Vecās zivju fabrikas stāsti (3.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Raksta sākumu lasiet šeit, turpinājumu – šeit.

Vecās zivju kopžāvētavas, vēlāk Skultes zivju fabrikas ceha, un administratīvajai ēkai Zvejniekciemā, Ainažu ielā 113, sabiedrība uzmanību pievērsa šā gada pavasarī, pateicoties Saulkrastu Kultūras centra organizētajai Muzeju naktij, kad trīsarpus stundu laikā to apmeklēja apmēram tūkstotis apmeklētāju. Vairāki Muzeju nakts viesi izteica vēlēšanos dalīties ar fotogrāfijām, vēstulēm un dokumentiem no personīgā arhīva. Turpinot pētījumus, pārlapojot vecos laikrakstus, virtuāli pārskatot arhīvu materiālus un muzeju krājumus, notikumi sakārtojušies vēl niansētākā vēstures kaleidoskopa rakstā. Oriģinālo dokumentu izpēte ļāva arī noskaidrot un precizēt vairākus maz zināmus vai pat nedzirdētus faktus.

Jaunās ēkas īpašnieki Latvijas brīvvalsts laikā – Skultes zvejnieku sabiedrība

Skultes zvejnieku sabiedrība – tāds nu reiz ir bijis sabiedrības precīzs nosaukums brīdī, kad tika atklāta zivju kopžāvētava, un šis nosaukums rotāja arī ēkas galveno fasādi. Ne vienam vien lasītājam varētu rasties jautājums: kāpēc Skulte, ja tagad te ir Zvejniekciems? Šobrīd esam pat dažādos novados. Limbažu muzeja krājumā uzgājām 1933. gada fotogrāfiju, kur uz karoga fona nofotografējušies vienpadsmit brašu vīru. Uzraksts uz karoga vēsta: “Skultes nodaļa. Zvejnieku grupa.” Daži no bildē redzamajiem vīriem priecīgi māj arī 1939. gada kinožurnāla “Latvijas skaņu hronika” Nr. 529 kadros, kur atspoguļota Skultes ostas un kopžāvētavas atklāšana.

Vairāki Skultes zvejnieku sabiedrības dokumenti ļauj sekot līdzi sabiedrības sastāva un nosaukuma maiņām. Iepriekšējā publikācijā jau pieminējām 1919. gadā dibināto Vidzemes jūrmalas zvejniecības biedrību, bet 1933. gada fotogrāfijā ir redzami Skultes zvejnieku kooperatīva “Jūras zivs” biedri. Kooperatīvam apvienojoties ar Pēterupes zvejniekiem, apvienotā kopdarbības organizācija ieguva nosaukumu “Skultes zvejnieku sabiedrība”, kas ir likumsakarīgi – divas trešdaļas tās biedru bija no Skultes kooperatīva, arī sabiedrības valdes priekšsēdētājs Ernests Brinkmanis un valdes loceklis kasieris Vilhelms Zvejnieks, kurš savukārt 1939. gadā kļuva par sabiedrības valdes priekšsēdētāju.

Sabiedrībā ar labiem panākumiem zvejniecībā darbojušies arī Ernests Birznieks, Jānis Tauriņš, zvejnieki I. Vērsis un Zande, no 1938. līdz 1940. gadam ieviešot zivju pārstrādē jaunus zivju izstrādājumus ar modernākiem tehnoloģiju veidiem. Interesants fakts, ka kooperatīvs “Jūras zivs” 30. gados ziedoja Uzvaras laukuma (tagad – Uzvaras parks) izveidei Pārdaugavā, kas savu nosaukumu ieguva 1923. gadā, svinot uzvaras pār bermontiešiem ceturto gadskārtu, un bija paredzēts pilnīgi citiem mērķiem, nekā tas tika izmantots padomju okupācijas gados.

Skultes osta un kopžāvētava tapa Latvijas zvejniecības strauja uzplaukuma laikā. Līdztekus ievērojamajam Latvijas valdības atbalstam 21 000 latu apmērā un Valsts zemes bankas 12 000 latu aizdevumam Zvejniekciema zivju kopžāvētavas būvniecība prasīja prāvu sabiedrības līdzekļu izlietojumu – 24 429,63 latus.

