Drukāt šo lapu

Komentārs. Tas bija tikai vienkāršs nelaimes gadījums...

Komentārs. Tas bija tikai vienkāršs nelaimes gadījums... Foto: arhīvs
4. augusts, 16:08

Man ir trīs bērni. Visi viņi tagad ir izauguši lieli. Ikdienā visbiežāk mēs sazināmies pa tālruni vai viens par otra esamību pārliecināmies sociālajos tīklos. Taču bija laiks, kad viņi bija mazi, ātri kustējās, nepazina bailes no augstuma un bija jāuzmanās, lai viņu rokās nenonāktu ass nazis, šķēres un tamlīdzīgi priekšmeti.

Varbūt tolaik pakausī bija atvērusies trešā acs vai vienkārši iekšēja balss sacīja, kurā brīdī jāpaskatās uz mazuļu pusi.

Par savu personisko pieredzi iedomājos jūlija sākumā, sekojot ziņu sērijai par piecus gadus veco puisīti Ivanu no Liepājas, kurš aizgāja no mājām un pēc vairākām dienām tika atrasts miris Grobiņas novada Dubeņu mežā. No Ivana mammas Zojas teiktā var saprast, ka zēns šad tad kopā ar citiem puikām kaut kur gājis, piemēram, uz pludmali. Patiesībā māte neko īsti nezināja par zēna gaitām.

Pēc traģēdijas Valsts prezidents Ivana ģimenei izteica līdzjūtību un aicināja sabiedrību ikdienā būt vērīgākiem, Karostas pareizticīgo baznīcā tika aizlūgts par puisēna dvēseli un kāds Liepājas domes deputāts nāca klajā ar ideju uzcelt pieminekli bezvēsts pazudušajiem bērniem. Izskatās, ka tā tas arī beigsies.

Taču kriminālhronikās atkal parādījās ziņa, ka jūlija beigās Kauguros pa sociālā dzīvokļa logu no piektā stāva izkritis gadu vecs bērns un pēc kritiena miris. Tēvs tajā laikā bijis tualetē, un arī māte nav atradusies istabā kopā ar bērnu. Par notikušo policija uzsākusi kriminālprocesu par nonāvēšanu aiz neuzmanības. Abiem 1988. gadā dzimušajiem vecākiem noteikts personas, pret kuru sākts kriminālprocess, statuss.

"Vecāki īslaicīgi neatradās tajā pašā istabā, un vienkārši bērns savu iedzimto fizisko dotumu rezultātā spēja uzrāpties uz palodzes. Šajā dzīvoklī dīvāns atradās tieši pie loga, bērns uzrāpās uz dīvāna un pēc tam uz palodzes," ziņu aģentūrai skaidrojis advokāts, piebilzdams, ka "tas bija parasts nelaimes gadījums".

Te gan advokāta kungam negribu piekrist. Gadījumi, kas sākas sadzīviskās situācijās un beidzas ar bērna nāvi, nav parasti. Vecāki, kaut ko neredzot vai neesot īstajā laikā un vietā, kļūdījās, un šī viņu kļūda izraisīja neatgriezeniskas sekas. Protams, tas nav tas pats kā notikums pirms dažiem gadiem, kad Daugavpilī vecmāmiņa izmeta pa logu mazmeitiņu, lai tā ar savu raudāšanu netraucētu viņai kopā ar meitu žūpot. Likteņa ironijas dēļ toreiz Valsts prezidenta kanceleja nāca klajā ar aicinājumu būt iejūtīgākiem pret mājdzīvniekiem, piemēram, kaķiem.

Taču, runājot par Liepājas un Kauguru gadījumiem, tas ir atgādinājums, ka bez lieltirgotāju apmaksātiem televīzijas iepirkšanās šoviem mums šobrīd ir vajadzīgas nopietnas debates par to, cik droši sabiedrībā jūtas bērni, cik vērta ir viņu dzīvība. Un tas jau ir svarīgāk, nekā bļaustīties par ārzemēs izdotām brošūriņām par sociālajām lomām ģimenē. Līdz tam mums vēl jāpaaugas.