Dace Vīgante: Dzīvoju Slokā, vietā ar senu vēsturi ^{Apriņķis.lv}

Nebeidzami garas pastaigas, miera osta un jūra

Daces Vīgantes mājas atrodas Slokā netālu no Lielupes. Kā sieviete pati stāsta, “dzīvoju vietā ar senu vēsturi. Šeit joprojām saglabājušās strādniekiem celtās ķieģeļu ēkas no laika, kad darbojās celulozes un papīra fabrika, 1854. gadā celtā luterāņu baznīca, dzirnavu drupas, ko alpīnisti iecienījuši treniņu vajadzībām. Ir saglabājušies kuģīšu un tvaikoņu piestātņu steķi, vecās ambulances un preču noliktavu ēkas. Tālāk, uz “Pavasaru” pusi, notika pirmās Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenī” aprakstītās kaujas. Ar ģimeni un draugiem mēdzam sarīkot garus pārgājienus pa šīm vietām vai dodamies gar jūras krastu uz Lielupes ieteku jūrā. Kad strādāju piemājas dārzā, reizēm zeme atdod dažādus sadzīves priekšmetus, arī ogles un stikla gabalus, jo tur kādreiz atradās malkas placis, netālu bija krogs, bet vēl dziļākā senatnē – amatnieku dzīvojamās ēkas. Kad ar suni dodamies garās pastaigās, priecājos, ka Sloka kļūst arvien sakoptāka,” – tā par savām mājām stāsta Dace.

Par savu miera ostu jeb vietu, kur smelties enerģiju, rakstniece sauc Ingas Šteimanes vadīto Dubultu Mākslas staciju, kur baudāma laikmetīgā māksla. “Šis ir unikāls piemērs Eiropas kontekstā, jo padomju modernās arhitektūras ēkā vienlaikus sadzīvo izstāžu zāle un dzelzceļa stacija. Atceros, kā bērnībā mēdzu tās otrā stāva kafejnīcā apēst cīsiņus ar makaroniem ar skatu uz monstrozo Ļeņina pieminekli, kur tiku uzņemta pionieros.”

Dacei sirdij tīkama ir arī “Dzintaru” koncertzāle, kurā iespējams baudīt izcilus mūzikas koncertus cauru gadu. Protams, ka, dzīvojot tādā pilsētā kā Jūrmala, nav iespējams sevi neieraudzīt pie pašas jūras. “Bezgalgaras pastaigas, kad izvējojas saspringums un sakārtojas domas, kad nepastarpināti var sajust, ka cilvēks un daba ir vienots veselums.” Dacei patīk pazust pilsētas mazajās ieliņās, pazaudēt sevi pamežos un atrast no jauna pie jūras un Lielupes krastā.

Dace iesaka dažas vietas, kuras noteikti ir vērts apmeklēt katram kurš nokļuvis pilsētā. “Pabraucot ar vilcienu vien dažas pieturas un šķērsojot ielu, var nokļūt Jūrmalas pilsētas muzejā, kur baudīt mākslu un interesantas tikšanās. Bērniem ērti sasniedzams ir “Līvu akvaparks” un “Pasaku mežs” ar dažādām aktivitātēm. Un, protams, reti varu paiet garām nemainīgi lieliskas kvalitātes smalkmaizīšu bodītēm. “Raušu fabrika” Bulduros un “Dukāts” Dubultos joprojām glabā manas bērnības pīrādziņu garšu.”

Vectēva celtā māja un kultūrainavas saglabāšana

Dace stāsta, ka bērnībā nemaz nav nojautusi, ka divstāvu māja Bulduros, kurā dzīvojuši salīdzinoši mazā istabiņā, patiesībā ir viņu dzimtas mājas, ko cēlis viņas vectēvs, Jūrmalas domes būvinženieris. “Citās istabās mita iebraucēji no Padomju Savienības. Šaurības dēļ bijām spiesti pārcelties uz dzīvi Kauguros. Mājas vairs nav. Kā tā izskatījās, neatceros. Tādēļ mēdzu staigāt pa Jūrmalas daudzajiem prospektiem un ieliņām. Starp mūsdienu izcilas un apšaubāmas gaumes celtajām privātmājām uzmeklēju brīvvalsts laikā tapušās un vēlāk rekonstruētās mājas, rotātas ar jūgendstila un nacionālā romantisma dekoriem, un iztēlojos mūsējo. Šīs kūrortpilsētas īpašās arhitektūras ēkas ir mūsu piejūras pērles.”

