Brīvdabas muzejā Jāņus ielīgos 18.jūnijā

Vasaras saulgriežos Saule ir pakāpusies visaugstāk debesu kalnā un dāsni dāvā zemei gaismu un siltumu, un zeme atbild, krāšņi saziedot, vēsta muzejā: ““Visa zemes zāle zied” – tā tautasdziesmā raksturota Zāļu diena, un cilvēki smeļ dabas doto svētību, lasot Jāņu zāles, rotājoties paši un pušķojot sētas. Ikviena dzīva radība un pat nedzīva lieta tiek pie savas rotas – kam ziedu vainags, kam zāļu pušķis, kam meija. Ienesot Jāņu zāles sētā, cilvēka radītajai pasaulei tiek piesaistīts dabas dzīvības spēks. Vasaras saulgriežos, saskaņojoties ar dabas ritiem, cilvēka pasaule tiek jaunradīta.”

“Katrai zālei ir savs spēks, sava varēšana un, gudri izmantota, tā nes cilvēkam labumu. Saulgriežos sievas un meitas rotājas ar pļavu ziedu vainagiem, bet vīriem un puišiem pin ozollapu kroņus. Tādējādi sievietēm tiek skaistums, vīriem spēks un visiem veselība. Saimes vīrieši pārved sētā meiju vezumu, un katra ēka tiek pušķota ar bērzu, pīlādžu, kļavu un ozolu meijām. Arī goda vārti, pa kuriem sētā iebrauc Dieva dēls Jānis un sanāk Jāņa bērni, tiek celti no meijām,” norāda Brīvdabas muzejā.

“Jāņu zāles jālasa klēpjiem – tās liek gultās, met laidarā un dārzā, dāvina saimniekiem – Jāņu mātei un Jāņu tēvam, pat istabas grīdu un ganu ceļu – olnīcu – nokaisa zālītēm un ziediņiem, jo auglība un svētība vajadzīga it visur. Malu malas tiek apspraudītas ar ozolu, bērzu, liepu un pīlādžu zariem. Vainagi tiek visam ganāmpulkam, bišu stropiem, dzirnakmenim maltuvē, ūdens spainim pie akas un pat piena ķipim.”