Gunārs Astra. Īsi par varoni ^{Apriņķis.lv}

Laimes zeme Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika?

Okupētās Latvijas skolās bērniem mācīja, ka 1945. gada maijā Latvijā pārstāja skanēt Otrā pasaules kara lielgabali un iesākās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas, kā arī visas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības tautu laimīgā sociālisma celtniecība. Laimīgi cēla komunismu, kurā (vai kad – arī tolaik tā īsti nesapratu) visi būs vienlīdzīgi, visiem viss būs pieejams pēc vajadzības un katram pēc nopelniem. Interesanti bija ar komunisma sasniegšanu PSRS, jo to cauri gadiem vajadzēja sasniegt drīz, vienmēr nākamo piecgažu laikā. Arī 1988. gadā komunisms, protams, nebija sasniegts, kaut arī laimīgā celtniecībā bija pagājušas vairāk nekā četras desmitgades.

Lai LPSR cilvēki kaut ko nepārprastu, vēsts par šo laimi ļaudis pastāvīgi ieskāva. Katrs rīts radio programmā sākās ar dziesmu par šo laimi – ar LPSR himnu. Retas bija dienas bez garum garām komunistiskās partijas publikācijām presē, regulārām politnodarbībām darba kolektīvos un darba kolektīvu obligātās (it kā brīvprātīgās) ziedojumu vākšanas dažādu komunistisko sasniegumu slavināšanai (piemēram, tikai pērn no Pārdaugavas aizvāktajam okupeklim) un raizes par darbaļaužu apspiešanu pūstošajos Rietumos.

Tie, kas šodien pārlapos LPSR laika presi, noskatīsies tā laika TV raidījumus, saskarsies tikai ar laimīgiem cilvēkiem, kas pat laukos mēslu talkā neaizmirsa uzlikt šlipsi un dzīvē nevarēja iedomāties neko labāku kā komunisma celšana.

Neoficiālas, ne tik laimīgas virtuves sarunas

Taču iedziļinoties, ieskatoties tuvāk, kaut kas ar skaisto padomijas laimes stāstu tomēr disonēja. Pretrunas starp to, ko kladzināja prese un cik laimīgiem bija jābūt LPSR cilvēkiem, visskaudrāk līda laukā virtuves sarunu čukstos, lai sacīto nedzirdētu bērni un kritiskus vērtējumus, Dievs pasarg’, nesāk atstāstīt skolā vai kā citādi publiski.

Vairums mūsu sabiedrības, patiesībā krietni vairāk par pusi, kaut nedaudz ir pieredzējuši tos “laimīgos” LPSR gadus un virtuves čukstus atcerēsies. Un tad, kad kāds sāks šņukstēt par volgām, ar kurām padomju Latvijā braukāja, un pilniem galdiem, zinās pajautāt, vai tik šāds raudātājs nav bijis saistīts ar represīvajām iestādēm vai citādi bijis okupācijas kolaborants. Jo sociālisma laimes valstī ārpus komunisma režīma “aristokrātijas” nebija iespēja braukt ar volgu (tik vien kā taksī) vai baudīt par parasto veikalu krietni plašāko specveikalu klāstu. Vairumam tautas atlika grūstīšanās sabiedriskajā transportā un pustukšu veikalu šturmēšanas un no tās izrietošu rindu prieki.

Skaistā laimes fasāde konfliktēja ne tikai ar bieži vien gana nožēlojamo sadzīvisko realitāti, kurā vīriešu zeķes ar gumiju kļuva plaši pieejamas vien tad, kad komunismam jau bija jābūt uzceltam. Patiesībā ir tomēr grūti runāt par kaut ko “plaši pieejamu” PSRS kontekstā, jo pirms trīsdesmit pieciem gadiem jau vairākus gadus bija ieviesta kartīšu sistēma, piemēram, ziepju, cukura, sērkociņu, alkohola, iegādei.

Un tomēr ne tik ļoti vēlos pievērsties padomijas nožēlojamās sociāli ekonomiskās situācijas aprakstam, kaut arī tas veido zināmu fonu, bet virtuves sarunām, kurās nereti pavīdēja skumīgi joki par to, ka latvieši drīz būs sastopami vien rezervātos, kā indiāņi Amerikā. Nereti tika pierakstīti baznīcā gājēji, lai tos vēlāk kauninātu skolās vai darba kolektīvos. Šo virtuves sarunu pamatā bija tāda kā vairuma latviešu ne vienmēr skaļi pasacīta izpratne, kas viņus īsti nepadarīja par laimīgiem LPSR iedzīvotājiem – kaut kas par pirms padomju “laimes zemes” pastāvējušu valsti Latviju, kuru komunisma okupācijas režīms sauca par “buržuāzisko Latviju”, kaut kas vairāk piesaistošs par Ulmaņlaiku labklājību, kad “Latvija eksportēja bekonu uz Angliju”, kaut kas par trimdu, kur latvieši dzīvoja brīvi.