Nav pārsteidzoši, ka 1938. gada novembra vidū, mēnesi pēc ēkas pamatakmens ielikšanas, Skultes zvejnieku sabiedrību apmeklējis zvērināts revidents Eduards Robežnieks, lai ar revidenta-praktikanta Jāņa Ozoliņa līdzdalību trīs dienu garumā veiktu apjomīgu revīziju. Lauksaimniecības kameras kopdarbības revīziju un organizāciju biroja revīzijas rezultāti apkopoti piecu lappušu garā dokumentā, kur slēdzienā konstatēts: “Sabiedrību vada likumu un statūtu robežās, tā strādā, rūpējoties par savu biedru un vispārības labumu. [..] Tirdznieciskā darbība norit rosīgi un uzrāda labus panākumus; finansiālais stāvoklis stabils.” To apliecina arī revīzijā atspoguļotie tirdzniecības rezultāti: “1937. gadā pārdotas zivis par Ls 55 976,77, bet 1938. gada 10 mēnešos – Ls 66 133,44.” Lai raksturotu pārdoto zivju apjomu, jāpiebilst, ka par kilogramu luču zvejniekiem maksāti 0,29 lati, bet par kilogramu reņģu – 0,113 latu –, tātad nepilni 12 santīmi.

Tālāk lasām: “Lai iegūtu tirgum piemērotas zivis, sabiedrības biedri pēdējā laikā pāriet uz jaunu zvejas veidu, nozvejojot šprotreņģes un brētliņas, kādam nolūkam iegādāti arī piemēroti zvejas tīkli. Sabiedrība pārdod biedriem kā pret skaidru naudu, tā arī uz parāda ar nelielu uzcenojumu tiešo izdevumu segšanai degvielas un zvejas piederumus.”

Revīzija atspoguļojusi visas Skultes zvejnieku sabiedrības darbības sfēras. Atzinumā lasām, ka iepriekšējā zivju žāvētava, kas atradusies nekustamajā īpašumā “Ikriņi”, nodegusi ar daļu inventāra, zivīm un materiāliem, bet bijusi apdrošināta. Lēmums par jaunās kopžāvētavas celtniecību pieņemts 1938. gada 27. februāra kopsapulcē.

Īpaša sadaļa veltīta arī sabiedrības kulturālās dzīves apskatam, kur revidents konstatē, ka sabiedrības īpašumā no Vidzemes jūrmalas zvejniecības biedrības pārņemta bibliotēka, ka sabiedrības rīcībā atrodas izrīkojumu zāle un revidētajā periodā tā sarīkojusi trīs kulturāla rakstura pasākumus. Visi sabiedrības biedri abonējot “Zvejniecības Mēnešrakstu”.

Revidenta ieteikumi ir spilgts paraugs arī mūsdienās deklarētajam principam “vispirms konsultē”, piemēram, “novērst konstatētos trūkumus grāmatvedībā un darbvedībā; [..] kases dienas listēs ienākumus iegrāmatot tekoši uz dienu; [..] naudas, citu vērtību un dokumentu glabāšanai iegādāt piemērotu ugunsdrošu naudas skapi” u.c.

Skultes zvejnieku sabiedrības darbības pārskats par nākamo, 1939. gadu jau uzrāda skrupulozu uzskaiti un uzlabojumus atbilstoši zvērināta revidenta ieteikumiem. Tas apstiprināts 1940. gada martā, bet 1940. gada 22. jūlijā uz dokumenta stūra ar treknu zīmuli uzšņāpts: “Pārbaudīts. 22. VII 40. g.” – un seko nesalasāma paraksta iniciāļi. Padomju okupācijas vara acīmredzot meklējusi, ko vēl varētu nacionalizēt...

Politisko pārmaiņu sekas pirms un pēc Otrā pasaules kara. Dzīve ārpus dzimtenes

Otrā pasaules kara noslēgumā pāri jūrai bēgļu gaitās devās vairāki zvejnieku sabiedrības locekļi un viņu ģimenes. Nelielā fotogrāfijā no Brinkmaņu ģimenes arhīva redzam zvejnieku laivu, kas pilna ar ļaudīm. Domās pārceļot šo ainu nakts tumsā, rudens dzestrumā un kara notikumu ēnā, varam vien iztēloties tā laika ceļojumu pāri jūrai ar maziem bērniem uz nezināmu laiku, kas izvērtās gandrīz piecdesmit gados. Patiesībā – vēl ilgāk, jo Latvijas brīvvalsts laika pēdējie divi Skultes zvejnieku sabiedrības priekšsēdētāji savu dzīvi aizvadīja tālu no dzimtā krasta.

