Māris Zanders. Kas bijis – bijis? Nē ^{Apriņķis.lv}

Ir pagājuši trīsdesmit gadi, un, pieļauju, ka daudziem no mums attieksme pret šo, ja tā var teikt, jubileju ir neskaidra. No vienas puses, mēs apzināmies šo notikumu nozīmīgumu, tomēr, no otras puses, tas bija sen, labi, kas labi beidzās, kāda jēga kavēties pagātnē? Pilnīgi normāla attieksme, tomēr, atzīšos, man joprojām ir daudz jautājumu. Turklāt nevis par notikumu attīstības niansēm vai iespējamiem alternatīviem scenārijiem. Par cilvēkiem tā laika varas elitē. Lietojot ikdienas valodu, kas bija viņu galvā? Kas bija vispār padomju sistēmā dzīvojošo cilvēku galvā?

Līdz ar PSRS sabruka arī padomju nometne Austrumeiropā, tādēļ piemēriem izmantošu personāžus no šīm valstīm, kurus, domāju, vidējā un vecākā paaudze vēl atceras. Gustavs Husāks. Viņa politiskās karjeras ziedu laiki sākās pēc tam, kad PSRS tanki 1968. gadā iebrauca Čehijā un sagrāva viņa tautas cerības. Par Maskavas pakalpiņu kļuva cilvēks, kurš pats bija cietis staļinistiskajās “tīrīšanās” pēc Otrā pasaules kara Čehoslovākijā un sešus (!) gadus nosēdējis Leopoldovas cietumā (1954–1960). Cits Maskavas pakalpiņš – Voicehs Jaruzeļskis, kurš 1981. gadā Polijā pasludināja karastāvokli, lai iedzītu zemē antikomunistus. Piedzimis muižnieku dzimtā, kuru pēc PSRS iebrukuma Polijā 1939. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Pats Jaruzeļskis spaidu darbos uz visu mūžu sabojāja redzi. Visbeidzot Gula Horns – Ungārijas premjerministrs 1994.–1998. gadā. 1956. gadā ar ieroci rokā palīdzēja iebrukušajam PSRS karaspēkam apspiest tautas brāļus ungārus. Mazliet patētiski izsakoties – kā tā var būt?! (Lieki teikt, ka līdzīgi jautājumi uzdodami arī Latvijas “materiāla” gadījumā.)

Protams, var aprobežoties ar dažādu neglaimojošu apzīmējumu veltīšanu konkrētajiem personāžiem, tomēr, manuprāt, situācija ir sarežģītāka. Mēs redzam – lietosim šādu neitrālu jēdzienu – domāšanas un izdzīvošanas stratēģiju plastiskumu, kāds, man šķiet, nav raksturīgs tikai vienam vēstures periodam. Pētīt un saprast šos gadījumus nozīmē arī labāk apzināties, uz ko cilvēki ir gatavi arī šodien. Nav runa par nosodīšanu – runa ir par analīzi, kā cilvēki pielāgojas, uz kādiem kompromisiem un domāšanas trikiem viņi ir gatavi. Galu galā pirms trīsdesmit gadiem sabrukušie režīmi nebalstījās tikai dažu varas elites pārstāvju prasmēs. Galu galā mēs arī 21. gadsimta otrajā desmitgadē redzam – Austrumeiropā, bijušās PSRS teritorijā, arī Latvijā, – pielāgošanās stratēģijas, kas patiesībā nemaz tik ļoti neatšķiras no komunisma perioda. Tēlaini izsakoties, pēc PSRS sabrukuma mēs vienkārši nosodījām totalitārismu, bet kaut kā piemirsām, varbūt nevēlējāmies saprast, kā šis totalitārisms ir funkcionējis. Mēs aprobežojāmies ar to, ka sasaistījām totalitārismu ar atsevišķiem “nodevējiem”, “bendēm”, “stukačiem” un tā joprojām, vieglu sirdi secinot, ka uz mums tas neattiecas. Attiecas.