Menu
 

Guntis Kalme: Prom! 1991.gada janvāris Latvijā un 2022.gada februāris Ukrainā Apriņķis.lv

  • Autors:  Guntis Kalme
Foto - LETA Foto - LETA

Kas ir gaismai kopējs ar tumsību? (2 Kor 6, 14)

Ja esi aizgājis pa vienu ceļu, tad nezini, kā būtu bijis, ja būtu gājis pa citu. Skatoties uz šodien notiekošo Ukrainā, tomēr droši varam apgalvot, ka 1991. gadā devāmies pa pareizo ceļu – prom no PSRS – grimstošā “Titānika”. Ukraina palika Krievijas ietekmes zonā.

Šodien Krieviju raksturo diktatūra. Putins valda jau 22 gadus un ir pieņēmis likumu, kas ļaus viņam vēl divreiz kandidēt vēlēšanās un valdīt līdz 2036. gadam.Krievu pasaules” ideoloģija norāda uz šovinismu. Skan arī cinisks lozungs “varam atkārtot!” (savus Otrā Pasaules kara iekarojumus un noziegumus). Ik pa brīžam Putina retorikā izlaužas agresivitātes un ekspansijas motīvi. Krievijas ģeogrāfijas sabiedrības apbalvošanas ceremonijā Putins jautāja skolniekam: “Cik liela ir Krievija?” Viņš atbildēja, ka Krievija stiepjas līdz Beringa šaurumam. Putins pamācīja viņu: “Krievijas robežas nebeidzas nekur!”

Krievijā šobrīd valda Putina vadoņa kults. To vēsta populārais lozungs “Krievija tas ir Putins!” Jaundibinātajos svētkos, Krievijas dienā Putins sevi salīdzināja ar Pēteri I, tā cenšoties attaisnot un pamatot tagadējās Krievijas ekspansiju: “Pēteris I Ziemeļu karā cīnījās 21 gadu. Varētu domāt, ka karoja ar Zviedriju, lai kaut ko atņemtu. Taču viņš neko neatņēma! Viņš atguva to, kas piederēja mums. .. Spriežot pēc visa, arī mums ir uzdevums atgūt un nostiprināt. Ja mēs balstāmies uz to, ka šīs pamatvērtības ir mūsu pastāvēšanas pamatā, mums noteikti ir izdevies atrisināt uzdevumus, ar kuriem mēs saskaramies.” Vārdi “šīs pamatvērtības [atgūt un nostiprināt] ir mūsu pastāvēšanas pamatā” ir atzīšanās Krievijas valstiskuma agresīvajā būtībā.

Lai arī Putins savās un citu acīs gribētu būt Pēteris I, taču Pēterburgas iedzīvotāji izlika kādā zālājā plakātu: “Tu neesi Pēteris I, tu esi Ādolfs II”! Vēl vairāk – medijos Putins bieži tiek saukts par gopņiku. Jēdziens nāk no padomju laika, kad sākās masveida noziedznieku atbrīvošana. Gopņutj nozīmēja uz ielas kādu aplaupīt, ietekmējot ar draudiem vai fiziski. No šejienes arī gopņiks. Tātad pavārtes huligāns, laupītājs.

Krieviju gadsimtiem ilgi raksturo skaudība pret Rietumiem. Gopņiska reakcija ir visu labklājīgo, attīstīto iznīcināt un apgānīt, lai tas neatgādinātu par paša atpalicību. Kāds uzraksts uz okupētas Ukrainas pilsētas nama sienas vēsta: “Kā jūs iedrošinājāties tik labi dzīvot?” Okupanti grib, lai visi dzīvotu tikpat nožēlojami kā viņi.

Citu zemju iekarošana Krievijai ir veids kā novērst tautas uzmanību no pašu nabadzības un nožēlojamības. Labklājīgas dzīves vietā iedzīvotāji tiek baroti ar Krievijas un krieviskuma dižuma ideju. Propaganda, TV un skola aizgūtnēm runā par “dižo Krieviju”, “dižo krievu kultūru”, “dižo krievu valodu” utt. Dižuma izpratne TV zombētajiem krieviem ir primitīva – izmērā, lielumā. Viens no 2022. gada 24. februāra uzbrukuma iemesliem ir tas, ka bez Ukrainas Krievija ir liela tikai izmērā. Trūkst vēstures dimensijas, jo Krievija taču ir “Kijevas Krievzeme”.

