Menu
 

Katram piekrastes ciemam un pilsētai ir savs senatnes stāsts (nobeigums) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Igora Lubiņa portrets. Uzņemts 2020. gada 13. jūlijā. Foto – Inese Vēriņa-Lubiņa Igora Lubiņa portrets. Uzņemts 2020. gada 13. jūlijā. Foto – Inese Vēriņa-Lubiņa

Ar interesi lasīju Jāņa Kosīša atziņas par zvejnieku arteļa (tā būtu precīzāk) “Enkurs” dzīvi un darba ritmu viņa vadībā – kā pats priekšsēdētājs to tvēris un atmiņās aprakstījis.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Vispirms jāteic, ka mani kā kuivižnieku priecē Jāņa Kosīša mīlestība un cieņa pret ļaudīm Rīgas–Tallinas šosejas 103.–109. kilometrā (toreiz!), kas jūtama ikdienas aprakstos un paveiktā vērtējumos. Soli pa solim viņš izstaigā “Enkura” teritoriju, veltot atzinīgus vārdus nozaru vadītājiem. Te pamanu ostas kapteiņa, Krišjāņa Valdemāra jūrskolas absolventa Aleksandra Virzas vārdu, zivju kūpinātavas vadītāju, tehnoloģi Dailu Tītu, laivu būves meistaru Uldi Līdaku, sagādnieku Imantu Zīraku un daudzus citus, kas cēla un stiprināja “Enkuru”.

Autors apraksta senās zvejnieku dzimtas, uzteic pašaizliedzīgo dārznieku Gunti Bērziņu un viņa audzētās krāšņās rozes, labus vārdus veltot lauksaimniecības brigādei un tās vadītājai Gaidai Bibei, arteļa šoferiem Jānim un Oskaram Viļļām, Alfrēdam Mendziņam, Nikolajam un Konstantīnam Maļceviem un Zigurdam Kalniņam, kurš uz sava ZIL kabīnes vēl ilgi neļāva aizkrāsot skaisto “Enkura” emblēmu. Atmiņu stāstu izdevis Jāņa Kosīša mazdēls jurists un uzņēmējs Kristaps Kosītis, un šī grāmata sildīs daudzu kuivižnieku sirdis Krišupītes krastos. 

Kapteinis Igors Lubiņš starp zemi un jūru

Kuivižnieks Igors Lubiņš savas zvejnieka gaitas atminas grāmatā “Vidzemes piekrastnieku stāsti. No Daugavgrīvas līdz Ainažiem” (2019).

Kapteinis raksta: “Jūrskolas laikā bijām praksē uz lielajiem zvejas bāzes kuģiem, kur pieņēma un saldēja svaigās siļķes. Tur es biju par bocmaņa palīgu jeb cimermani (kuģa galdnieks, – aut.). Biju vienīgais no jūrskolas praktikantiem, kas bija gājis Atlantijā zvejot siļķes. Kad beidzu jūrskolu, tad jau vajadzīgais jūrā iešanas laiks man bija nobraukts un tūliņ saņēmu stūrmaņa diplomu. 

Uz Atlantiju braucu par trešo stūrmani. Man vakts bija ik pa katrām astoņām stundām. Četras stundas uz komandtiltiņa, tās iekrita visu reisa laiku no pulksten 12.00 līdz 16.00 un no pusnakts līdz četriem rītā. Piecdesmito gadu beigās un vēl sešdesmito gadu sākumā zvejojām ar kokvilnas tīkliem. Ar rokām vilkām tīklus uz borta, ar rokām purinājām no tīkliem laukā siļķes. Man kā bocmanim bija jākailē (jāsakārto kārtīgās rindās, – aut.) resna tauva, kas gāja visiem tīkliem pa apakšu un pie kuras ar desmit metru garām kaņepāju auklām bija piesieti tīkli. Visu jūrā iemesto tīklu garums bija vismaz trīs kilometri. Tīkli karājās, ar auklām ielaisti vajadzīgajā dziļumā, un galos lielās bojas (pludiņi, – aut.). Vakarā tīklus izmeta un naktī lēnām dreifēja ar visu tīklu jedu. Tīklus, protams, iemeta okeānā tajās vietās, kur eholots uzrādīja siļķu barus.

