Menu
 

Leonards Inkins. Trakā, trakā, trakā pasaule Apriņķis.lv

  • Autors:  Leonards Inkins
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Jaunībā ar lielu interesi vairākkārt devos uz kinoteātri, lai noskatītos šo, tolaik populāro un arī man interesanto, komēdiju. Tas bija pagājušajā gadsimtā. Tad vēl nespēju iztēloties, cik šai nosaukumā viss ir precīzi un objektīvi pateikts – “Trakā, trakā, trakā pasaule”. Cik precīzi ir definēta cilvēces nākotne.

Tas bija laiks, kad daudz biežāk pulcējāmies kādās svinībās, dzimšanas dienās un kāzās, bet šodien biežāk esmu bērēs.

Diemžēl divdesmit pirmā gadsimta “vidējā” Latvijas iedzīvotāja pasaules skatījuma, morāli un dzīvesveidu raksturojošie “parametri” ir mainījušies. Dilstošā secībā tie ir: tumsonība, muļķība, vieglprātība, egoisms un patmīlība – man nospļauties par citiem, ka tik pašam labi..., kaut vagojam Visumu un lidojam uz Marsu.

Kāpēc tā un, kas man liek tā domāt?

Nu ir ļoti jāuzmanās no cilvēkiem, jo grūti ir paredzēt, kurā gadījumā un kurā brīdī neviļus aizskarsi kādas no viņu tiesībām, izrādīsi necieņu, liegsi kādu no viņu brīvībām un personas izvēles tiesībām, kas stāv pāri visam. Man pienākas, tā ir jābūt...

Kas tik nav kļuvis aizskarošs un pazemojošs?! Īpaši jārespektē ir Dieva noliedzēju tiesības, un tās ir visiem jāgodā, neatkarīgi no tavas nacionālās, reliģiskās un citas piederības. Atļausies nēsāt kristiešu krustiņu – tas ir aizskaroši citām reliģijām, citām pārliecībām... Tas nav pieņemams sātanistiem, jo viss, kas nav no Dieva ir no velna.

Kovids un vakcinācija no medicīniskas un bioloģiskas problēmas ir kļuvusi par reliģiju. Es ticu, ka vīrusa nav, es ticu, ka vīruss ir, tā ir, tā nav, tā nevar būt, tas tomēr ir... un tā bezgalīgi. Vai ticēšanas vai neticēšanas vietā nebūtu prātīgāk ielūkoties mikroskopā un veselības rādītāju statistikā? Arī mirstības... Zināt nevis akli ticēt, jo ticība ir tāds stāvoklis, kad zināšanām, kuras man ir es ļauju ietekmēt savu dzīvi.

Mēs dzīvojam nevis neticības laikmetā, bet ticības visam laikā. Cilvēki tic, ka izdosies, tic horoskopiem, zvaigžņu stāvoklim, sazvērestībām, tic skaitļiem, piemēram, 666, pat valdībām. Kam tik cilvēks netic?!

Tikai cilvēks ir pārstājis ticēt citiem cilvēkiem un paļauties uz tiem. Bieži tas ir pamatoti, jo tie citi jau nav diži citādāki par pašu.

Anti

Tu gribi mūs novakcinēt, tu vēlies liegt mums vārda un pulcēšanās brīvību!? Gribi ierobežot mūsu tiesības būt muļķiem, dzīvot neziņā, maldos, bezrūpīgā vieglprātībā un egoismā?

Viss notiek kā kaut kādā virtuālajā realitātē, kā skatoties kādu mākslas filmu, sporta sacensības vai koncertu. Jā, tas ir patīkami, jā, tas ir interesanti, pat aizraujoši, bet tas mani neapdraud, jo tas ir kaut kur tur, citā – virtuālā – pasaulē, taču šeit un tagad tas mani nekādi neietekmē, un man ir tiesības uz to lūkoties no droša attāluma. Tas notiek tur un mani ietekmē tikai tik lielā mērā, cik es to vēlos un pieļauju. Tā ir mana izvēle un manas tiesības.

