Jānis Dombrava par mūsdienu nacionālismu un latvisko stāju

(Komentēt)
Jānis Dombrava par mūsdienu nacionālismu un latvisko stāju Foto: Juris Rozenbergs
12. aprīlis, 11:31

Jānis Dombrava ir viens no jaunās paaudzes politiķiem, kurš jau astoto gadu ir Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības. Izglītību ieguvis jau atjaunotajā Latvijā un konsekventi pārstāv nacionālisma intereses, kuras Eiropā kļūst aizvien populārākās.

Kas tad ir modernā nacionālisma pīlāri, ar ko tie var uzrunāt latviešus un kā latvieši jūtas savā valstī, par to Jauns.lv saruna ar Jāni Dombravu.

– Jūs Latvijā esat ienācis kā jauns politiķis – bez padomju laika mantojuma. Vai jūtat, ka vecākās paaudzes vidū, mūsdienu Latvijā vēl ir dzīvs šis padomju laika mantojums? Jau 27 gadus Latvija atkal ir neatkarīga valsts, it kā tam jau būtu bijis jāpazūd...
– No padomiskā noteikti ir kaut kas ir palicis pāri. Kaut vai tas, ka vairāki Saeimas deputāti pat Saeimas telpās sazinās krievu valodā, kas man liekas pietiekami dīvaina lieta, ko es nevarētu iedomāties, piemēram, ASV Senātā vai Londonas parlamentā, kur deputāti savstarpēji komunicē citā valodā nevis retu reizi, bet gan regulāri. Tāpat Latvijā ne visiem, bet daļai ir palikusi šī padomiskā domāšana – sarunāt, izbīdīt kaut kādas privātās intereses, un nedomāt par valsts ilgtermiņa attīstību. Bet ir arī pretēji piemēri, kur pat neatkarīgi no politiskās piederības cilvēki domā, kāda tad Latvija būs pēc diviem, pieciem, desmit gadiem un cenšas vienā vai otrā jomā lietas kārtot tā, lai sabiedrībai kopumā būtu labāk dzīvot.

Bet bieži nākas saskarties ar ļoti lielu pretestību arī no ministru un ierēdņu puses, kuri nevēlas pārmaiņas, jo tās skar viena vai otra intereses, kuri šobrīd visu sakārtojuši tā, lai viss ir "izdevīgi", nedomājot par sabiedrības kopējo labumu.

Jaunie politikā

– Politiķi jau gadu no gada saka – mēs domāsim par to, lai Latvijai ilgtermiņā būtu labāk. Bet šie teicieni aiziet bezgalībā, vienu "ilgtermiņa periodu" nomaina otrs. Kas pa šiem gadiem ir vai nav mainījies?

– Mainījušās ir ļoti daudzas lietas. Nesen apskatījos fotogrāfijas, ko viens Liepājas ceļu policists bija ielicis internetā. Pirms 15 gadiem Valsts policija pārvietojās ar pilnīgi citām, padomju laika novecojošām automašīnām, apkārtējā vide bija krietni vien nesakārtotāka. Arī 2000. gadā lielākajai daļai algu līmenis bija absolūti atšķirīgs no tā, kāds ir šobrīd. Notiek pozitīvās pārvērtības, modernizējamies, sakārtojam savu vidi, atalgojums pieaug. Bet, protams, ir vesela virkne problēmu. Piemēram, ne visa sabiedrība gūst šos labumus, ir tādi, kuriem izdodas pavirzīties uz priekšu, un tādi, kuri nonāk apburtajā lokā un nespēj pārkāpt pāri nabadzības slieksnim. Tas ir ļoti skumji.

