Māris Zanders: Krievijas blokādei jānotiek arī zinātnē Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Martā britu Mikrobioloģijas biedrība, kas izdod piecus zinātniskos žurnālus, paziņoja, ka pārtrauc darbu ar tekstiem, kuru pamatā ir Krievijas budžeta finansēti pētījumi vai kuru autori ir saistīti ar struktūrām, kas atbalsta agresiju pret Ukrainu.
Par sadarbības ar Krievijas (un Baltkrievijas) pētniekiem pārtraukšanu vai būtisku samazināšanu paziņojuši arī tādi vērienīgi un svarīgi projekti kā Eiropas Dienvidu observatorija (ESO), Eiropas Kodolpētījumu organizācija (CERN), pētniecības un zinātnes uzņēmums “European XFEL GmbH”, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts (MIT), Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests (DAAD) un vēl, un vēl.
Labi saprotu lasītājus, kuriem šie notikumi liekas otršķirīgi, salīdzinot ar nepieciešamību boikotēt Krievijas energoresursus vai bloķēt šīs valsts banku sektora starptautisko darbību. Tomēr, ja mēs paturam prātā mērķi – Krievijas potenciāla slepkavot mazināšanu –, tad ilgākā termiņā šāda akadēmisko aprindu nostāja ir ļoti svarīga.
Mēģināšu paskaidrot domu ar nedaudz vienkāršotu piemēru. Ja Ukrainai līdzi jūtošie cilvēki ar gandarījumu uzzina par Krievijas bruņutehnikas kļūmēm, tad skaidrs, ka sava loma šajās neveiksmēs ir armijas budžeta izzagšanai, tomēr jebkurš dzelzis ir arī rezultāts noteiktām tehnoloģijām, kuras savukārt veidojas uz zinātnisko pētījumu bāzes. Jauni kompozītmateriāli, kas vēlāk tiek izmantoti, teiksim, militārajā aviācijā, top nevis rūpnīcās, bet laboratorijās.
Aukstasinīgāki vērtētāji atzīst, ka Krievijas vājā vieta sankciju kontekstā būs ne tik daudz kādu pārtikas preču trūkums vai šo preču cenu kāpums, bet elektronika, medicīnas tehnoloģijas, sarežģītas iekārtas. Mazliet ļauni izsakoties, naftas eksporta samazinājumu Krievija pārdzīvos, deficītu un laika gaitā nenovēršamu atpalikšanu medikamentu jomā – tas jau ir nopietnāk.
Krievijas nodarītais pašsaprotami izraisa tik spēcīgas emocijas, ka mēs vēlamies tūlītēju taisnību – starptautisku krimināltiesu, vēl kādu preču un pakalpojumu plūsmu apturēšanu un līdzīgi. Tas viss būtu noderīgi (lai gan tiesas gadījumā grūti realizējami), tomēr, vēlreiz, neaizmirsīsim galamērķi – Krieviju kā atpalikušu valsti, kas, protams, turpinās žvadzināt kodolieročus – ar nosacījumu, ka tie nebūs pēc pieciem, desmit gadiem tehnoloģiski novecojuši. Tātad ne mazāk būtiska Rietumu rīcība ir maksimāli un solidāri liegt Krievijai piekļuvi jaunām zināšanām.
Nevaru noturēties nepiebildis, saprotot, ka šis arī skanēs ļauni, proti, ka šādā kontekstā, jo vairāk Kremlis čakarē savus pavalstniekus, jo labāk. Pēc Trofima Lisenko ārdīšanās, fiziski un psiholoģiski iznīcinot biologus, PSRS bioloģija (tostarp ar kultūraugiem saistītās disciplīnas) ilgstoši nespēja atkopties. No šāda viedokļa raugoties, žēl, ka Staļina represijas pret fiziķiem nebija konsekventas un Kremlim beigu beigās pielēca, kas šie fiziķi režīmam ir ļoti vajadzīgi…
Rezumēju. Kopumā es joprojām atbalstu viedokli, ka zinātne un politika ir dažādas jomas, tās nav jājauc. Mani neinteresē, par kādu partiju mani sarunu biedri akadēmiskajās aprindās balso Saeimas vēlēšanās. Bet – ja runa ir par militāru iebrukumu un civiliedzīvotāju slepkavošanu, tad, atvainojiet, šis nošķīrums vairs nedarbojas.