Pamēģini tik tās nerespektēt un ierobežot! Mēs iziesim ielās, mēs atlaidīsim Saeimu. Mēs... Ja vēl varētu no tukšām runām un nepamatotiem solījumiem pāriet pie reāliem darbiem, bet tam parasti nav laika, naudas un vispār, ja es gribētu, tad sen to būtu izdarījis, bet man par to un jums nospļauties...

Kurp ne lūkojies, visur nospiedošā vairākumā ir antifašisti, antivakseri un daudzi citi anti. Anti-ģimene, anti-vīrietis, anti-sieviete un tā tālāk un tā joprojām.

Manā izpratnē, pieskaitāmo strauji kļūst aizvien mazāk. Kritiskā robeža jau ir pārvarēta, un notiek brīvais kritiens aizā, līdz būs sasniegts pretsitiens vai atsitiens no aizas dzīlē.

Vēsturnieki uzskata, ka Romas impērija sabruka ne tikai tāpēc, ka to iekaroja barbari, bet galvenokārt tāpēc, ka paši romieši bija kļuvuši par barbariem. Un tas nebija no trūkuma un bada.

Pati labestība

Ir kāds daudziem zināms stāsts, kuru atļaušos arī šeit pārstāstīt. Var cilvēkam teikt: tu esi muļķis, un cilvēks apvainosies, jo vainu un pāridarījumu saskatīs ārpus sevis. Viņš ir pati labestība un pati gudrība, bet viņu kāds atļaujas pazemot. To, ka paša domu gājiens un rīcības ir aplamas, viņš nepieļauj. Vainīgs ir tas, kurš atļaujas to konstatēt un uzdrošinās pateikt.

Bet arī cita versija. Var teikt: tu to lietu ne tā saproti. Būtībā būs pateikts tas pats, bet cilvēks neapvainosies. Vainīgs būs nevis viņš, bet viņa izpratne. To viņš nodala un nesaista ar sevi.

Puse no manas dzīves ir pagājusi padomju savienībā. Vai tā bija padomju vai padumja, šoreiz nediskutēšu. Bet vēlos vērst uzmanību, ka arī tad nedrīkstēja brīvi pulcēties, brīvi paust savas domas. Kaut nedrīkstēja, tomēr bija arī tādi, kuri to atļāvās darīt. Vara par to viņus dažādi represēja. Bet, sākot ar septiņdesmitajiem gadiem, tas notika reti. Reti kāds iebilda, un reti kuru par to sodīja.

Pāri Volgas dzelmei

Es savos divdesmit ar līdzīgajiem, iztukšojuši nevienu vien pudeli alus, stalti izslējušies, braši maršējām gar vietējo izpildkomiteju, aurojot: “Pāri Volgas dzelmei un Urālu kalniem latvju zēni, kad sarkanos trieks.” Bija arī citi izlēcieni.

Nevienu no mums par to nerepresēja ne tad, nedz vēlāk. Diemžēl tolaik mēs bijām brīvāki, nekā esam šodien. Jā, tad visu dzīvi uzraudzīja un kārtoja komunistiskā partija. Nebija plurālisma, bet partijai varēja pasūdzēties un partija visu nokārtoja. Gadījās, ka sieva sūdzējās par vīru un otrādi. Šodien tu vari sūdzēties, vari iebilst un argumentēt, bet nav partijas, kas tevī ieklausīsies un jel ko sakārtos.

Un pati galvenā atšķirība starp tiem laikiem un šiem... Tad bija jāpiesargās no varas, nedrīkstēja pārkāpt sarkanās līnijas. Pret individuāliem izlēcieniem, huligāniskiem gājieniem tā necīnījās, bet mēģinājumus organizēt pretpadomju kustības un pasākumus ar tādu ievirzi, pulcēt un iesaistīt tajos citus, ravēja bez žēlastības.

Mums bija ļoti daudz domubiedru, atbalstītāju un palīgu grūtā brīdī, ja vara vērstos pret mums. Cilvēki bija izpalīdzīgāki un līdzjūtīgāki. Arī sirsnīgāki un patiesāki. Protams, arī zāle bija zaļāka.

Bailes

Šodien viss ir citādi. No varas vairs nebaidāmies, tā ir nekaitīga, jo sapinusies aplamos solījumos par tiesībām, brīvībām un citu. Rezultātā nejēgām ir ļauts tas, kas padomju iekārtā nebija ļauts.