Attiecībā par šiem ilgtermiņa attīstības uzstādījumiem man ļoti patika viena eksperta viedoklis: ja cilvēkam ir 70 gadi, tad viņš visbiežāk skatās maksimums piecus gadus uz priekšu – kas ar viņa dzīvi notiks tuvāko piecu gadu laikā, varbūt pat gada laikā; viņš notikumus, kas norisināsies pēc 50 gadiem, nepiedzīvos. Tāpēc viņš visus savus lēmumus pakārto šim savam dažu gadu termiņam. Savukārt jauniešiem, kuriem ir 20– 30 gadi, pēc 50 gadiem būs pensijas vecums. Viņi saprot, ka viņiem viss šis periods tomēr būs jānodzīvo. Tā ir tā fundamentālā atšķirība šajā ilgtermiņa redzējumā. Personīgi mani interesē, kāda Latvija izskatīsies pēc 10– 20– 50, ideāli pēc 70 gadiem. Tas ir periods, ko es pats piedzīvošu, ko piedzīvos mani bērni un mazbērni. Tāpēc esmu ieinteresēts, lai šī vide būtu droša, sakārtota, lai cilvēki varētu dzīvot labklājībā un drošībā, tīrā vidē. Tās ir lietas, uz kurām tiekties.

– Viena no Latvijas lielajām problēmām, pēc Nacionālās apvienības ieskata, ir galvaspilsētas Rīgas vadība. Vēl salīdzinoši nesen Rīgas mēri bija "tēvzemieši" – Andris Ārgalis (2000– 2001) un Jānis Birks (2007– 2009). Kā tas nācies, ka nacionāļi "pazaudējuši" Latvijas galvaspilsētu?
– Atcerēsimies, ka Ušakovam lielā mērā pie varas palīdzēja nonākt Šlesera partija, kura bija gatava veidot koalīciju ar "Saskaņu". Nenoliegšu ir daudzas lietas, ko Rīgas dome ir izdarījusi pareizi, ko izdevies sakārtot, bet man ar katru gadu liekas, ka Rīga tiek aizvien vairāk nolaista, ka tā pakāpeniski pārvēršas par tādu "bomzīgu" pilsētu, it īpaši vairāki mikrorajoni.

Un tam kā diena pret nakti ir tas, kas notiek ne tikai Pierīgas, bet arī Valmieras, Smiltenes un citās pašvaldībās, kur dzīvokļu ēkas tiek atjaunotas, pagalmi tiek labiekārtoti, vide mainās uz pozitīvo pusi. Rīgā tai pat laikā ir stagnācija, varbūt pat degradācija, ēkas tiek nolaistas, ceļi brūk. Saprotu, ka šis fokuss ir uz dotācijām sabiedriskajam transportam, kādiem lieliem būvniecības projektiem, kur esošā Rīgas vadība var "izsist" kādu procentu sev kabatā. Man tiešām nepatīk, ka nenotiek visai sabiedrībai nepieciešamā attīstība, nenotiek infrastruktūras attīstība, ka cilvēki daudzviet ir spiesti dzīvot bēdīgākos apstākļos nekā pirms 10– 15 gadiem.

– Arī pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados politikā ienāca toreiz jauni cilvēki, kuri pašlaik tiek vainoti dažādās koruptīvās darbībās, valsts nozagšanā. Piemēram, kaut vai tas pats Ilmārs Rimšēvičs. Viņi arī solīja jaunas vēsmas un attīstību. Tomēr ne viss tik gludi gāja. Kāpēc viņiem neizdevās? Kāda ir atšķirība starp toreizējiem jaunajiem politiķiem un pašreizējiem jaunajiem politiķiem?
– Domāju, ka tā problēmas sakne bieži vien meklējama domāšanā. Ja šī domāšana tendēta uz savu privāto vajadzību apmierināšanu iepretim kaut kādiem lielākiem mērķiem, tad arī izveidojas problēmas, ka kādam paslīd roka, neatkarīgi no tā vai viņš paņem 10, 10 000 vai 100 000 eiro kukuli. Tas ir cilvēku prioritāšu jautājums – vai viņš uzskata, ka būtiski ir attīstīt lielās lietas, lai valsts kļūtu stiprāka un labāka, vai primāri parūpēties par savām privātām interesēm?

Ja runājam par deviņdesmito gadu jaunajiem cilvēkiem, tad tie bija ļoti atšķirīgi no tiem jauniešiem, kas šobrīd sasniedz vecumu, lai darbotos uzņēmējdarbībā un politikā. Daudziem no viņiem bija ļoti ciešas saites ar Komunistisko partiju, komjaunatni vai čekas struktūrām. Tas viņiem arī lielā mērā ļāva deviņdesmitajos gados izsisties uz augšu, iegūt, privatizēt uzņēmumus. Pēc tam viņi diemžēl šo uzņēmējdarbības vidi veidoja tālāk uz pilnīgi greiziem pamatiem, nevis pateicoties viņu spējām darboties uzņēmējdarbībā, bet pateicoties, ka viņiem bija labi kontakti vecajās struktūrās.

