Guntis Kalme: Aicināti brīvībai ^{Apriņķis.lv}

Mēs toreiz apliecinājām savu vēlmi atgūt mums atņemto valsti. Ar šodienas datuma svinēšanu mēs atkal pieslēdzamies savai toreizējai drosmei, izlēmībai, iniciatīvai. Tāpēc būsim tam atbilstoši drosmīgi un atklāti arī šodien. Sauksim lietas savos īstajos vārdos.

Tas, kas notika toreiz pirms 32 gadiem, bija latviešu tautas nacionālās atbrīvošanās kustības uzvara pār brūkošo krievu imperiālismu.

Mēs toreiz apliecinājām mūsu tautas valstgribu: sev – pakļautai, bet nesalauztai tautai, krievu okupācijas varai un pasaulei, kas aiz drūpošā dzelzs aizkara sāka mūs sadzirdēt.

Dievs saka: “Es esmu, kas Es esmu.” Dievs atsaucas pats uz sevi. Viņam, lai sevi definētu, nevajag neko lielāku par sevi, kā daļa viņš būtu, jo Viņš jau ir pats lielākais.

Bet, kad attiecinām šo jautājumu uz sevi, kā mēs toreiz varētu uz to atbildēt? Kā lielāka daļa mēs esam?

Vai PSRS? Bet bijām jau sapratuši, ka šis saīsinājums pēc būtības nozīmē “Pastāvīgās Slepkavošanas, Represiju Sistēma”. Mēs centāmies visādi iekšēji atgrūsties no šī krievu imperiālisma. Arī pats V.Putins taču atzina, ka PSRS bija “nekas cits kā vēsturiskā Krievija, tikai tā saucās citādi”.

Mēs ar politisku instinktu, pareizinātu ar tās paaudzes, kas vēl bija dzimuši brīvajā Latvijā, atmiņām par to, pareizinātu ar trimdas latviešu pūlēm ārzemēs, nojautām un vismaz ar sirdi zinājām, ka esam kas cits. Mēs esam tas, ko bijām zaudējuši, kas mums tika ļaunas, sātaniskas varas varmācīgi atņemts, un pēc tam gadu desmitiem tikām krāpti, maldināti.

Mēs jutām, zinājām, ka esam Eiropas daļa. Tā, kas no dziļām saknēm nākusi. No Grieķijas mākslas un filozofijas, Romas jurisprudences, kristietības humānisma. Mēs nekad neesam gribējuši būt Krievija, kur tā visa ir trūcis. Mēs gribējām atpakaļ savās Eiropas Mājās. Savās mājās, savā nācijvalstī. Latviešu tautas valstī.

Garīdznieks Francis Trasuns (1864-1926) vēl 1917. gadā Latgales kongresā sacīja: “Kungi, mums reiz jāizķiras. Vai nu ar barbarismu uz austrumiem vai ar kultūru uz Rietumiem!” Un mēs izšķīrāmies. Toreiz 1917. gadā, toreiz 1918. gadā, un toreiz 1990. gadā.

Mēs, latvieši, caur saviem priekšstāvjiem – deputātiem – balsojot par Neatkarības deklarāciju, apliecinājām, ka gribam atjaunot mums atņemto valsti. Tie deputāti, kuri nevēlējās apliecināt savu piekrišanu latviešu valstgribas apliecinājumam, pameta zāli pirms balsojuma.

Izskatīju šo 57 balsojumu pametušo deputātu sarakstu. Tikai trīs bija latvieši. To vidū tādi bēdīgi slavenie kolaboranti kā Viktors Alksnis un Jānis Dzintars. Pārējie absolūtā pārsvarā bija krievi.

Neviens cilvēks nepiedzimst, lai būtu vergs: “Jūs, brāļi, esat aicināti brīvībai.” Dievs rada mūs brīvībai – vispirms garīgai, bet, lai tā varētu pilnvērtīgi īstenoties, tad arī visa cita veida to veicinošām brīvībām – nacionālai, kulturālai, politiskai.

Tāpēc mēs gribējām atpakaļ savu valsti, savu Latvijas – kā latviešu valstsnācijas valsti. Mēs gribējām izrauties no krievu barbarisma ķetnām, kas bija likvidējis mūsu valsti. 50 okupācijas gados tas bija nīcinājis mūs fiziski – izsūtot verdzībā uz Sibīriju, no kurienes daudzi neatgriezās, un iesūtot te vietā simtiem tūkstošu migrantu – militāro un civilokupantu, kopā vairāk nekā miljonu, kuri gan šeit ir palikuši un nemaz nekāro atgriezties savā vēsturiskajā dzimtenē.