1992.gada 7.martā jau 73 gadu vecumā Vilhelms Alfrēds Zvejnieks raksta vēstuli, adresēdams to Latvijas Republikas Rīgas apriņķa Skultes pagasta Zemes reformas arhīva pārvaldei. Līdztekus faktu izklāstam valsts iestādei par 1944. gadā atstātajām “Briežu” mājām viņš īsā, vienkāršā stāstījumā atklāj tā laika izmisumu un neziņu, kā dēļ ar ģimeni devies tālajā ceļā un palicis ārzemēs: “Es savus piederīgos un aprakstīto saimniecību atstāju ar nodomu atgriezties, tiklīdz tas būs iespējams.

Kāpēc to darīju? – Ne izpriecas dēļ, bet baigo apstākļu dēļ. 1940. gada 17. jūnijā padomju kara spēki iebruka Latvijā, iznīcināja tās brīvību, un tikai gadu vēlāk, 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju, tūkstošiem latviešus bez izmeklēšanas aizsūtīja uz vergu nometnēm. 1941. gadā vācu armija izdzina padomju kara spēkus no Latvijas, bet pakļāva Latviju hitleriskās valdības noteikumiem un 1943. gadā sāka sūtīt latviešu jauniešus uz darba nometnēm Vācijā.

Karam turpinoties, 1944. gadā padomju komunistu kara spēks atkal tuvojās Latvijai. Valdībai un varām mainoties, latviešu tauta bija kā graudi starp dzirnu akmeņiem, kurus katru brīdi varēja samalt. Tā kā mana ģimene – es, mana sieva Anna un divi zēni, četrus un piecus gadus veci, – gribējām turēties kopā un audzināt zēnus brīvībā, nolēmām kopā ar daudziem citiem latviešiem meklēt patvērumu kādā brīvā zemē. Mēs izvēlējāmies Zviedriju un 1944. gada septembrī zvejnieku laiviņā atstājām dzimteni – Latviju.

Zviedrijā nodzīvojām piecus gadus. Visus šos gadus vērojām apstākļus Latvijā, bet nekas nemainījās, represijas pret latviešiem pavairojās un sniedzās pat ārpus Latvijas robežām. Iesniedzu lūgumu Amerikas sūtniecībai izsniegt vīzu iebraukt ASV. Vīzu saņēmu un 1949. gadā iebraucu kopā ar ģimeni ASV. Grūtākais priekš manis tas, ka darba apstākļu dēļ man vajadzēja pieņemt ASV pavalstniecību, tomēr Dzimteni, savas tēva mājas nekad neaizmirsīšu.”

Ernests Brinkmanis ar savu dzīvesbiedri palika Zviedrijā līdz mūža galam. Visu savu dzīvi viņš veltījis zvejniecībai un zivju pārstrādes attīstībai. No 1941. līdz 1944. gadam Vācijas okupētajā Latvijā viņš vadīja Zivsaimniecības ministriju, bet 1944. gadā bija spiests emigrēt uz Zviedriju, kur sāka strādāt zvejnieku kooperatīvā, bet no 1947. gada līdz 1977. gadam vadīja lielu zivju pārstrādes uzņēmumu Stokholmas tuvumā. Pēc aiziešanas pensijā 1978. gadā viņš nodibināja savu privāto uzņēmumu, kas nodarbojās ar zivju pārstrādi un realizāciju. Mūža nogali Ernests Brinkmanis pavadīja Stokholmā, kur 1994. gadā aizgāja mūžībā. Tur atrodas arī viņa ģimenes kapavieta.

Laika grieži daudzus zvejniekus piespieda pamest Latviju, savus tikko uzceltos īpašumus, savus pēcnācējus un dzīves pieredzi, ko miera apstākļos varētu veltīt Latvijas uzplaukumam, paņemot līdzi uz svešām zemēm.

Lūgums lasītājiem: ja vecajās fotogrāfijās atpazīstat kādu no savas dzimtas, lūdzam sazināties ar Saulkrastu Kultūras centru.