Domāju, ka viena no būtiskajām atšķirībām jauniešiem, kas auguši neatkarīgās Latvijas laikā, ir tas, ka mācījušies Latvijas izglītības iestādēs, nevis apguvuši Komunistiskās partijas vēsturi, varbūt aktīvi darbojušies partijas jauniešu organizācijās. Tā jau ir fundamentāla atšķirība, kas ietekmē tālāku domāšanu. Tas arī ir tas, kas nosaka šo fundamentālo atšķirību. Gan vieni, gan otri savulaik bijuši jauni, bet tā fundamentālā atšķirība – viņi citos apstākļos auguši.

– Vai jūsu ģimene, vecāki ir bijuši saistīti ar šīm padomju "struktūrām"?
– Ģimenē ir bijuši gan izsūtītie, gan tādi, kuri savulaik bijuši Komunistiskās partijas rindās. Kā viņu motivāciju atceros – sekot Igaunijas piemēram un nosacīti no iekšienes graut sistēmu. Dažādi tie piemēri bijuši, bet es nevaru cilvēku nosodīt par to, ja viņš kādā brīdī ir darbojies komjaunatnē. Tolaik tas bija bieži vien kā tāds standarts. Ne visiem tolaik varbūt bija stiprs, stingrs vecāku atbalsts, lai pateiktu nē darbībai komjaunatnē. Jautājums ir kā viņš turpmāk ir veidojis dzīvi, vai viņš ir turpinājis saglabāt uzstādījumu, atbalstu Krievijas Federācijai, vai ir mēģinājis lobēt savas personiskās intereses iepretim Latvijas interesēm, vai arī savus spēkus veltījis tam, lai Latviju veidotu stiprāku un labāku. Tas, manuprāt, ir izšķirošais, nevis darbība vienā vai otrā organizācijā.

Mūsdienu nacionālisms

– Eiropā lielu popularitāti gūst nacionālās kustības, tostarp Latvijā – Nacionālā apvienība. Vieni tās slavē, citi aicina no tām turēties pa gabalu. Kas ir mūsdienu nacionālisma pievilcība?

– Man patīk nacionālisma definīcija, ka tas tautas izpratnē tiek pacelts kā mūsu lielākā ģimene. Ja ģimene ir tuvākie radinieki, tad tauta ir kopējā radu saime. Ja pat kaut kādā brīdī kaut kas notiek ģimenē, tad tauta turpinās un nodrošina mūsu kultūras un valodas attīstību un saglabāšanu cauri gadsimtiem.

Domāju, ka mūsdienu nacionālisms ir vērsts uz to, kas ierakstīts mūsu Satversmē – Latvijas valsts izveidota, lai garantētu latviešu tautas, valodas un kultūras attīstību un saglabāšanu cauri gadsimtiem. Ja šis ir primārais uzstādījums nacionālismam, tad tas ir veselīgs nacionālisms, savas tēvzemes, tautas mīlestība un darbība tās labā. Darbība tās labā, neatkarīgi no tā, vai cilvēks darbojas politikā, kultūrā vai vienkārši godīgi veic savu darbu un palīdz sakārtot apkārtējo vidi. Tā ir nacionālisma būtība. Tas arī tas, kādēļ nacionālisms gūst panākumus Eiropas kontekstā, no jauna apzinās savas vērtības, savu izcelsmi, piederību. Līdz ar to cilvēki nonāk pie tā, ka tautas kultūra un valoda ir kopjama un attīstāma, nevis aizmirstama un atmetama.

– Kas būtu jādara Latvijā, lai šis veselīgais nacionālisms īstenotos? Ko Nacionālā apvienība Saeimas kontekstā šai ziņā ir darījusi?
– Darāmie darbi patiešām ir daudz. Pēdējais panākums, par kuru ir liels prieks, ir tas, ka ir izdevies panākt pāreju uz vienotu izglītību valsts valodā. Domāju, ka to jau bija jāpaveic deviņdesmitajos gados, kā tas notika ļoti daudzās mazākās Latvijas pašvaldībās, kur šī pāreja notika dabiski un tur nav problēmu ar iedalījumu – krievi, latvieši, baltkrievi, kur izveidojusies vienota sabiedrība, kura sazinās latviešu valodā.

