Jāzeps Baško: Sarunu, nevis ideju festivāls ^{Apriņķis.lv}

Pārmetumi, ka festivālā sludina tikai vienā virzienā, nav pamatoti. Kaut vai tāpēc vien, ka izskanēja arī ļoti konservatīvas idejas, kādas ar “Lampu” parasti nesaista. Nesaku, ka tās izpelnījās apmeklētāju ovācijas, taču idejiska dažādība noteikti bija.

Treškārt, festivālā, kurā šogad īpaši tika normalizēta publiska latviešu sarunāšanās angļu valodā, ļoti iepriecināja Baibas Bražes žests kādā paneļdiskusijā, kuru vadīja latviete un kurā piedalījās trīs latvieši un viena vāciete. Man šķiet, ka nav labāka pāķisma indikatora par alkām runāt svešvalodā, kad nav tādas nepieciešamības. Tā vietā, lai nodrošinātu austiņās tulku vienai viešņai, festivāla rīkotāji piedāvāja klausītājiem paņemt austiņas un klausīties, kā latviešu tulks tulko latviešu runātājus latviešiem. Bražes kundze vismaz šajā cirkā bija vienīgā, kas saprata, ka latviešu auditorijas priekšā Latvijā sasveicināties un pateikt dažas frāzes pieklātos latviski.

Un tagad pie galvenās tēzes. Proti, ka “Lampa” ir tehnokrātu burziņš.

Ja jauns, no ģimenes un citām važām atkratījies cilvēks nonāktu “Lampā” un viņam negadītos trāpīties tuvumā tādām dīvainām skatuvēm, kur runā par tradicionālo ģimeni, viņš droši vien pat nepamanītu nekādus trūkumus festivāla programmā un izpildījumā. Dažnedažādi pieklājīga paskata cilvēki stāstītu, kā lietām ir jābūt. Jaunais cilvēks droši vien apzinātos, ka pats īsti nezina visu par pasauli, tāpēc uzmanīgi klausītos. Viņš dzirdētu daudz instrukciju, dažas pretrunīgas, dažas visai dīvainas, bet, tā kā visi apkārtesošie piekrītoši klusētu, saprastu, kas un kā ir jādara. Vai vismaz jādomā.

Nē, drīzāk, kā ir jārunā. Jā, drīzāk jārunā. Sarunu festivāls patiešām bija sarunu, nevis ideju festivāls, jo ne vienā vien “sarunā” izskanēja tēze, ka par lietām “ir jārunā” un ka tas “ir svarīgs jautājums”. Tad mikrofonu rokās ņēma cits runātājs un pateica, par ko, viņaprāt, “ir jārunā”. Bet runāts pēc būtības tā arī netika. Kāds klausītājs komentēja: “Ir tik labi, ka par to tiek runāts!” Tieši tāpēc mēs rudenī plānotajai konservatīvās domas konferencei runātājus piekodināsim nerunāt par runāšanu vai par to, cik forši ir, ka par kaut ko tiek runāts.

Tas par pļāpāšanu, protams, neattiecas uz juristiem un citiem “programmētājiem”, kuru pasaules redzējums bija digitāls vēl pirms programmēšanas izgudrošanas. “Nē,” kāda juriste skaļi paziņoja (pārfrāzējot), “ar vārda brīvību viss ir vienkārši. Jūs varat teikt, ko jūs vēlaties, bet jums ir jārēķinās ar tiesiskajām sekām, kas iestāsies par pasacīto.” Varbūt tā varētu sadalīt vidējo “Lampas” klausītāju un dalībnieku. Vai nu “runātājs par runāšanu”, vai “koda interprets”.

Kad sastopas ar “koda interpretiem”, ir grūti uz viņiem dusmoties vai ko iebilst, jo viss, ko jūs pasacīsiet, tiks tulkots tajā ierobežotajā programmēšanas valodā, kurā viņi operē. Līdz ar to jūs viņiem neko nevarat pateikt. Tas mazliet atgādina Zuargusa un Aida Tomsona intervijas ar Ingu Spriņģi. Viņa taču vienkārši netver to dimensiju, kurā tiek uzdots jautājums. 1.martā pareizuma tabulā rakstīts bija tā, un Inga sita visus, kas domāja pretēji. 2.martā tabulas izmainījās, un Inga beidza sist. Tātad Inga nebija izdarījusi neko nepareizi. Kas tur nav saprotams?!

