Brīvdienu ekspedīcija Pierīgā – putnu, dižkoku un plakanstaipekņu meklējumos

(Komentēt)
Baltpieres zosis Lieleimurā. Baltpieres zosis Lieleimurā. Foto: Aivars Jakovičs
12. aprīlis, 17:44

Putnu noklātās debesis un lauki mudināt mudina brīvdienās nesēdēt mājās, bet gan doties dabā. Un kas var būt labāks par paša veidotu ekspedīciju? Vienas, divu vai trīs dienu garumā – tas pašu ziņā.

Putnos!

Pavasaris ir klāt! Mani urda vēlme pelēkās teorijas vietā baudīt dzīvības koka zaļumu. Laiks kabineta apstākļos gūto informāciju papildināt ar dabas novērojumiem! Kā mēdz teikt ornitologi: "Jādodas putnos!"

Lauka ekspedīciju sezonu atklāju marta vidū līdz ar saņemtām ziņām, ka vienā no Latvijas putnu iecienītākām vietām Eimura pļavās ieradušās zosis. Liela putnu daudzveidība šeit valda visu gadu, taču dabas vērotājiem visinteresantāk te ierasties gājputnu ceļošanas aktīvākajos periodos – martā un septembrī. Pēdējās nedēļās kukurūzas lauku nenovāktajās paliekās barojas ap 300 ziemeļu gulbju un 2–3 tūkstoši baltpieres un citu sugu zosu. Savrup no ūdensputnu pulkiem pastaigājas atsevišķi dzērvju pāri.

Jābrīnās, kāpēc šodien tik reti uzartajos tīrumus skan ķīvītes raksturīgais sauciens "kīī – vit"? Vai iemesls ir lauku intensīvā ķimizācija? Par laimi, Lieleimurā pie Laveru ceļa ķīvītes vēl sastopamas. Līdzās ūdensputniem šeit bieži novērojami arī lielie plēsēji, tajā skaitā jūras ērglis, peļu klijāns, niedru lija u. c. Ūdensputni bieži rosās plašajās peļķēs, kas, neraugoties uz plašo novadgrāvju tīklu, pavasaros klāj lielas pļavu un tīrumu platības. Plēsēji ieraugāmi riņķojam virs mežmalām, sēžot kokos vai elektrības stabos.

Eimurā putnus visieteicamāk vērot un fotografēt no ceļiem Ādaži—Garciems vai Briljanti—Laveri pa automašīnas salona logu. Spārnotās radības savu barošanās vietu tuvumā nākošus cilvēkus uztver visai nervozi. Tiem, kas šeit ierodas bez automašīnām, kā slēpni var izmantot presētā siena ķīpu kaudzes, tikai, lai nerastos nevajadzīgi pārpratumi, pastaigas pa privātajām zemes platībām saskaņojamas ar zemes īpašniekiem.

Baltpieres zosis Lieleimurā.

Dižkokus meklējot

Svētdien līdzās putnu novērošanai devos apskatīt pļavām piegulošo mežu. Atšķirībā no apkārtnē izplatītajām liesajām smilšu augsnēm uz austrumiem no Atariem dažādās koncentrācijas pakāpēs sastopams māls, kas rada nosacījumus sugu daudzveidībai mežos un vēl nekultivētās pļavās. Barības vielas veicina arī priežu augšanu.

Iepretī bijušās "Briljantu" lielfermas vietai (nosaukums padomju varas laikā veidots no senākā "Brilantu" māju vārda) mežmalā pamanīju ķeburainu priedes siluetu. Tikai divi simti metru attālumā no Ādažu—Eimuru šosejas starp pļavu un izcirtumu. Prieks, ka šo skaistumu, kas nav vērtējams tikai koksnes kubikmetros, mežinieki saglabājuši nākamajām paaudzēm! Varenā stumbra apkārtmērs 1,3 m augstumā sasniedz 2,78 m. Plašos izcirtumos atstāto atsevišķo priežu liktenis bieži ir skarbs. Agrām pieradušas pie rāmas dzīves mežā, tagad tās nokļuvušas vēju varā. Cerams, ka šī dižpriede izturēs!

"Brilantu" varenākās dižpriedes apkārtmērs sasniedz 2,78 m.