Paklausieties, kādas un kuras dziesmas skan valsts radio! Ielūkojieties valsts TV kanālos! Par saturu un kvalitāti nav runas, tas nav svarīgi, svarīgs ir tikai princips – kas prot iekārtoties, kas prot sarunāt, tas arī tiek pie dziedāšanas un cita, neatkarīgi no viņa prasmēm un spējām. Un tas notiek visās jomās, un to labi ilustrē stabiņi Rīgas ielās. Šādu “stabiņu” ir kļuvis tik daudz, ka tie nomāc normālo un saprātīgo.

Ja jaunībā bija jābūt piesardzīgam pret valsts varu, tad tagad to drīkst ignorēt. Tagad pilsonim ir tiesības nedienēt valsts bruņotajos spēkos un neaizsargāt savu valsti, bet valstij ir pienākums viņam šīs tiesības garantēt. Izrādās, ka valsts robežapsardze ir priekš tam, lai laipni sagaidītu un speciālās nometnēs izmitinātu robežpārkāpējus. Nevis atvairītu, bet izmitinātu. No Eiropas valstu ostām kuģi dodas meklēt Vidusjūrā peldlīdzekļus, lai no tiem pārsēdinātu labākas dzīves tīkotājus uz kuģiem un atvestu uz Eiropu.

Valstij ir pienākumi, bet pilsoņiem ir tiesības. Katram savs – kam aliņš, kam pudeļu korķīši...

Hitlera pielūdzējs

Tagad vairāk ir jāuzmanās nevis no valsts varas, bet no līdzcilvēkiem. Kā runāja padomju cietumā, jāfiltrē bazars, tas ir – jādomā, ko, kam un kā saki. Ja nepiedomāt vai gadās, ka emocionāli neizturi, un pasaki nevis to, ko no tevis grib dzirdēt, bet to, ko tu domā patiesībā, tad nepatikšanas ir garantētas.

Ja pamanīs, ka izmanto latviskās zīmes, īpaši to, kuru sauc par ugunskrustu un kāškrustu, tātad tu esi aizskāris žīdu tiesības, esi antisemīts, Hitlera pielūdzējs un fašists. Arī latviešu vārda “žīds” izmantošana tiek tulkota kā nicīga attieksme pret kādu tautu, kaut latviešu tautas dziesmās nav vārda “ebrejs”, to ieviesa padomju vara ar padomju komisāra rīkojumu. Tautas dziesmās ir vai nu žīds, vai žīdiņš.

Nosodīs un pat uzbruks par to nevis nosacītie svešie, bet īstie savējie. Vīram ir jābaidās no sievas, sievai no vīra, brālim no māsas. Kādas tik tiesības mums nav garantētas un kas tik mums nepienākas?!

Padomju žargonā to dēvēja par ožas zaudēšanu. Līdzīgi kā kovids atņem ožu, tā arī dzīve un apstākļi, kuros dzīvojam, mēdz saasināt uztveres spējas, kā arī tās notrulināt. Un tam ir arī reālas sekas. Mēs patiešām šai nozīmē un ziņā esam zaudējuši ožu, cēloņu un seku izpratni un nezinām vairs dabisku lietu kārtību.

Nav iespējams pat soli paspert, lai kādu neaizskartu; nav iespējams kādu vārdu bilst, lai kādu neizaicinātu, nepazemotu, neaizvainotu un neaizskartu.

Cilvēki ir kļuvuši tik vāji, tik trausli, tik jūtīgi, tik aizvainojami, ka šim jāmeklē jau medicīniska diagnoze. Drīz kādā katalogā vai slimību klasifikatorā ierakstīs līdz šim nebijušu kodu, kurš nozīmē, ka uz to, kam šis piešķirts, nedrīkst lūkoties no sāna. Tikai no aizmugures, jo viņam ir tāda slimība un viņā tas rada depresiju vai citādi sāpīgus emocionālus pārdzīvojumus.