Par “sarunāšanos” “Lampā” neviļus nāk prātā vārdu savienojums “tā kā”. Angliskā vārda like latviskojums ‘tā kā’ (vai ķipa no krievu val.) ieperinās katra pavirša runātāja valodā. Kad infokioska brīvprātīgajai pavaicā, kur atrodas Skrīveru saldējuma pārdotuve, viņa aicina: “Tā kā ejiet gar to māju tā kā taisni un tad tā kā pa kreisi būs!” Jo var taču rāpot un var arī ne gar pašu māju, un, ja no citas puses pieiet, tad nebūs pa kreisi.Tas, ka viss ir “tā kā”, nozīmē, ka nekas nav līdz galam tā. Viss ir tikai atsauce uz kaut ko, kas, iespējams, arī nav pa īstam tā.

Pirms neilga laika teju pašos priecīgākajos hokeja brīžos gadījās dzirdēt no jaunāko līdzjutēju mutēm: “Ir tā kā forši, ka visi tā kā priecājas.” Vidējā un vecākā paaudze priecājas par konkrētu notikumu laukumā, izdzīvo to ar visu savu ķermeni, bet jaunākā paaudze piedzīvo mirkli caur konstatāciju, ka mileniāļi un būmeri “tā kā” priecājas. Respektīvi, jaunākā paaudze jau ir metaversā. Tāpēc arī “Lampā” gandrīz visi ļoti labi jūtas, jo tiek runāts par to, par ko ir jārunā. Tā kā. Nekas vairāk jau arī nav vajadzīgs.

Mana galvenā sāpe ir, ka “Lampa” ir vienkārši tehnokrātu burziņš. To organizē un tajā lielākoties runā cilvēki, kas svēti tic, ka dara pareizo lietu, kurā viņi ir nekļūdīgi. Tāpēc, ka zinātnieki, eksperti un iestādes ir sapratuši un izrēķinājuši, kā būs labāk. Vai tāpēc, ka runātājs ir nonācis profesionālajā hierarhijā, kurā augstāk stāvošie ir iemācījuši, ka tā ir pareizi runāt, un viņš tā arī runā, tātad visu dara pareizi. Nav ne jausmas, kur “Lampas” sarunu hierarhijā ir vieta dēmosam jeb tautai, tautas vēlmēm.

Par ko tu piesienies? Ir gatava programma, kas paredz darbu un iekļaušanos ikvienam, kas ir gatavs kļūt par programmas misionāru vai mācekli. Festivāls “Lampa” ir paredzēts šo instrukciju nodošanai masām. Festivāls ir par iekļaušanu, bet ne par to, kā sarunāties ar vai iekļaut citādi domājošos. Nē, doma ir: ja jūs gribat iekļauties, tad jums ir jādodas uz “Lampu” apgūt morālas rīcības pamatus. Valsts iestādes maksā lielu dalības maksu Sorosa fondam (tagad “DOTS”), lai pastāstītu, kā jums tagad būs jādara. Jums ir jāpieņem, ka svešu kultūru pārstāvju imigrācija ir neapturama, ka cilvēks var pieregulēt atmosfēras temperatūru pēc vajadzības, ka vīrietis var kļūt par sievieti, ka diviem vīriešiem ir tiesības pieprasīt no pārējās sabiedrības sagādāt viņiem bērnu un vēl dažas citas lietas, un jūs būsiet iekļāvies.

Diskusijā par “ChatGPT” diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka “cilvēkam ir pienākums pielāgoties tehnoloģijām”. Neviens neiebilda. Pat ne profesors Mārcis Auziņš, bijušais LU rektors. Nez, vai šie paši diskutanti (to vidū arī valsts oficiālais propagandists Jānis Sārts) piekristu, ka cilvēkam ir pienākums pielāgoties Romas Katoļu baznīcas “tehnoloģijai”? Vai varbūt Komunistiskās partijas “tehnoloģijai”? Vai varbūt tomēr pielāgošanās ir svēta lieta, ja konkrētā tehnoloģija un vāvuļošana par to ir runātāja iztikas netiešais nodrošinātājs? Bet ir grūti pārmest, jo nav skaidrs, vai šīs zivtiņas maz apzinās to ideoloģisko ūdeni, kurā dzīvo.