Problēma ir bijusi ar lielajām pilsētām, kur šis solis netika veikts, un tagad pēc grozījumiem Izglītības likumā, tas tiks darīts. Uz šo mērķi mums bija jāiet vairāk nekā desmit gadus kopš sāku darboties jauniešu organizācijā "Visu Latvijai!", kad šo jautājumu aktualizējām. Mums, iekļūstot Saeimā, tika savākti 120 000 parakstu, bet Saeima šo iniciatīvu, ka jāpāriet uz vienotu izglītību valsts valodā, toreiz noraidīja. Tikai tagad, mainoties politiskajam spēku samēram, mums ir izdevies šo jautājumu ielikt Saeimas un valdības darba kārtībā un panākt atbalstu. Bet diemžēl tas prasīja tik daudzus gadus.

Attiecībā uz citiem jautājumiem, kas arī man šķiet nozīmīgi. Pirmais: lai mums te neieceļotu migranti neierobežotā daudzumā, ņemot vērā jau tā bēdīgo latviešu etnisko sastāvu Latvijā. Ja joprojām Latvijas lielākajās pilsētās latvieši ir minoritāte un starptautiskajos forumos, kuros esmu runājis, cilvēkiem to ir grūti saprast: vāciešiem, zviedriem, angļiem grūti saprast, kā var pamatnācija lielākajās pilsētās, tai skaitā galvaspilsētā, var būt mazāk par 50%, rosināju, lai bēgļi nesaņemtu vairāk nekā mūsu pašu iedzīvotāji, rosinājām pilnībā atteikties no patvērumu meklētāju pārdales programmas. Tā rezultātā redzam, ka šobrīd Latvijā patvēruma meklētāji, ja atbrauc, viņi ļoti ātri aizbrauc projām. Domāju, ka tā ir pietiekami pozitīva ziņa visai sabiedrībai, kura absolūtā vairākumā nevēlas, lai šeit veidotos kādas jaunas, Latvijai svešas kopienas, kuras nerunātu latviski, pārstāvētu pilnīgi citu kultūru un tradīcijas.

Šo uzskaitījumu varētu turpināt. Pavisam nesen izdevās panākt atbalstu nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem – cilvēkiem, kuri okupācijas laikā iestājās pret padomju varu. Viens no šādiem cilvēkiem ir Bruno Javoišs, kurš padomju laikā, būdams jaunāks par mani, Rīgā pacēla Latvijas karogu, par ko viņu apcietināja un tālāk sekoja arests, represijas un tamlīdzīgi. Šogad izdevās vairāk nekā trīs reizes palielināt pabalstu nacionālās pretestības kustības dalībniekiem, tāpat mums izdevies panākt, ka Simtgadē ne tikai pašvaldības, bet arī valsts izmaksās ikgadējo svētku pabalstu visiem politiski represētajiem. Izdevies pieņemt vairākas vērtīgas iniciatīvas, kuras varbūt jau vajadzēja sen pieņemt, bet man patiešām ir prieks, ka mainoties šim spēku samēram, šos jautājumus varam ielikt dienas kārtībā un sakārtot.

Čekas maisi un padomju atraugas

– Kāds ir jūsu skatījums uz čekas maisiem?
– Domāju, ka līdzīgi kā vienota izglītība valsts valodā, arī čekas maisi bija jāatver deviņdesmito gadu sākumā. Šobrīd čekas maisi ir jāatver ar šiem zinātniskajiem komentāriem, jo to saturs ir ļoti atšķirīgs pēc informācijas apjoma. Tajos ir gan personas, kas veikušas represijas pret mūsu iedzīvotājiem, tajos vienkārši ir čekas darbinieki, kuri veikuši kaut kādas muitas funkcijas, un tajos ir pilntiesīgi informatori, kuri sadarbojušies ar spēka struktūrām, katru mēnesi snieguši ziņojumus, bet ir arī kartiņas, kurās vienkārši norādīts personas vārds, uzvārds, nav viņa paraksts, nav nekādu dokumentu, ko viņš iesniedzis čekai. Tāpēc svarīgi ietvert šo nodalījumu, ka ne visi čekas maisos esošie ir noziedznieki, bet vienlaikus jāatzīmē, ka čekas maisos ir noziedznieki. Kvalitatīvi zinātniskie komentāri tiešām būtu svarīgi, lai cilvēks, kura vārds, uzvārds parādās kādā kartiņā tiek vienkārši padarīts par lielāku vaininieku nekā tas, kurš savulaik nogalinājis mūsu pilsoņus.

