"Rīgas metropole": Skolu tīkla sakārtošana šī brīža redakcijā nozīmētu Rīgas un Pierīgas skolu vēl izteiktāku kapacitātes apdraudējumu

Organizācijas paziņojumā pausts, ka aiz IZM definētā reformas mērķa “izglītības kvalitātes stiprināšana” patiesībā nepārprotami ir saskatāma vēlme rast finansējumu pedagogu algām, likvidējot skolas vai izglītības pakāpes aptuveni 100 skolās. Apvienības ieskatā reformas mērķim ir jābūt “izglītības kvalitātes stiprināšana”, bet ar šī brīža iecerēm “Rīgas metropoles” pašvaldības neredz, kā to varētu sasniegt un kā risināt ilgstošu problēmu – kvalificētu pedagogu trūkumu.

“Pierīgas pašvaldībām attiecībā uz izglītības iestāžu infrastruktūru jau šobrīd ir izsmeltas iespējas uzņemt lielāku skaitu skolēnu blīvi apdzīvotās vietās.  Prognozējamā 7.–12. klašu izglītības posma likvidēšana pagastu skolās radīs papildus “spiedienu” uz novada centru skolām, kur jau šobrīd ir ierobežota kapacitāte. Piesolītais Eiropas savienības Atveseļošanās fonda finansējums līdz 1,8 miljoniem vienai pašvaldībai ir nepietiekams jaunu skolu būvniecībai. Turklāt masveida skolu slēgšana reģionos, visticamāk, nozīmēs vēl lielāku lauku depopulizāciju, kas savukārt radīs ietekmi uz skolu noslodzi Rīgā un Pierīgā,” “Rīgas metropoles” līdzpriekšsēdētāja un Ādažu novada domes priekšsēdētāja Karīna Miķelsone norādīja, ka jau šobrīd jāņem vērā Rīgas un Pierīgas specifika – iedzīvotāju skaita pieaugums un skolu kapacitātes problēmas ierobežotās infrastruktūras un jaunu pedagogu piesaistes dēļ.

“Līdzšinējā skolu slēgšanas prakse nav risinājusi arī pedagogu trūkumu, jo tie dod priekšroku pārkvalificēties un strādāt tuvāk savai esošajai dzīvesvietai. Līdz ar to maldīgs ir arguments, ka skolu optimizācija risinās pedagogu iztrūkumu. Pēc šobrīd izstrādātajiem IZM kritērijiem daudzām pamatskolām Pierīgā ārpus novada centriem draud pārveidošana par sākumskolām (1.–6. klasēm). Tas palielina risku izjaukt skolas iekšējo “ekosistēmu”, jo, piemēram, dabaszinātņu pedagogi strādā ne tikai 7.–9. klasē, bet arī 1.–6. klasēs.”

“Rīgas Metropole” līdzpriekšsēdētājs un Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks uzsvēris ka nav saprotams, kā šī iecere plāno dalīt atbildības starp valsti un pašvaldībām: “Pašvaldību likumā pašvaldībām ir noteikta funkcija izglītības nodrošināšana. Tās līdz šim ir izstrādājušas savus plānošanas dokumentus sadarbībā ar iedzīvotājiem un ekspertiem, plānojot izglītības iespējas nākotnē un īstenojot infrastruktūras projektus. Tad šobrīd rodas jautājums, cik efektīvi pašvaldības varēs pildīt šo funkciju un kā tiks risināti jautājumi ar infrastruktūru, piemēram, skolu ēku uzturēšanā pēc jaunā klašu sadalījuma, un vai valsts uzņemsies arī riskus par pašvaldību ņemtajiem aizdevumiem izglītības iestādēm?

E.Ratnieks paudis vēlmi pēc konstruktīva dialoga kā vienlīdzīgiem partneriem: “Līdz šim pašvaldības formāli piedalās sarunās, bet to viedoklis netiek saklausīts un uz problemātiskajiem jautājumiem atbildes netiek saņemtas. Tomēr šie ir kritiski svarīgi jautājumi, un tālāka atbildība par šo ministrijas “eksperimentu” gulsies vienīgi uz pašvaldībām.”

Pieejamā informācija par plānoto skolu tīklu reformu nesniedz pamatojumu finansiālajiem ieguvumiem, kā arī nav saprotams, kā reformā tiek iekļauti izglītības kvalitātes kritēriji, tomēr saredzamas pazīmes, ka ar skolu tīkla reformu Izglītības un zinātnes ministrija, iespējams, plāno risināt finansiālas problēmas sistēmā, nevis attīstīt izglītību kā kvalitatīvu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu pakalpojumu, teikts “Rīgas metropoles” paziņojumā.

Pašvaldībām arī nav skaidrs, kā tiks nodrošināts mācību process, ņemot vērā izmaiņas klašu iedalījumā (1.-6.klases pašvaldību ziņā, bet 7.-12.klašu posmā valsts). Piemēram, šobrīd pedagogi nodrošināja mācību procesu pamatskolas ietvaros, bet, ja valsts pārdala skolas, tas radīs vēl lielāku sajukumu ar pedagogu slodzēm un pieejamību. Tāpat nav skaidrs arī par ēkām – kā tiks dalīta infrastruktūra, kurā mācīsies bērni 1.-6.klases posmā un kurā pārējie.

“Rīgas metropole” aicina atbildīgo ministriju pievērst uzmanību citam aspektam – jauno pedagogu kvalifikācijai un spējai ātri iesaistīties izglītības sistēmā ar atbilstošu pedagoģijas kvalitāti.  Šobrīd problēma ir ne tikai pedagogu trūkums, bet arī jauno pedagogu profesionalitāte nodrošināt mācības atbilstošā līmenī. Pašvaldībām no vienas puses tiek prasīts uzlabot izglītības kvalitāti un sasniegt augstākus rezultātus, bet no otras puses valsts izglītības sistēma nespēj nodrošināt pedagogus ar attiecīgām zināšanām un prasmēm.