Festivālu “Lampa” caurstrāvo ideja par cilvēka progresu. Ideja par 21.gadsimtu. Par tādu lielu laika ratu, kas veļas virsū un pār kuru cilvēkam nav nekādas teikšanas. Cilvēkam ir pienākums pielāgoties vai vismaz laikus aiziet no šīs pasaules, lai nemaisītos. Kā izteicās kāda valsts iestādē strādājoša vides speciāliste, nav ko iespringt par ainavu pārveidošanu, jo vai nu cilvēki to pieņems, vai ar laiku nomirs. Par Pļaviņu HES drīz vairs nebūšot neviena kurnētāja – kāds vēja parku lobētājs piebalsoja.

“Lampas” apmeklētāju vidū kurnētāju droši vien nebija daudz. Kad Artis Pabriks publiski atzina, ka kovidlaikos baiļu dēļ viņš kā valdības loceklis ir piedalījies lielu politisku kļūdu pieļaušanā, no pārsimt klausītājiem aplaudēja tikai šo rindu autors. “Lampas” publiku labi raksturo mūsu Ministru prezidents. Paneļdiskusijā par korporatīvo pārvaldību Krišjānis Kariņš paziņoja, ka jūtas “kā baznīcā starp ticīgajiem”, kas ne par ko nav jāpārliecina, jo viņš zinot, ka “visi klātesošie domā vienādi”. Mazliet iesilis no paša jociņa, viņš piemetināja, ka pārējie, proti, “neticīgie, tie kas nav baznīcā”, esot “alus dzērāji”. Vēlāk tajā pašā paneļdiskusijā premjerministrs priecēja ar atziņu, ka vēja parku pretinieki “ir un būs tačkas stūmēji”. Sak, “būsim pastalās un prokrieviski”.

Bija patiesi interesanti vērot, kā diskusijā par korporatīvo pārvaldību visatbildīgākā persona valstī spēj tikai muļķīgi smaidīt un neatbildēt ne uz vienu jautājumu par tēmu, tā vietā runājot par sev mīļajiem vēja parkiem, stāstu izdaiļojot ar īsta pastalnieka cienīgām atsaucēm, kuras apguvis trimdinieku palīgskolā.

Tāpēc, kad “Lampā” dzird vārdu “sabiedrība”, ir jāsaprot, ka ar to ir domāti tikai iekļauties gatavie. Pārējie ir “neticīgie”, “alus dzērāji”, “pastalnieki” un “prokrieviskie”. Ir amizanti, ka it kā gudri un zinoši cilvēki runā tā, it kā nebūtu derīgu alternatīvu skatījumu uz lietām.

Piemēram, ja tic Paulam Raudsepam, tad ideja par tautas vēlētu prezidentu ir tikai totālu margināļu un nekam nederīgu opozicionāru ideja. Līdzīgi kā radio tiešajā ēterā, arī “Lampā” žurnāliste Māra Jansone joprojām nevar pieņemt domu, ka ir iespējams iebilst Stambulas konvencijas ratifikācijai. Deputāts Andrejs Judins joprojām apzināti netver konservatīvos iebildumus ģimenes pārdefinēšanai un pārformulē tos homofobiskā gaismā, kamēr deputāts Ainārs Šlesers apzināti pārinterpretē valsts valodas nostiprināšanu kā mēģinājumu regulēt privāto sarunvalodu virtuvē.

Ticu, ka kādā no vairākiem simtiem pasākumu bija arī reālas sarunas, kurās cilvēki cenšas aizrakties līdz patiesībai (vai atzīst tādas iespējamību), cenšas saprast otru, kā it kā ir iecerēts festivāla programmā, bet man tādās debatēs nesanāca būt klāt. Mani nepameta sajūta, ka esmu atbraucis uz instruktāžu. Uz kaut kādu pareizo lietu zviedru galdu.