Reiz naktī mani gandrīz pārskaloja aiz borta. To notikumu atcerēšos visu mūžu. Iemetām tīklus, laiks bija normāls, lēns vējš. Kuģa rūmes vākus pārsedzām tikai ar brezentu. Naktī guļu. Dežurējošais stūrmanis mani kā bocmani izsauc uz klāja, lai ar ķīļiem nostiprinātu kuģa lūkas. Kuģa priekšgalā no kastes uz rokas krāmēju ķīļus, lai pēc tam aizsistu kuģa rūmes.

Jūtu, ka kuģis, stāvot uz tīkliem dreifā, kaut kur ļoti dziļi krīt viļņu ielejā. Paskatos uz augšu – virs manis karājas un krīt milzīgs vilnis. Paspēju tikai nokrist uz klāja guļus, kad vilnis mani paķēra un visā klāja garumā aizsita līdz vinčai. Peldēju ūdenī. Vienīgā doma – sataustīt klāju. Paldies Dievam, esmu uz klāja, neesmu pārskalots pār bortu! Stūrmanis jau ar prožektoru mani meklē aiz borta, lai izmestu glābšanas riņķi. Ar vilni bieži vien tiku nosists gar zemi uz klāja, tāpat citi veči, – okeāna ūdens ir ļoti smags. Vētras laikā kuģis mazā gaitā ar priekšgalu turējās pret vilni un tā pārdzīvoja visas vētras.

Zvejojām Ziemeļatlantijā pretim Norvēģijai, Islandei un gājām līdz Barenca jūrai ziemeļos. Uz dienvidiem tālāk par Īriju, Angliju mūs nelaida. Bāzes kuģi stāvēja pie Farēru salām, kur mēs nodevām mucas ar sālītām siļķēm, saņēmām tukšās mucas, sāli, dzeramo ūdeni, pārtiku, degvielu, un  atpakaļ uz zvejas rajonu.”

Īpaši amizanti bijuši Igora Lubiņa piedzīvojumi Roņu salā: “1961. gadā, kad atnācu no Atlantijas, mani uzlika uz neliela kuģīša, kas varēja zvejot ar kokvilnas trali. Kuģītis bija tik liels, ka nevarēja ieiet ne Salacgrīvā, ne Kuivižos. Vienīgais – varēja stāvēt uz enkura aiz Ainažu viļņu lauzēja. Uz šī kuģīša pirmo reizi biju par kapteini. Strādājām divās maiņās. Vienā maiņā kapteinis, mehāniķis, traļmeistars, otrā maiņā stūrmanis, mehāniķis un traļmeistars.

Stūrmanis savā maiņā pārāk tuvu piegāja Roņu salai un uzlika kuģi uz akmeņiem. Viņš gribēja zvejot sīgas, jo to Roņu salas rietumu pusē bija daudz. Toreiz jau vēl uz mazajiem kuģīšiem nebija eholotu. Uz kuģa bija kompass un pulkstenis. Pārējais viss bija kapteiņa ziņā – kur un kāpēc jābrauc. Zinājām, ar kādu kursu un cik stundu jāiet līdz zvejas vietai, tāpat atpakaļ. 

Veselu mēnesi ar zvejnieku kolhoza “Enkurs” ziņu dzīvojām uz Roņu salas, bet kuģīti no akmeņiem nocelt nevarējām. Tā arī tas tur palika, kamēr vējš un ledus sagrauza. Stūrmanis aizlaidās kuģot uz Tālajiem Austrumiem, mani tajā rudenī paņēma armijā.

Tai mēnesī Roņu salu izstaigājām krustu šķērsu. Salā dzīvoja 102 cilvēki. Salas vecākais bija gan izpildkomitejas priekšsēdētājs, gan milicis un tiesnesis pēc Roņu salas likumiem. Automašīnas un motocikli brauca bez numurzīmēm, bez kaut kādām tehniskām skatēm. Dažs braucamrīks tikko turējās kopā.

Pie sevis uz vakariņām mūs uzaicināja Roņu salas zvejniekveči. Uz galda bija liela bļoda ar ēdamo. Katram sava karote, un tā visi no vienas bļodas ēdām. Pa priekšu laida glāzi ar šņabi, kuru varēja dabūt salas vienīgajā veikalā ar salas vecākā atļauju. Šņabim virsū uzdzēra vīnu. Bija jautra ciemošanās!”

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.