Fronte tēva pagalmā

Fronte tēva pagalmā. Kurš nav dzirdējis par to?! Nu tas ir noticis arī ar mums. Tā notiek tad, kad valsti okupē okupants. Tad frontes līnija iziet cauri ģimenēm, caur namu pagalmiem, caur skolām, sadala darba kolektīvus. Fronte rodas visur tur, kur esam mēs, jo mēs esam tie, kas šo apšaudes līniju izveido, un mēs esam tie, kas šo līniju uztur. Tēvs iet pret dēlu, dēls pret tēvu. Draugs pret draugu. Cits pret citu, un norises frontē kļūst aizvien postošākas un nežēlīgākas.

Atkārtojas tas, kas jau ir kļuvis par mūžīgo tradīciju, gara mantojumu un cilvēces vērtību.

Tas ir līdzīgi kā cariskās Krievijas boļševiku apvērsumā. 10% bija to, kuri carisko režīmu iznīcināja, ieviesa revolucionāro diktatūru un noslīcināja valsti asinīs. Slepkavoja un citādi attīrīja sabiedrību no nevēlamajiem elementiem.

Citi 10% bija tādu, kuri tam pretojās, bet 80%, sakot – es neesmu ne par baltajiem, ne par sarkanajiem, rūpējās par sevi, nevis par valsti, kurā dzīvo.

Es te tā maliņā pasēdēšu, pavērošu. Diktatūra jauna, nav labi pārbaudīta, var izrādīties, ka nemaz tik traki nebūs. Nav zināmas arī blaknes no pretdarbības, tāpēc lai muļķi un bailīgie trako un baidās. Es paskatīšos, kas ar tiem notiks un tad varbūt arī es...

Продразвёрстка (iztulko, ja spēj)

Viņi teica, kas es kāds muļķis, lai izniekotu savu laiku. Man ir jāaudzē labība, jāceļ māja, jāskolo bērni un esmu ieplānojis arī atpūsties pie jūras. Es nesteigšos, es pagaidīšu. Redzēs, kā būs, un tad jau kaut ko izdomāšu.

Tas notiek kaut kur tālumā, mani tā īsti neskar. Jā, dzirdējis par revolūciju esmu, bet mums viss ir pa vecam.

Bet tai laikā pajūgi jau bija devušies pēc graudiem un citas pārtikas... arī pie šiem. Продразвёрстка jau bija sākusies.

Tas pats notiek ar mums šodien. Tādi bijām, tādi esam un tādi arī paliksim.

Tā notika arī tad, kad šeit ienāca briesmīgie vācu krustnešu pūļi, līdzi nesot uguni un zobenus. Arī tad kāda maza daļiņa pretojās, kāda cita maza daļiņa devās uz Romu pēc pāvesta svētības, bet pārējie norobežojās – ne mana cūka, ne mana druva.

Rezultāts mums visiem ir zināms. Mēs zinām, ar ko un kā tas beidzās, un no tā mēs varam secināt un paredzēt, ar ko tas beigsies šodien un pat rīt.

Pret to nav zāļu, nav tablešu un arī pošu, kā arī tam nav risinājuma. Vienmēr tas notiek tieši tā, jo tāda ir cilvēku daba un sūtība.

Nestāsti man, kā ir jābūt un kas tev pienākas. Arī šai gadījumā “ir jābūt” nedarbojas un nedarbosies. Šai ziņā mēs esam nolemti. Ne tikai mēs, –  tas attiecas uz visiem, kas dzīvo uz Zemes. Uz miljardiem Zemes iemītnieku. Arī šoreiz nekas nebūs citādāk.

Vieta

Šī ir vieta, kurā nav jāsmejas, šī ir vieta, kur jāpadomā, ja spēj...

Ir neliela daļiņa, neliels procents, kuri šeit pausto saprot, bet pārējie rausta plecus un neizpratnē purpina – ko viņš pīpē un ko viņš tur muld? Par laimi, vairums no minētajiem līdz šai vietai neizlasa. Un kur tad nu tajā visā bez nodevības?!

Ar to atliek samierināties, jo to nevar nedz novērst, nedz apturēt, nedz ievirzīt kādā saprātīgā gultnē.

Tikai nedomā, ka es esmu citā mucā turēts un ar citu pārtiku pa citu spundi barots, un ar citiem stariem apstarots.

Arī es esmu no tās pašas ābeles un neesmu tālu aizkritis, pat ne aizripojis...

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.