Krievija ir impērisks agresors un bandīts pēc būtības, tā nevar nekarot, jo citādi tā sabruks. Karš ir ne tikai tās esības veids, bet arī pastāvēšanas jēga. Kā primitīvai sabiedrībai, tai raksturīgs spēka, varmācības un kara kults, jo citādi tā nespēj izdzīvot. Tikai agresīvi apspiest, pakļaut citas tautas un ieviest tur “krievu pasauli”. Tie ir alas likumi. Taču impērijas pastāv tikai tik ilgi, kamēr tās izplešas. Ja Krievija samazinās, tā viņai ir nelaime. Pēc Putina vārdiem, PSRS sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Krievijas ieroči ir tās nafta, gāze, ar ko tika uzpirkti Rietumi un savu tautu debilizējošā propaganda. To neierobežo patiesības kritēriji, tāpēc tā var brīvi fantazēt par kaujas odiem, kaujas zosīm, slepenām biolaboratorijām Ukrainā. Krievijas vēstījumi mainās tik bieži, ka ir jau pretrunā ar elementāru loģiku. Nesen Putins paziņoja, ka “speciālās militārās operācijas” mērķis ir pārtraukt karu. Tātad jāsāk karš, lai pabeigtu karu.

Krievija jau ir pielīdzinājusi šo karu savam Lielajam Tēvijas karam un pat nodēvējusi to par “svēto karu”. Tātad runa ir par Otrā Pasaules kara turpinājumu. Nevis “vēsture atkārtojas”, bet vēsture turpinās. Tas ir loģiski, jo Otrā Pasaules kara rezultātā, lai arī PSRS – Krievija ieguva daudz, taču ne visu gribēto. Vēlme bija iegūt visu Eiropu. Tāpēc invāzija Ukrainā 2022. gada februārī ir daudz lielākas operācijas izgāšanās. Tagadējais Krievijas karš faktiski ir totalitārisma, fašisma karš pret brīvo pasauli, demokrātiju un Rietumu civilizāciju kopumā. Krievija ar šo karu principā ir atteikusies no Rietumu un arī globālās civilizācijas un to arī neslēpj.

Krievijas propaganda triumfējoši vēsta: “Iebombardēsim Ukrainu akmens laikmetā!” Tiek iznīcināta Ukrainas civilā infrastruktūra, kas tikai palielina jau tā milzīgo krievu okupantu kara noziegumu statistiku. Baisi ne tikai no šādiem vārdiem, bet galvenais – no krievu auditorijas piekrītošās reakcijas. Krievijas Valsts humanitārās universitātes rektors, viens no “pārbūves” autoriem Jurijs Afanasjevs savulaik ieviesa tam atbilstošu terminu: “agresīvi paklausīgais vairākums”. Tādus ir viegli uzrīdīt citiem.

Tā kā krievu virsniecības karotprasmes līmenis arī ir palicis Otrā Pasaules kara līmenī, tad upuri ir milzīgi. Tas pieprasa atbilstošu kara un nāves kultu. Loģika ir primitīva – ja ir lieli upuri, tātad ir liela uzvara. Līdz Krievijas profesionālās armijas sagrāvei un lielas daļas iznīcināšanai karš tās iedzīvotājiem bija komfortabls TV “dīvāna kariņš”. Toties tagad nemitīgā t.s. “daļējā mobilizācija”, kas krievu melnajā humorā tiek saukta par “mogilizāciju” (no krievu mogila – kaps), jau ir iezīmējusi daudzu dīvāna varoņu ceļu no “povestkas” (mobilizācijas pavēste – krievu val.) līdz “pohoronkai” (bēru pavēste – krievu val.). Parādās videoieraksti, kuros virsnieki apsveic (!) kritušo mātes ar “pohoronkas” saņemšanu.

Krieviem ar savu varu ir sadomazohistiskas attiecības. Dižuma vīraka ilūziju dēļ krievi ir ar mieru ciest varas pazemjumus un apspiešanu. Krievijā ir 1,2 miljonu liela armija cīņai ar tautu – Nacionālā gvarde, omons, policija un prokuratūra, kuriem krietni paceltas algas. Tauta cieš, taču nespēj un lāgā nemaz arī negrib nokratīt šo varu. Krievu psiholoģija ir: “Ja sit, tātad mīl!”

