Voldemārs Lauciņš. Vienkārši ģeniālas ģimenes dienai ^{Apriņķis.lv}

Cauri laikam vairāki vienkārši ģeniālie veido kopumu, klasiku, kuru “klasiski” ir arvien paskatīties un novērtēt vēl kādu reizi. Bez šāda skata un izvērtējuma klasikas ģeniālais ne vienmēr vairs liekas tik ģeniāls un vienkāršais – tik vienkāršs un skaidrs. Tā ir ar mūzikas vai arhitektūras šedevriem, tā ir ar vienkārši ģeniālo ģimeni. Tāpēc Ģimenes dienā – ģimenes vienkāršā ģenialitāte, aiz ģenialitātes – klasiku veidojošais grūtums un noslēgumam – par attieksmi pret šo klasiku.

Vienkārši ģeniālais un skaidrais ģimenē

Kādreiz, senajos laikos, kas nemaz nav tik seni, ģimene pašsaprotami balstījās viena vīra un vienas sievas mūžilgā savienībā – laulībā. Protams, ģimene uz laulības pamata arvien ir kas vairāk. Te ir abu laulāto dzimtās ģimenes – vecāki, māsas un brāļi –, te ir laulībā dzimušie bērni un ar gadiem – arī bērnu bērni. Radniecības saitēs sazarojas neliela sabiedrības šūniņa ar tik pašsaprotami savstarpēju atbildību citam par citu un no tās izrietošu atbalstu, kurā dalīti prieki kļūst par dubultpriekiem un dalītas bēdas – par pusbēdu.

Dzimtā ģimene nozīmē pirmos soļus, prasmi gūt panākumus un mācību uzņemt zaudējumus. Tā nodrošina pamatu, uz kura būvēt dzīvi, un pieaugšanu, kas kulminējas ar apziņu, ka, lai cik idilliska būtu dzimtā ģimene, tā nav galapunkts. Pareizā pieaugšanā ar pilngadību dzimtā ģimene kļūst par šauru, pienāk brīdis virzīties uz pašam savu ģimeni. Šis process nav viegls un vienkāršs, reizēm – kā uzdevums sarežģītā daudzslāņu datorspēlē. Nākas meklēt un veidot pašam savu ģimeni, kur pierastais, dzimtā ģimenē gūtais kalpo par labu atspēriena punktu, lai mijiedarbībā ar savu pieredzi un nostāju pret savu pretējā dzimuma laulāto nostabilizētu jaunu ģimeni.

Dažādas grūtības, vispirms ar laulāto draugu un tad ar bērniem, veido ģimeni par vietu, kur rast mieru un gūt spēku. Gadiem ejot, laiks dzimtās un izveidotās ģimenēs veido neciklisku cikliskumu, kur atkal un atkal unikāls ģimenes loceklis ienāk piedzimstot un to atstāj nomirstot. Ģimenes īpašā vieta cilvēka dzīvē ir pat bērēs, kad ģimenei rezervētas vietas vistuvāk aizgājējam.

Ģimenes pašsaprotamais kalpo par pamatu, lai uz to tiektos un to saudzētu, lai darītu ģimeni par apskaužamu mērķi, lai ģimeni svinētu. Te nu ģimenei ir līdzība ar ģeniālu mūzikas vai mākslas šedevru, visiem skolēniem mīļota skolotāja paraugstundu vai pelnīti populāras dakteres precīzu diagnozi un sirdzēja veiksmīgu atvesoļošanos.

Vienkāršais ģeniālais caur grūtumu, pat traģiskumu

Aiz sasniegumiem un pelnītas atziņas pat ģeniālajā ir kas tāds, ko pavirši skatītāji nesamana, ko nenovērtē un kam negrib pievērst uzmanību. Bet velti.

Bez sūrā darbā patērētām daudzām stundām, dienām un reizēm pat gadiem, ir daudz tēriņu, kas ģeniālo dara iespējamu. Turklāt ne vienmēr katrs ceļinieks spēj veikt visu distanci, lai veiksmīgi gozētos pelnītas slavas saulītē. Sasniegumiem ģimenē visbiežāk traucē ārēji apstākļi un iekšējs noskaņojums.

Ārējais no cilvēka visbiežāk nav atkarīgs, kad dzīve vieš nepatīkamas (pat traģiskas) korekcijas. Kādā ģimenē tētis nav tēva vārda cienīgs un mammai nesanāk būt mammai. Kādā brīnišķīgā ģimenē neauglība stājas ceļā bērna ienākšanai. Kāds laulātais aiziet mūžībā, atstājot satriektu atraitni un izmisušus bāreņus. Klasiski ir mehānismi, kā šādas nelaimes mazināt, varbūt pat novērst. Bezbērnu pāris var adoptēt bāreņus, bet, laulātajam otru atstājot atraitņos ar bērniem, patēvs vai pamāte var mazināt zaudējumu.

