šai laikā veidojis scenogrāfiju daudzām tik labi zināmajām un populārajām izrādēm kā «Brālītis un Karlsons, kurš dzīvoja uz jumta», «Pepija Garzeķe», «Buratino piedzīvojumi», «Princese Gundega un karalis Brusubārda», «Kolumba mazdēli» u.c. Paralēli tam skatuviskie ietērpi radīti arī citu Rīgas, Valmieras un Liepājas teātru, kā arī Lietuvas - Kauņas, Šauļu un Paņevežas teātru izrādēm.

Pēc desmit gadiem, kuri pavadīti teātrī, 1971. gadā Dailis Rožlapa atgriežas Rīgas kinostudijā, bet nu jau vairs nevis kā mākslinieks grimētājs, bet gan kā mākslinieks inscenētājs. Gandrīz divdesmit gadu laikā (1971 - 1989) bijis mākslinieks inscenētājs tādām populārām latviešu mākslas filmām kā «Vella kalpi vella dzirnavās» (1972), «Pūt vējiņi» (1973), «Melnā vēža spīlēs» (1975), «Robina Huda bultas» (1975), «Zem apgāztā mēness» (1977), «Rallijs» (1978), «Īsa pamācība mīlēšanā» (1982), «Aija» (1986), «Vajadzīga soliste» (1986) u.c.

Līdztekus sasniegumiem teātrī un kino, Dailis Rožlapa darbojas arī glezniecībā, sākumā akvareļa un eļļas, tad guašas un temperas, bet kopš 70-tajiem gadiem jauktās tehnikās.

Dailis Rožlapa ir Latvijas Mākslinieku savienības, Latvijas teātra darbinieku savienības un Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs. 1983. gadā viņam piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums, 1974. gadā 7.Vissavienības kinofestivālā filmai „Pūt vējiņi" piešķirta balva par labāko klasikas ekranizējumu. 1967.g., 1970.g., 1978.g. saņēmis LPSR Augstākās padomes prezidija goda rakstus, bet 1979. gadā PSRS TSS izstādē Bronzas medaļu par skicēm filmai „Pūt vējiņi".

Mākslinieks Dailis Rožlapa raksturojot sevi teic: „Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, jākonstatē, ka man līdz šim vienmēr ir laimējies. Pirmām kārtām jau laime bija piedzimt tik jaukā ģimenē kā manējā. Kaut gan maniem vecākiem nenācās viegli audzināt četrus bērnus, mūsu ģimenē valdīja silta, ģimeniska atmosfēra. Laimīgs es esmu arī tādēļ, ka visu mūžu esmu darījis darbu, kas man patīk. Piedaloties mākslas filmu un teātra izrāžu veidošanā, esmu ticies ar interesantiem cilvēkiem, vērojis dabas ainavas un mazpilsētas jaukumus, ko vēlāk esmu atveidojis savās gleznās.

Maz ir tādu muzeju, kuru fondos glabājas mani darbi, bet toties daudzās dzīvojamās telpās visā plašajā pasaulē tie ir atraduši mājvietu. Bildes tāpat kā cilvēki spēj un arī nespēj iedzīvoties vidē, kurā nokļuvušas, turpinot dzīvot, attīstīties, pielāgoties, mainīties. Tās tāpat kā viss dzīvais ap mums alkst pēc mīlestības, ievērības un labiem vārdiem".