Menu
 

Voldemārs Lauciņš: Kurā nelaimes pieņemšanas stadijā esam? Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

Tuvojas 24.februāris – Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmā gadadiena…

Karš ir drausmīga traģēdija, tāpēc šajā brīdī nav lieki paskatīties pašiem uz sevi un aizvadīto gadu no nelaimes pieņemšanas un sadzīvošanas ar to piecu stadiju – noliegums, dusmas, kaulēšanās, bailes un pieņemšana – puses. Kā tad mums klājas, dzīvojot mierā, tomēr ne pārāk tālu no kara?

Noliegums

Lai arī par Krievijas gatavošanos uzbrukumam runāja jau teju gadu, 2022.gada 24.februāra rīta ziņa par Krievijas nepieteiktā kara sākumu bija pārsteigums vairumam. Un tas ir saprotams, jo jau pati doma par karu Eiropā, par liela mēroga karu likās kaut kas neiespējams.

Noliegums vairumam turpinājās arī pirmās dienas un pat nedēļas. Šajā ziņā nekas jauns tas nav, jo arī pirms Pirmā pasaules kara Eiropā valdīja noskaņa, ka karš kā visaptveroša traģēdija modernajā, tehnoloģiski tik daudz sasniegušajā pasaulē vairs nav iespējams. Tāpēc toreiz daudzi uz karu devās kā uz pikniku, un drausmīgās realitātes apziņa atklājās tikai palēnām, arvien vairāk un vairāk ziņu par karavīru nāvi sasniedzot tuviniekus un draugus, arvien vairāk un vairāk sēru karogu parādoties pie karavīru atstātām mājām, pilsētu ielās un cilvēku apziņā.

Pēc pirmā šoka daudzi Latvijā nepalika malā, palīdzēja ukraiņiem, un ar to mēs varam lepoties.

Dusmas

Vēl nenorimušo, nepieradināto noliegumu nomainīja dusmas, kas pieauga arvien vairāk un vairāk, atklājoties šī kara drausmīgajai pusei. Dusmas par ieplānoto genocīdu pret ukraiņiem, par Buču, par Irpiņu, par civilo mērķu nepārtrauktu apšaudi...

Mūsu sabiedrība bija pieradusi pie kariem kaut kur tālu, piemēram, Irākā, kaut kā ļoti maz saistītiem ar mums pašiem. Pāris ar karu Eiropā saistītās reizes pēdējās desmitgadēs bija īstermiņa – tie bija gana īsi to aktīvajā fāzē, kontrolēti kari.

Šobrīd visuresošā foto un video acs parāda visai pasaulei tik daudz. Tomēr vairumam tas neveido labāku izpratni par ciešanām un šausmām, bet rada tādu kā datorspēles vai kara filmas priekšstatu. Atšķirībā no realitātes, pēc iziešanas no kara datorspēlē vai pēc filmas beigām spēlētājs un skatītājs atgriežas savā ikdienā.

Tomēr ukraiņiem kara plosītajā Ukrainā tas tā nenotiek, viņu upuri ir īsti, viņiem tie nav uz ekrāna un tie nav aizvietojami. Šodien runā par vismaz 15 000 kritušu ukraiņu karavīru un, iespējams, desmit reizes lielāku civiliedzīvotāju upuru skaitu, nemaz nerunājot par ievainotajiem, pārvietotajiem un visādi citādi kara traģiski skartajiem.

Šis karš mūs ir atgriezis ļoti nepatīkamā realitātē – pāri un aiz filmu patosa karš ir milzīgs ciešanu, zaudējumu un sāpju kamols. Turklāt mierā dzīvojošie nemāk nodalīt karošanu no pēckara valsts atjaunotnes.

Tāpēc dusmas ir vietā, tā ir adekvāta reakcija, un kaut kam no šīm dusmām mūsos ir jāpaliek dzīvam, līdz šis karš nebūs noslēdzies ar Ukrainas uzvaru un arī pēc tās.

Kaulēšanās

Par ko kaulēties kara laikā? Par ko var kaulēties, kad no tevis neatkarīgu iemeslu dēļ šauj, lido bumbas un apkārt ir tik daudz ciešanu un sāpju?

Un tomēr ir tik daudz par un ar ko kaulēties. Pirmā mēneša laikā, kad arvien likās, ka Kijivas ieņemšana ir vien vairāku dienu vai kādas nedēļas jautājums, dzirdēju vienu no pētniekiem sakām: “Šodien Dievs ir pasargājis Ukrainas debesis.” Un tūliņ viņš piebilda, ka nav ticīgs, bet nevar nebūt pārsteigts par to, ka viss ar laika apstākļiem bija sakārtojies tieši tā, kā ukraiņiem tajā dienā ir vislabāk. Protams, tā ir viena epizode. Tiesa, tā nav vienīgā, bet…

Mums kaulēšanās ir kusla, jo mūs neskar tiešās briesmas un sāpes. Un tomēr arī mēs laiku pa laikam, lasot vai redzot ziņas no Ukrainas, sākam kaulēties.