Krievija ir cilvēces civilizācijas pārpratums, kroplums, anomālija. Asinskāra impērija, kuras cietsirdībai, cinismam, barbarismam un bezkaunībai nav robežu. Tā ir strupceļa un negatīvas attīstības paraugs pārējai pasaulei.

Lai kādi ir demokrātijas trūkumi, tā tomēr spēj garantēt kaut minimumu sociālekonomisko brīvību un līdz ar to arī kaut nelielas, bet tomēr labklājības iespējas tautai. Putinisma diktatūrā tautai tās ir liegtas. Viss politiskais process koncentrējas uz viņu. Tā objektīvā priekšrocība ir lēmumu pieņemšanas ātrums un īstermiņa efektivitāte. Diktatoram ne ar vienu neko nevajag saskaņot, pierādīt un pārliecināt. Demokrātijai jārēķinās ar daudziem viedokļiem, kompromisiem, vēlētājiem, kopējo labumu. Lai arī pastāv virzītā un polittehnoloģiski manipulētā demokrātija, tomēr demokrātija vismaz principā dod cerību ko mainīt, labot valdošajā režīmā.

Kādus secinājumus varam izdarīt no 1991. gada janvāra un 2022. gada februāra notikumiem?

Skarbākā janvāra barikāžu mācība bija laiks pēc tām. Neiestājās iluzori cerētā labklājība un sociālā taisnība, bet gan sociālā noslāņošanās un tautas lielas daļas grimšana nabadzībā. Nācās ar rūgtumu saprast, ka nu pie savām neveiksmēm vairs nevaram vainot okupācijas režīmu, ka tagad mūsu pašu grēki, vainas un kaites ir made in Latvia.

Tās ir laicīga cilvēka tipiskas ilūzijas, kas izriet no viņa grēcīgās, garīgi tuvredzīgās dabas. Te Baznīcai ir iespēja atgādināt, ka Luters savā 1. no slavenajām 95 tēzēm sacīja: “Mūsu Kungs .. Jēzus Kristus, sacīdams: ”Atgriezieties no grēkiem”, grib, lai visa ticīgā cilvēka dzīve .. būtu atgriešanās no grēkiem.” Bet atgriezties no grēkiem nozīmē atgriezties pie Dieva. Tā 1. tēze faktiski norāda uz 1. bausli.

Ar ko sākas katra jauna Saeima? Vai ar nodokļu samazināšanu, pabalstu un pensiju palielināšanu? Nē, ar algas pielikumu deputātiem. Tas nozīmē saprast, jā, līdz sāpēm, mielēm, ka visi esam grēcīgi, savtīgi egoisti un no tā paši nespēsim atbrīvoties nekad. Varam tikai savu un citu grēcīgumu, alkatību censties vairāk vai mazāk efektīvi ierobežot. Tas nav maz. Un svarīgākais apjēgt, ka visiem ir nepieciešama pestīšana – atbrīvošana no grēka varas.

Otra lieta, ko atgādina gan barikādes, gan Krievijas-Ukrainas karš, ir ļaunuma principiālā pastāvēšana līdz pat Kristus otrreizējai atnākšanai. Cilvēce kopš Apgaismības laikmeta dzīvo ilūzijās, ka katrs nākamais karš beidzot būs pēdējais. Diemžēl nebūs. Cilvēki ir grēcīgi un dažiem viņu grēcīgums sakāpj līdz pat klajam ļaunumam. Ja un kad tas top sistēmisks, un iegūst kādas valsts varas resursus, tad globālajā laikmetā tas top par problēmu jau visai civilizācijai.

Tas nozīmē, ka mums ir jābūt garīgi modriem pret jebkura ļaunuma izpausmi – morālu, psiholoģisku, garīgu, sociālu, kulturālu, jo īpaši pret politisku un militāru. Ļaunums nav nevainīgs. Tas ir toksisks, tāpēc prom no tā! Prom!

Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt. Tam turieties pretī stipri ticībā (1 Pēt 5, 8-9).

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.