Māris Zanders. Un ko par to saka filozofi? ^{Apriņķis.lv}

Iespējams, lielāka problēma ir šīs uzcepšanās strukturālā un saturiskā vienveidība. Mēs esam gatavi ieguldīt laiku un piepūli, lai ilgi un dedzīgi apspriestu kādu vienu izteikumu, kādu vienu objektu mākslas izstādē, rezultātā radot iespaidu, ka, ja vien šī (vairumā gadījumu ne visai nozīmīgā) kairinājuma nebūtu, nebūtu arī diskusiju (pieņemsim, ka tās var saukt par diskusijām).

Tajā pašā laikā Latvijas informatīvajā vidē it kā paralēli notiek akadēmisko aprindu darbs ar ideju vēstures analīzi un, ja drīkst tā teikt, diagnožu formulēšanu. Šis darbs, kas skar nevis vienreizējo kairinājumu, bet tendences, “lielo bildi”, būtībā tiek ignorēts. Vai nu tāpēc, ka sabiedrība par to nemaz nezina, vai arī (un tas būtu vēl bēdīgāk) nevēlas zināt.

Decembra sākumā tīmeklī tika publicēts Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta rakstu un tēžu krājums “Kultūra un cilvēksituācija mūsdienu humānisma krīžu kontekstā”. Pirms piedāvāju vienkārši dažus citātus, uzsvēršu: pirmkārt, es neapgalvoju, ka pētnieka izteikums a priori ir kaut kā vērtīgāks par, teiksim, teātra režisora domu; otrkārt, es nebūt nepiekrītu visam, ko pauž profesore Maija Kūle. Runa vienkārši ir par nepieciešamību pāriet no sociālo platformu žanra uz citu formātu.

Tātad dažas institūta vadītājas profesores Kūles tēzes (teksts publicēts angļu valodā, tādēļ atvainojos, ja ir kādi saturiski negludumi, to ceļot atpakaļ latviešu valodā).

“Neatkarīgi no tā, cik izteikti postmodernās dzīves formā ir akcentēts plurālisms, nenoliedzams ir iespaids, ka dominējošā ideja ir ideja par dažādību (diversity). Raugoties no šodienas Eiropas stratēģiskā menedžmenta viedokļa, šī tomēr nav noderīga ideja. Atšķirīgums nav vērtība kā tāda; tā ir tikai iespēja paplašināt mūsu identitātes. Mums ir jāatgriežas pie Rietumu civilizācijas saknēm, pie vienotības, pie klasiskās ētikas un ir jāmazina dažādības prioritārais statuss. Krievijas uzbrukums ir vērsts pret Rietumu civilizāciju, savukārt pārspīlējumi Eiropas dažādīgumā Rietumu pasauli nevis stiprina, bet vājina.” (8. lpp.)

“Atbildot uz krīzi, ES nepieciešams pārvarēt marginālo grupu priotizēšanu un ir jāatgriežas pie Eiropas pamatvērtībām, tostarp modernizētas kristietības un citām reliģiskām plūsmām, kas nav “reliģija kā bizness”.” (11. lpp.)

Vēlreiz: šajā gadījumā nav no svara, ko par Kūles tēzēm domāju es kā komentāra autors; runa ir par to, ka mums ir nepieciešams cits līmenis, kādā domāt un runāt par “aktuālo”, runa ir par to, ka šāds līmenis vispār ir, bet tas netiek sadzirdēts/saskatīts.

Noslēgumā kā vēl vienu piemēru varu minēt lietuviešu izcelsmes filozofa nelaiķa Leonīda Donska pirms vairākiem gadiem teikto (grāmata “Liquid evil”), kuram gan es nekautrēšos piekrist: “Cilvēki ir iestiguši spēlēs ar identitāti, šīs spēles kļūdaini uzskatot par brīvību.”

Jāpiezīmē, ka nedz Donskis, nedz viņa sarunu biedrs grāmatā poļu/britu sociologs Zigmunds Baumans nebija tā sauktie konservatīvie, drīzāk otrādi. Redziet, lieta tā, ka akadēmiskā pasaule ir krietni sarežģītāka, nekā “viedokļu līderiem”, cik noprotu, liekas.