Kāds nesen bija paskaitījis, ka pagājušajā gadā no katra Latvijas nodokļu maksātāja kabatas tikai oficiālās palīdzības ietvaros Ukrainā ir nonākuši vismaz 150 eiro. Daudz vai maz? Maz, jo mēs daudz vairāk izdodam nevajadzīgos niekos, kamēr tepat netālu cilvēki ir spiesti cīnīties uz dzīvību un nāvi. Daudz, jo mums ir arī pašiem savas grūtības un problēmas jārisina, turklāt daudzi dažādos projektos ir ziedojuši brīvprātīgi vēl vairāk – naudu, līdzekļus, darbu utt.

Bailes

Cik daudz mūs ir pārņēmušas bailes no domas, ka krievu armijas lidmašīnas un lielgabali bumbotu mūsu pilsētas vai elektroapakšstacijas? Cik daudz mūs pārņem bailes no domas, ka kaut kur varētu sprāgt atombumbas, varbūt pat kaut kur ļoti tuvu? Cik daudz mums vajadzētu baidīties?

Vienā no brīžiem pagājušajā vasarā, kad bija runa, ka Krievija varētu izmantot pret Ukrainu ierobežotākas iedarbības kodolieročus, Ukraina gatavojās – izpirka jodu, atjaunoja patvertnes, izglītoja sabiedrību. Bet ne tikai. Aprodot ar domu, ka kodoluzbrukums ir iespējams, ukraiņi arī sāka domāt par dzīvi pēc tā, piemēram, kāda māte jautāja bērnudārza auklītei, cik ilgu laiku pēc kodolsprādziena bērnudārzs būs ciet.

Karā ar bailēm ir jāaprod, ir jāatrod veids, kā ar tām sadzīvot un kā tās izmantot dzīvības sargāšanai un, pēc iespējas, uzlabošanai.

Pieņemšana

Vai šis karš ir jāpieņem? Vai mums ir izvēle to nepieņemt? Precīzāk – vai mums ir izvēle ignorēt tik tuvu mūsu mājām kaut ko tik briesmīgu un saglabāt pašiem savu cilvēka stāju un būtību? Manuprāt, nav.

Liela vai maza palīdzība, bet katram tā būtu jāsniedz. Jo pirms iebrukuma Ukrainā Krievija lietoja pret viņiem to pašu valodu un izteikumus, kurus pret mums. Ja nebūtu NATO, varbūt tagad mūsu pilsētās skanētu gaisa trauksmes un mūsu pļavas un laukus vandītu okupantu tanku kāpurķēdes. Tāpēc sniedzamās palīdzības apmērus mums ir brīvība noteikt pašiem, bet morālas privilēģijas noraidīt pašu palīdzēšanas nepieciešamības faktu ne.

Protams, mums ir jābūt arī gudriem. Uzņemt bēgļus bez viņu iesaistes diez vai ir iespējams vai pat pareizi. Bēgļi ir jāsargā no izmantošanas vai paverdzināšanas, bet viņu iespēju robežās ir jāļauj viņiem nopelnīt savu maizi pašiem, ir jāļauj cienīt viņu darbu un viņus pašus kā cilvēkus. Un tā ir tikai viena no iespējām, kā pieņemt šo karu, līdz Ukraina to varēs uzvarēt.

Noslēgumā

Tik daudz par mums pašiem un to, kā mēs pieņemam un sadzīvojam ar nelaimi, kad Krievijas atnestais karš moka un posta Ukrainu, neaizmirstot arī par to, ka Ukraina pēc kara būs jāatjauno.

Uzmanīgs lasītājs jau būs pamanījis, ka ievadā esmu licis vārdus “pirmā gadadiena”. Tas nav tāpēc, ka es negribētu, lai karš beidzas ātri, bet tāpēc, ka neesmu pārliecināts, ka tas beigsies tik ātri, cik to gribētos. Ir tik ļoti daudz elementu, kam jāsakrīt, lai šis karš beigtos vienīgajā pareizajā veidā – ar Ukrainas uzvaru un mieru –, un ir daudz vēl jādara, lai tā varētu notikti. Tas, protams, netraucē man palikt cerībā un aizlūgšanās par to. Slava Ukrainai!

Dievs, svētī mūs un viņus!

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.