Tomēr runa nav par brīnumnūjiņu, par vienu atbildi uz visiem jautājumiem. Arvien viss ir atkarīgs no konkrētā cilvēka, viņa personīgajām īpašībām, prasmes un vēlmes rūpēties par cilvēku kopu, ko vieno ģimenes saites. Un tas sarunu noved pie iekšējā noskaņojuma, kas izriet no katra paša. Ir cilvēki, kas nekad nav mācējuši un nemācās ģimenes labā. Var aizbildināties ar psiholoģisku salūzumu, motivācijas zudumu, un ir gadījumi, kad ar psihologa darbu ļaunumu var labot. Taču, kamēr kas iekšējs plosa ģimeni, pat pie vislabākajiem apstākļiem ģimene kā vienums neizveidojas, nevar pastāvēt vai sabrūk.

Apzinoties ģimenes jautājuma svaru, ka klasiskajā pašsaprotamībā ar ģimenes ģenialitāti ne vienmēr viss ir viegli un vienkārši, tās apdraudējumus cilvēki arvien ir ņēmuši nopietni. Gluži kā pašsaprotamā ģimenes ģenialitāte un ar to saistītās problēmas ir klasika, tā pašsaprotami bija meklēt un atrast risinājumus.

Pamatā ģimenes ģenialitāti darīja iespējamu cilvēki, labu un kārtīgu cilvēku kopums, kas neskaitīja gramus vai kumosus otra šķīvī, bet raudzījās nākotnē.

Noslēgumam – par klasiku šodien

Ģeniālais arvien pārsniedz tikai divus iesaistītos vai pat nelielu sabiedrības šūniņu. Arī ģimenes ģeniālais vienkāršums ir ar dziļāku līmeni, proti, tā nav tikai starp sievu un vīru, starp vecākiem un viņu bērniem, bet tā veido pamatakmeni sabiedrības uzbūvē, kas visstiprāk turējās nevis uz valsts vai pašvaldības rēķina, bet viedi vecāki, nereti pat vecvecāki, bērnus ir mācījuši par ģimenes labajām īpašībām un ieguvumiem un par izvairīšanos no apdraudējumiem, par to labošanu. Jo vairāk sakārtotu ģimeņu, vairāk māju ar sakārtotu pagalmu, jo sabiedrībā – pilsētā un valstī – visiem laimīgāka dzīve.

Vienmēr līdzās labo un kārtīgo cilvēku kopumam ir pastāvējusi atsevišķu cilvēku nosacīti veidota grupa, kas nespēj vai nevēlas veidot ģimeni. Iemesli ir ļoti dažādi. Ir objektīvi, daļu skar iepriekš minētais iekšējs vai ārējs nosacījums, bet daļa no tiem nevēlas maksāt tēriņus, viņi dzīvo sev vien. Paradoksāli ir tas, ka arī uz citu ģimeņu rēķina dzīvojošie tieši vai netieši bauda ģimenes svētību, kaut vai caur valsts sociālo budžetu. Bet šīs lietas jau ir plašākas sarunas temats. Nedefinētu labo cilvēku kopums iznesa ģimenes ģeniālumu par spīti tam, ka bija parazīti, kas baudīja labumu, bet neienesa savu daļu piepūles, ka bija neapzinīgi sabiedrības locekļi, kas ar savu darbību vairāk grāva, nevis cēla.

Ja iepriekš pašsaprotamība bija pašsaprotama, tā sacīt – klasika, tad tagad ap mums – akadēmiskajā, informatīvajā un izklaides telpā – ir arvien uzstājīgākas skaļas balsis, kas jauniem studentiem lekcijās, ikdienas ziņu patērētājiem un filmu skatītājiem visbiežāk stāsta ko citu, jaunu, nevis veco pašsaprotamību.

Jā, vecā pašsaprotamība bija nepilnīga, jo arī dzīve ir nepilnīga. Tomēr šī vecā pašsaprotamība, reizēm klibojot uz abām kājām, tomēr spēja iznest sabiedrību, tā bija augoša.

Jaunajā izpratnē sabiedrība vēlas meklēt citus, jaunus risinājumus. Cilvēki grib iedomāties, ka var sasniegt ko pilnīgu, ka dzīvi var vērst pasakā. Kaut kāda līdzība ir pat ar mākslu un arhitektūru, kas šedevru radīšanas vietā izvēlas šokēt, arī ģimenes jautājumos meklē citus risinājumus, ne klasiskos, pārbaudītos un augļus nesošos. Par pašsaprotamiem kļūst laulību padomi no neprecēta vai neskaitāmas reizes šķirta cilvēka, laulības dzīves neveiksminieka.

Sliktākā ziņa ir tā, ka šis “jaunums” ir ietekmējis labos un kārtīgos cilvēkus. Ja iepriekš labie un kārtīgie cilvēki iznesa ģimenes ģenialitāti, tad šobrīd ģimene lēnām izirst. Piedāvātie ģimenes varianti ārpus vienas sievas un viena vīra mūžgaras laulības īsti nestrādā, jo tie nav vienkārši ģeniālās ģimenes labošanas iespējas, bet turpina vēl vairāk bojāt to, kas ir ģeniāls savā vienkāršībā.

Vai šāds skats ir par pesimistisku? Ceru, jo vienkārši ģeniālajai ģimenei vēlu ne tikai kvalitāti, bet arī kvantitāti. Tās abas kopā ir nepieciešamas mūsu sabiedrībai.

Priecīgu ģimenes dienu – gan šogad, gan arī nākamajos gados!