Dzīvodama Jūrmalā, sieviete aizvien no jauna novērtē cilvēku rūpes par šejienes kultūrainavas saglabāšanu: “Lepojos ar domājošiem, inteliģentiem cilvēkiem, kas palīdz šo visu saglabāt, – ar Raiņa un Aspazijas vasarnīcu Majoros, Raiņa būvēto un ar privātu iniciatīvu atjaunoto māju Jaundubultos, Aspazijas māju Dubultos, kas no grausta atjaunota iepriekšējā spožumā, arī ar tēlnieces Olgas Šilovas dzejniecei nesen uzstādīto pieminekli jūras krastā, ko cilvēki dodas aplūkot kā svētceļnieki.”

Tomēr blakus skaistajai kultūrainavai Daci nedaudz skumdina slavenā Jomas iela Majoros. “Savā kičīgajā postpadomju veidolā. Ja agrāk vietējie un viesi devās turp “sevi parādīt un citus apskatīt”, tad šobrīd līdzās vēsturiskām celtnēm un spa viesnīcām atrodas dārgu restorānu un viesnīcu ēkas, kas ietupinātas kā krāsaini ņirbuļojoši kāršu namiņi, ignorējot kultūrvides un vēsturisko kontekstu. Arī baltvācu arhitekta Viktora Medlingera neoklasicisma stilā projektētā viesnīca “Majori” ar samtaini zaļajiem tornīšiem šobrīd brūk kopā neatrisinātu biznesa interešu dēļ, tai gadiem jau nevar atrast saimnieku.”

Jūrmala un proza

Jūrmala rakstniecei nav vienkārši mājas, kur mīt bērnības atmiņas, kur tiek aizvadīta ikdiena un novērtēts bagātais kultūras mantojums. Pilsētai ir nozīmīga loma arī Daces prozā. “Īpaši krājumā “Ledus apelsīns” liela daļa notikumu saistās ar šo pilsētu. Izmantoju prototipiskas situācijas un ainavas no tā laika, ko atceros un ko stāstījuši mani vecāki. Šī grāmata ir vairāk par padomju laiku, tādēļ manos stāstos parādās tā laika Jūrmalas fons, jūra un cilvēku attiecības. Piemēram, stāstā “Ziemeļbriedis” ir aprakstīts tik populārais rūpals – istabu izīrēšana vasarniekiem no brālīgajām republikām,” stāsta sieviete.

Atbalstīsim viens otru, kā vien varam

Runājot par to, kā šobrīd norit ikdienas dzīve, sieviete saka, ka viņai kā rakstniecei nekas nav mainījies, bet līdzcilvēkiem esot grūtāk, tāpēc visi viens otru atbalstot, kā vien varot. “Kā smejos, vēl nesen atbrīvojos no bērnībā mammas iepotētā, ka mājās vienmēr jābūt svecēm, sālij un sērkociņiem, bet šobrīd viss ir atpakaļ. Saraksts vēl papildināts ar tualetes papīru. Atbalstām cits citu, kā varam, mājās visas darba virsmas aizņemtas. Žēl, ka nevar apskaut un ilgāk pabūt kopā ar vecākiem, jo viņi jāsargā. Nenotiek grāmatu atvēršanas svētki, kultūras pasākumi, kas citkārt uzlādētu un palīdzētu uzmundrināt garu.”

Dace saka, ka šajā laikā galvenais ir neļauties izmisumam. “Apzināties, ka šis satricinājums skar visus pasaulē un pāries. Svarīga ir garīgā veselība, morāli atbalstīt citam citu, jo ar maizes gabalu jau mēs padalīsimies vienmēr. Ja sanāk naudiņa, jāpabalsta mazie uzņēmēji, kam šobrīd klājas visgrūtāk. Pērku daudz līdzņemamās kafijas un pasūtu picas uz mājām. Reizēm pat neliels žests palīdz kādam noturēties virs ūdens. Noteikti kaut kur blakus vai bibliotēkā ir kāda nelasīta grāmata vai laba filma, kas izgaismos tumsu visapkārt. Pēc tumsas, no pieredzes zinu, vienmēr nāk gaisma. Jā, sasmērējiet maizītes, salejiet termosos tēju un brauciet uz Jūrmalu paklejot gar jūru vai uz Slokas dzīvnieku patversmi staidzināt suņus! Vēlu visiem sirdsmieru un labu veselību!”