– Pēc izglītības esat vēsturnieks. Kā vērtējat mūsu vēsturisko apziņu, vēsturisko izglītību?
– Domāju, ka tiem, kuri ir vēsturi studējuši padziļināti, ar šo izpratni vairāk vai mazāk ir kārtībā. Viņi, piemēram, apzinās apstākļus, kā notika latviešu leģiona izveidošana, ka leģionāri nav uzskatāmi par noziedzniekiem. Tāpat arī Abrenes jautājumā, ka tā "de iure" tika nostiprināta, kā Latvijas teritorijas daļa, noslēdzot Latvijas– Krievijas miera līgumu 1920. gadā. Tai pat laikā ir sabiedrības daļa, kura dzīvo citā vēstures izpratnē.

Savulaik, strādājot "Lattelecom", man darba kolēģe, kura runāja tikai krieviski, bija iebraukusi Latvijā, vienreiz saka: "Jāni, bet vai tu zini, ka pirms 2. pasaules kara latvieši dzīvoja zemnīcās, jums nekā nebija. Un tad bija pasaules karš un mēs uzcēlām visu Rīgu?" Uz ko norādīju – ja tā būtu, tad, kā izveidojās Vecrīga un tamlīdzīgi. Diemžēl ir cilvēki ar izpratni – atnāca Padomju Savienība un visu te uzcēla, pirms tam latvieši staigājuši ar koka bomjiem un dzīvojuši zemnīcās, labākajā gadījumā jājuši ar zirgiem un cīnījušies ar šķēpiem. Liekas kuriozi, bet ir šāda izpratne. Tāpēc viņi neizprot, kāpēc mēs godinām latviešu leģionārus, jo viņi taču cīnījās pret Padomju Savienību, kura te visu uzcēla. Viņi nesaprot, kāpēc kritizējam PSRS, jo pirms tam mums jau nekas nebija... Ko mēs varam sagaidīt no cilvēkiem, kuri pie mums atbrauca ar sešu klašu izglītību no attāliem Sibīrijas rajoniem. Diemžēļ viņi un viņu bērni turpina dzīvot šajā priekšstatā, ka Latvija pirms tam nepastāvēja, bet ja pastāvēja, tad tā bija valstiņa, kurai Ļeņins bija iedevis neatkarību.

– Kas jādara, lai šos priekšstatus kliedētu? Mani arī kādreiz pārņem šausmas jau vien izlasot virsrakstus "Vesti Segodņa"...
– Pirms nedēļas lasīju interesantu rakstu par viltus ziņām, naida runām un tamlīdzīgi. Uzskatu, kā tāds laikraksts kā "Vesti" vispār būtu jāslēdz. Viņi izplata melīgu, nepatiesu, maldinošu, naida runu izplatošu informāciju. Šī laikraksta pastāvēšanai nav nekāda jēga, izņemot sabiedrības šķelšanu. Tie virsraksti, kas tur parādās ir vienkārši šausmīgi, par saturu vispār nerunāsim. Ja šo laikrakstu izdotu Krievijas Federācijā, es saprastu – atšķirīga valsts ar atšķirīgu skatījumu uz pasauli un tad viņi gāna visas kaimiņvalstis pēc kārtas; visur fašisti. Bet ka Latvijas Republikas teritorijā esošs medijs kaut ko tādu var darīt...?!

Tiesībsargājošām iestādēm būtu jāpastrādā, jāsavāc pietiekama argumentācija, jāsniedz šī informācija tālāk uz tiesu un šis medijs jālikvidē, tā vadītāji jāsauc pie kriminālatbildības par pantiem, kas attiecas uz starpetniskā naida kurināšanu un tamlīdzīgi. "Vesti" priekšā bieži vien pat Krievijas mediji nobāl.