Okupācijas režīms bija apspiedis mūsu valodu, kultūru, mentalitāti. Visapkārt viens šķebinošs krieviskums. Kurš gan neatceras: “govoriķe po čelovečeski, ja vaš sobačij jazik ņe poņimaju” (runājiet cilvēku valodā, es to jūsu suņu valodu nesaprotu).

Mums centās atņemt mūsu atmiņu, jo tieši tā ir katras tautas identitātes glabātāja. Mēs esam tas, ko atceramies. Redzēju kādu LPSR cenzūras dokumentu, kas noteica iznīcināšanai divas no trimdas ievestas grāmatas. Viena bija bībele, otra – E.Andersona sarakstītā “Latvijas vēsture”. Zīmīgi.

Mūs gribēja izolēt no mūsu vēstures – to iznīcinot, kropļojot, apmelojot. Mūs nošķīra no ārpasaules ar superslēgtu robežu. Mēs bijām ietverti t.s. “Lielajā zonā”, proti, milzīgā koncentrācijas nometnē. Tas norobežoja mūs no pārējās pasaules informatīvi, kulturāli, garīgi. Kurš gan neatceras brīvās pasaules raidījumus traucējošos “zāģus” ēterā.

Mūs centās pārmalt par rusificētu padomju tautu, kura priecīgi skandētu: “Moi adres ņe dom i ņe uļica, moi adres sovetskij sojuz (Mana adrese nav ne māja, ne iela, mana adrese ir Padomju Savienība). Mums vajadzēja tapt tādai pašai bezidentitātes biomasai, par kādu gadu desmitiem krievu režīms centās padarīt pārējās sev pakļautās tautas. Mankurtizētu demogrāfisku pūli viegli var uzrīdīt vēl pakļaujamām tautām. Tas arī tika darīts. Atceramies PSRS kaunpilno karu Afganistānā (1979-1989), uz kuru taču nosūtīja arī 3653 latviešu puišus. Tās faktiski bija mūsu – latviešu – okupētas tautas – militāras klaušas, kurā mēs tikām piespiesti piedalīties svešas varas agresijā. Tas mūs pazemoja un iznīcināja aizvien vairāk.

Vajadzēja izrauties no šīs impērijas. Bija trīs ceļi.
Latvija PSRS sastāvā, noslēdzot jaunu savienības līgumu. To mums M.Gorbačovs centās uzspiest. Tas būtībā nozīmēja tika dekoratīvas pārmaiņas un okupācijas saglabāšanu.
Pasludināt jaunu valsti, ar zināmu pēctecību no iepriekšējās.
Atjaunot Latvijas Republiku, proti tās sākotnējo 1922.g Satversmes darbību.

Mēs izšķirāmies par vidusceļu starp otro un trešo. Un sekmīgi to arī īstenojām.

Kāpēc gan par šiem politiskiem notikumiem runāt Kristīgajā radio? Tāpēc, ka tas, kas notiek uz zemes, ir atblāzma tam, kas par mums rakstīts debesīs un tekstā, kas no turienes.

Mēs, kā kristieši zinām, ka esam notverti, sagūstīti grēka “lielajā zonā”. Tas savulaik – pēc pasaules radīšanas ļaunam spēkam mūs piekrāpjot, arī notika. Tā politisko paralēli apstiprināja Neatkarības deklarācija, sakot: “Tautas apmānīšanas rezultātā prettiesiski izveidotā Saeima nepauda Latvijas tautas suverēno gribu.”

Zinām, ka pareizais ceļš aizvien ir atgriešanās pie sākotnējā, oriģinālā Dieva plāna un aplamā atmešanu, atteikšanos no tā. Arī to kā politisku paralēli šai atziņai lasām Neatkarības deklarācijā: “Uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940. gada 17. jūnija Latvijas Republikas suverēnās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā. Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā.”

Mēs kā kristieši esam aicināti savā dzīvē atjaunot sākotnējo Dieva plānu, Viņa satversmes darbību mūsu dzīvēs. Ja mums ikdienā visa Viņa satversmes – bībeles – lasīšana šķiet par garu un nepraktisku, tad baznīca ir atradusi veiksmīgu risinājumu. Proti, ir radīts sv.Rakstu konspekts, tā esence – ticības apliecības (Apustuļu, Nīkajas uc). Līdzīgu iemeslu dēļ 2014. gada 19. jūnijā ir pieņemta mūsu Satvermes Preambula, kur katrs var iegūt koncentrētu ieskatu, kādēļ pastāv un uz kādām vērtībām ir balstīta mūsu valsts.

Tajā ir formulēta Latvijas Republikas pamatlikuma pastāvēšanas pamatjēga: “Balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.”

Tātad – mūsu pamatvērtības ir nacionālās un kristīgās, kā jau Eiropā. Tāpēc būt patriotiskam kristietim ir tikai normāli un pareizi, svētīgi un jēgpilni.  

To tad arī svinam.