Gar izcirtuma malu dodos tālāk dienvidu virzienā. Turpat izcirtuma malā nākas pārvarēt priežu vējlauzi. Stumbeņi sakrituši krustu šķērsu un pamazām jau apaug sūnām. Mežā manu maršrutu šķērso senas līkumainas vecupes. To ģeoloģiskā izcelsme rada neskaidrības. Zināms, ka šajā apkārtnē pirms 7500–4500 gadiem Gauja ietecēja Eimuru pļavu vietā bijušajā Litorīnas jūras lagūnā, tomēr šīs ap 5 metrus platās līkumojošo upīšu gultnes Gaujas ūdens masām šķiet visai nepiemērotas. Par laimi, ūdeņi tajās nav dziļi un šoreuz tās izdodas šķērsot nepiesmeltiem zābakiem.

Aiz izcirtuma mežā redzamas nelielas ar ūdeni piepildītas ieplakas. Ļoti iespējams, ka vasarās šeit varētu sastapt kādu no mūsu orhideju sugām. Starp priežu stāviem pēkšņi starp priežu stumbriem atklājas monumentāls priežu milža stāvs. Ņemu mērlenti, aizķeru to aiz raupjās mizas plēksnes un soļoju tai apkārt un ar alkatīgu zinātkāri skatos mērlentes iedaļās — pusotrs metrs, divi, divarpus, trīs... Acumērs nepieviļ — stumbra apkārtmērs sasniedza 3,23 metrus! Latvijas priedēm tas ir ļoti cienījams izmērs. Skumji, ka dižais koks pie pamata sācis trupēt un tā abu žuburu galotnes ir skujām nabadzīgas.

Blakus aug arī citas ievērojamu izmēru priedes, no kurām viena atbilst valsts aizsargājamo koku noteiktajiem apkārtmēra kritērijiem. Meža nogabalā uz rietumiem no meža varenākās dižpriedes sastopu vēl vairākus lielus kokus, kritalas, sausokņus un citus dabas bioloģiskai daudzveidībai nozīmīgus objektus, kas norāda, ka uz tā atbilstību Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamā biotopa "Boreāli meži" kritērijiem.

Augstu virs koku galotnēm riņķo ērgļu pāris... Tālumā dzirdamas dzērvju klaigas... Esmu it kā citā dimensijā, ko grūti aprakstīt vārdiem, nemaz nerunājot par skaitļiem un citām abstrakcijām, kas cilvēkus no šīs krāšņās pasaules arvien vairāk atsvešina.

Ziemeļu gulbji.

Tā turpināju bradāt pa mežiem, mērīju koku stumbru apkārtmērus, vēroju ērgļu pāri, gāju pa šauru baļķi pāri dziļam grāvim. Kaklā fotoaparāts, vienā rokā mobilais, otrā bebru grauzta ozola milna – par kārti šo bozi būtu pagrūti nosaukt, bet cita pieejama atbalsta koka applūdušajā mežā nebija. Priecājos par spilgtajiem, samirkušajiem purva zaļumiem – sfagniem un lāčsūnām.

Ha! – visu dienu bez pārtikas, tikai iespaidu pārvēršana enerģijā, ja vien neskaita kafiju ar gabaliņu auzu pārslu cepuma. Īsta emociju diēta! Triju dienu laikā "sausajā atlikumā" izdevās apzināt 63 ekoloģiski nozīmīgas priedes, to skaitā 15 dižpriedes. Kartē iezīmēju arī potenciālos dižkokus, kas tuvākajās desmitgadēs varētu sasniegt dižkoka apkārtmēru, kā arī citus ievērojamus kokus, kas turpmāk saistīs dabas vērotāju, pētnieku un sargātāju uzmanību.

Vecie koki parasti ir mājvieta dobumperētāju putniem — zīlītēm, dzeņveidīgajiem, meža baložiem, zaļām vārnām un pūcēm, kā arī sikspārņiem un vairākām retām un aizsargājamām bezmugurkaulnieku sugām. Šādu koku klātesamība liecina par meža audzes dabiskumu, vecumu un bioloģisko vērtību, un kas gan var būt skaistāks par īstu, cilvēka darbības neizpostītu dabas stūrīti?

Jūgezera meža plakanstaipekņi

Pirms augu ziedēšanas retos un aizsargājamos augus atrast grūti, bet ne neiespējami. Vairumam no tiem laksti sabirzuši pērnā rudenī un ziemā, taču liela mūsu augu daļa ir mūžzaļa. Ja acis nogurušas no brūni pelēkajiem vides toņiem, iesaku doties mežā un iepazīties ar staipekņiem, no kuriem Latvijā sastopamas septiņas sugas. Šopavasar mana pirmā interesantākā tikšanās ar šiem augiem notika 2. aprīlī.