Lai latvietis būtu piedarīgs, nevis atstumts

– Kādi ir galvenie akcenti, ko Nacionālā apvienība piedāvās rudenī gaidāmajās Saeimas velēšanās?
– Mums lielā mērā nekas jauns nav jāizdomā. Pamatuzstādījums ir, ka Latviju vēlamies izveidot kā stirpu, drošu, latvisku valsti. Taisnīga valsts, kur ģimenes ar bērniem ir nodrošinātas, kur latvietis var justies piederīgs un nejusties atstumts. Moderna valsts, kur iedzīvotājiem nebūtu jāmeklē informācija, kā viņiem saņemt no valsts atbalstu vajadzīgos brīžos, bet valsts nodrošinātu tiešu komunikāciju ar cilvēku.

Ilgtspējīgas attīstības komisijā nesen prezentēju konceptuālo redzējumu, kā mums vajadzētu veidot informācijas sistēmu. Piemēram, ir ģimenes pieaugums. Šī informācija tiek noreģistrēta slimnīcas reģistros un tad šī informācija nonāk vienotajā informācijas apkopojumā un jaunā ģimene uzreiz saņem īsziņu: Apsveicam! Lūdzam apmeklēt portālu latvija.lv, kur varat noskaidrot visu vajadzīgo informāciju – individualizētu ziņu, kur it tuvākais bērnudārzs, viss par pabalstiem un tamlīdzīgi. Tāpat arī attiecībā uz cilvēku, kurš sasniedzis pensionēšanās vecumu – kā pieteikties pensijai, kādi nodokļi jāmaksā, kā izvēlēties pensijas izmaksas kārtību un tamlīdzīgi.

Šis viss lielā mērā stiprinātu arī valsts drošību, kad valsts nodrošinātu komunikāciju ar saviem cilvēkiem. Mēs nevēlamies izveidot atpalikušu valsti, kur cilvēki pat īsti nesaprot, kas viņi ir.

– Kas ierindas cilvēkam savā ikdienā būtu jādara, lai viņš justos stiprs un drošs Latvijas valstī?
– Sarunu sākām ar domāšanu. Tā arī ir atslēga. Viņam pašam jānotic pašam sev, un savai tautai un valstij! Brīdī, kad viņš notic savām spējām, savas tautas gudrībai un spējām, viņš notic valstij kā tautas interešu nesējai starptautiskā līmenī, viņam būs vienkāršāk izveidot savu dzīvi daudz stabilāku, drošāku, labklājīgāku, neatkarīgi no tā, kurā sfērā viņš atrod savu aicinājumu.

Esmu sastapis ļoti daudz cilvēkus Latvijā. Esmu sastapis gan ļoti bēdīgus piemērus, kad dienas rītā vīrieši spēka gados sēž pie daudzstāvu mājas un dzer šņabi, bez perspektīvām par nākotni, un esmu redzējis uzņēmīgus cilvēkus, kas vienkārši dara, lai dzīvotu labāk, un ne tikai paši – bet arī sabiedrība. Gribu, lai aizvien vairāk cilvēku būtu pieskaitāmi šai otrajai kategorijai.


Raksta pirmpublikācija portālā jauns.lv.

Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Ceļojums senajā inku impērijā un ne tikai aprinkis.lv/component/k2/i… pic.twitter.com/vUyZGYxTfP
aprinkislv
Aptauja Saulkrastos @Saulkrastu_nov . Kā pasargājat sevi karstajā laikā? aprinkis.lv/component/k2/i… pic.twitter.com/zJRfHzcbem
aprinkislv
Foto: Ikšķili @Ikskilelv pieskandina vasaras lielkoncerts aprinkis.lv/kultura/item/4… pic.twitter.com/QS8L23d7AG

Twitter Citi raksta

sigulda_lv
Paldies par atsaucību! Suns ir atradis savus saimniekus. twitter.com/sigulda_lv/sta…
sigulda_lv
Siguldas novada Pašvaldības policijas darbinieki aicina atsaukties suņa saimnieku. Suņu meitene svētdien, 22.jūlijā… twitter.com/i/web/status/1…

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2018