Māris Zanders. "Maskava – trešā Roma" un Covid-19 Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Bijušais Rīgas mērs, tagad Eiropas Parlamenta deputāts Nils Ušakovs 17. oktobrī savā “Facebook” kontā norādīja, ka septiņdesmit pieci procenti slimnīcās ar Covid-19 nonākušo esot krievvalodīgie. Politiķis savam elektorātam atgādina, ka atteikšanās vakcinēties nav labākais veids, kā demonstrēt savu neapmierinātību ar valstī notiekošo.
Ušakovs būtībā apstiprina jau ilgāku laiku minējumu līmenī cirkulējušo viedokli, ka krievvalodīgie Latvijā ir visskeptiskākie pret pašmāju ekspertu un amatpersonu apgalvojumiem un aicinājumiem pandēmijas kontekstā. Savukārt Ministru kabineta pārstāvji aizvadītajā nedēļā īpaši uzsvēra nepieciešamību skaidrot vakcinēšanās jēgu šai Latvijas sabiedrības daļai.
Lietojot sarunvalodas formu: nu kas ir ar tiem krievvalodīgajiem? Dominējošais skaidrojums – šie cilvēki patērē galvenokārt Krievijas informatīvās telpas produktus. Nepiekrītu.
Pirmkārt, arī latviešu valodā veidotajā informatīvajā telpā, pat solīdos medijos, par pandēmiju un ar to saistīto indivīds var izlasīt un sadzirdēt tikpat brīnumainas (maigi izsakoties) atziņas, ka mati ceļas stāvus.
Otrkārt, nebūtu korekti apgalvot, ka Krievijas informatīvajā telpā dominētu viedoklis: a) nekāda kovida nav; b) vakcinēties nevajag. Nav loģiski, no vienas puses, šos cilvēkus Latvijā uzskatīt par Putina faniem, kuri kaut kā tomēr ignorē sava elka ieteikumus vienā konkrētā, proti, Covid-19, jautājumā.
Tādēļ, ja vispār apgalvojums par Latvijas krievvalodīgo antivakserismu ir pamatots, nedomāju, ko cēloņus var reducēt uz jēdzīgas informācijas pieejamību (vai tās trūkumu). Ar politiku iespējamā sasaiste ir cita – proti, Krievijā dzīvojošajiem un ļaudīm, kas sevi vairāk vai mazāk identificē ar Krievijas ideoloģisko telpu, gadu desmitiem ilgi ir stāstīts par Krievijas un krievu cilvēka “īpašo ceļu” šajā pasaulē.
Šis diskurss var izpausties gan tik globāla mēroga apgalvojumos kā “Krievija nav nedz Eiropa, nedz Āzija, Krievija ir savrupa civilizācija”, gan tik piezemētos secinājumos, kādus jau 19. gadsimtā sarakstītajās Gogoļa “Mirušajās dvēselēs” pauž muižnieks Sobakevičs: kas vācietim un francūzim inde, tas krievu cilvēkam tieši laikā (un otrādi)!
Šī savas unikālās vietas pasaulē un vēsturē ideja var izpausties gan tik nepatīkami kā uzbāšanās citām nācijām un valstīm, gan tik komiski kā apgalvojumi par krievu cilvēka izsenis īpašajām attiecībām ar spirtotiem dzērieniem. Ilgstoši kultivētajam, izdomātajam “īstam krievu cilvēkam” nekādas vakcīnas nav vajadzīgas vienkārši tāpēc, ka viņš (viņa) jau sen ir atklājis – nav labāku zāļu par kārtīgu pirti, pasēdēšanu ar degvīnu, gaļas uzcepšanu svaigā gaisā un līdzīgiem rituāliem.Īsts krievu cilvēks nav Rietumu civilizācijas izlutināts (respektīvi – novājināts), viņš ir apguvis Sibīriju, uzvarējis Hitleru, izcietis visas iespējamās grūtības, tādēļ nekāda korona ar viņu galā netiks.
Var šķist, ka es ironizēju vai vulgāri atkārtoju kaut kādus stereotipus, tomēr stereotipu skaistums un posts ir tas, ka tiem parasti notic arī tie, par kuriem šie stereotipi ir radīti (tas, starp citu, attiecas arī uz vāciešiem, amerikāņiem, francūžiem, latviešiem utt.).
Citiem vārdiem sakot, centienos pamudināt Latvijas krievvalodīgos aktīvāk vakcinēties vairāk jārēķinās ar kultūrantropoloģijā balstītiem apsvērumiem.