Automašīnu atstāju Sužu—Ataru ceļa malā, lai dotos pavērot pavasarīgajā miglā tērptu Jūgezeru. Meža rīta klusumu pārtrauc dzērvju taures Makezeru apkārtnē. Kā atbalss tām pievienojas dzērvju saucieni Gaiļu purvā un pēc tam arī Jūgezera virzienā. Fonā skan sīku, mazu putniņu orķestris – meža strazds, žubīte, zeltgalvītis... Diemžēl miglas palagi jau izplenējuši un ezers iepriecina tikai ar savu gludo spoguli, kurā tīksminās baltu bērzu birztala.

Atceļā uz automašīnu nolēmu iziet cauri priežu mētrājam Gaujas mežniecības 113. kvartālā. No agrāko pētījumu rezultātiem zināju, ka mežā pie Jūgu purva atsevišķās vietās sastopami plakanstaipekņi, taču lielas cerības atrast ko jaunu neloloju, jo 2007. gadā šo rajonu bija rūpīgi izvētījuši botāniķi – Uvis Suško un Ansis Opmanis.

Mežs te ļoti dzīvelīgs – priedes, izmantojot katru klajumu, lauci, bez cilvēka iejaukšanās pašatjaunojas. Līdzās veidojas dažādu vecumu kokaudzes, kas no dabas bioloģiskās daudzveidības viedokļa ir ļoti apsveicama parādība. Ejot gar vienu no jauno priedīšu puduriem, gandrīz neticu savām acīm – plakanstaipekņi! Latvijā reta, aizsargājama staipekņu ģints suga, kuras saglabāšanai likums paredz veidot mikroliegumus.

Uzietie parastie plakanstaipekņi (Diphasiastrum complanatum L.) sazēluši aptuveni 30 x 20 m platībā lielākās un mazākās grupiņās. Pagaidām neviens tos neapdraud, jo mežs ir samērā jauns un kailciršu ierīkošana tuvākā nākotnē nav plānota.

Šo relikto, karbona periodā (pirms 300–360 miljoniem gadu) zaļojušo, lakstaugu tiešie pēcteči vairojas sporām, kas attīstās nelielās vārpiņās – strobilos. Augšanas process no sporas līdz pilnvērtīgam augam var ilgt pat 30 gadus. Plakanstaipekņiem atšķirībā no daudz biežāk sastopamajiem gada staipekņiem nav skujveida lapiņu. Tos viegli pazīt pēc raksturīgiem zarveida pušķiem ar zariem piegulošām sīkām, zvīņveida lapiņām. Parastajam plakanstaipeknim līdzīgs ir trejvārpu plakanstaipeknis, kura zariņi stāvāki un šaurāki.

Turpmāko stundu laikā mētrājā starp Jūgu purvu un ceļu aptuveni sešu hektāru platībā līdzās brūklenājiem un gada staipekņiem izdevās atrast septiņas šo reto augu grupas, bet dažas dienas vēlāk turpat blakām vēl astoņas – labs sākums 2017. gada atklājumu sezonai!

Parastais plakanstaipeknis.

Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Ko rakstījām jūnijā pirms pieciem, divdesmit pieciem un septiņdesmit gadiem aprinkis.lv/component/k2/i… pic.twitter.com/EGcWz77kgp
aprinkislv
Dainis Rudzītis, Kārļa Ulmaņa pēdējais krustdēls aprinkis.lv/sabiedriba/cil… pic.twitter.com/4SOCNF4R5g
aprinkislv
Upesciema un Ropažu futbolisti svin uzvaras Rīgas čempionātā aprinkis.lv/zinas/item/387… pic.twitter.com/z12NFS3Ztv

Twitter Citi raksta

Kekavas_novads
Lielo spēļu vakari Ķekavā 🎲@sports_kekava aicina ikvienu 5. jūlijā uz pirmo spēļu vakaru Ķekavas dzirnavu estrādē!… twitter.com/i/web/status/8…
Saulkrastic
No 30. jūnija līdz 2. jūlijam gadskārtējie Saulkrastu novada svētki “Kad burās pūš vējš”. ow.ly/w9pI30d0C1jtwitter.com/i/web/status/8…
Saulkrastic
1.jūlijā Saulkrastu svētku ietvaros notiks sacensības 8 sporta veidos. Nolikumi -> ow.ly/10Le30d0ruptwitter.com/i/web/status/8…

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2017