Protams, daudziem okupācijas laikā piedzīvotā bērnība un jaunība ir ar savu objektīvi nostalģisko elementu, un pret to negribas iebilst, bet tie tomēr jānošķir no sistēmas, kura tik ļoti spieda cilvēkus pašcenzūrā, ka vienīgā vieta, kur izpausties, palika virtuve vēlā vakarā. Turklāt arī tas nebija pilnīgi droši.

Arī viens ir cīnītājs – Gunārs Astra

Gunāra Astras iedzimtās intelektuālās un izkoptās darba spējas, kā arī režīmam tik nepieciešamo pareizo – darba ļaužu – izcelsmi novērtēja jau agrīni un virzīja pa karjeras kāpnēm. Tikpat agrīni dzīvē viņš pamanīja brīvības trūkumu savā zemē un noformulēja attieksmi pret Latviju okupējušo krievu imperiālismā sakņoto PSRS. Tāpēc viņš neintegrējās LPSR laimes stāstā un tika tiesāts un represēts.

Vēl trīsdesmit gadu vecumā Gunāru Astru tiesāja un smagi – uz piecpadsmit gadiem – sodīja. Vai mūsdienu labklājības ideju cauraustā sabiedrība spēj saprast smagumu, ko nes cilvēks, kas trešdaļu savas dzīves (spēka gadus!) ir pavadījis ieslodzījumā tāpēc, ka runāja atklāti par lietām, kuras citi čukstēja virtuvēs? Šodien varoņi par tādiem kļūst savu atbalstītāju pulkā, kā ASV Kinoakadēmijas “Oskara” balvas pasniegšanā, kad cilvēks tūkstošiem dolāru vērtā tērpā izsaka pārmetumus citiem bagātniekiem un pēc tam mierīgi atgriežas savā miljoniem vērtajā mājā. Protams, citi tādi paši patiesības cīnītāji čakli aplaudē, pat pieceļas kājās.

Gunārs Astra nebija šāds varonis. Viņš stājās tiesas priekšā, kur bija skaidrs, ka viņš tiks sodīts. Viņš neliecās netaisnības priekšā, viņš nenodeva citus, lai samazinātu sodu sev. Viņam pat nebija mūsdienās tik ļoti meklētās informatīvās telpas, kur katrs var kaut ko ierakstīt, neraugoties uz to, cik tukšs sacītais vai darītais ir. Ļoti zīmīgi ir tas, ka Gunāra Astras ieroči nebija teroristu bumbas vai spiegošanas aparatūra, bet patiesības vārds, un ar to viņš kļuva par ievērojamu simbolu pretestībai okupācijas režīmam, līdzās Rietumu diplomātiskajam atbalstam, mežabrāļu kustībai un trimdas aktivitātēm.

Un tomēr – kāpēc uz Astras bērēm atnāca tik daudz pavadītāju?

Gunārs Astra bija varonis, kas teica lietas, kuras viņš bija uzzinājis, par kurām viņš bija pārliecinājies un bija gatavs par tām maksāt visaugstāko cenu. Spēja atlasīt melus no patiesības ir cieņpilna, un griba pastāvēt par patiesību apdraudējumu un briesmu priekšā cilvēku padara par varoni. Viņa pretošanās nebija tikai viņa paša iedoma, bet nesa līdzi tik daudzu citu vēlmi būt brīviem. Viņš nepieteicās kādu pārstāvēt, bet cīnījās par lietu, kas bija tik svarīga ļoti daudziem, veselai tautai – manai tautai.

Šodien mums Rīgā ir Gunāra Astras vārdā nosaukta iela, ir piemineklis Rīgas centrā un vairākas piemiņas zīmes. Vai ar to ir gana? Varbūt pateicības minimums būs sasniegts tikai tad, kad atcerēsimies par viņa veikumu, jo pateicoties arī viņam šodien mums ir brīva Latvija, mēs neaizmirsām par Latviju un spējām virtuvēs runāto sacīt atklāti, vispirms Atmodā un vēlāk arī savā atgūtajā valstī!