Jānis Dimants: Puspatiesības, puspajokam un pavisam nopietni ^{Apriņķis.lv}

Tikai nez kāpēc paliek neatklāts, kas tad pamudinājis četrarpus gadus ilgušo premjerēšanu pēkšņi beigt. Neba tie būtu Kariņa vistuvīnākie līdzās esošie ministrīši Evika Siliņa un Arvils Ašeradens, kurus kā vienotu trijotni redzējām, arī liktenīgo lēmumu darot zināmu sabiedrībai; turklāt aizdomīgi, ka tas tika darīts īsi pēc tam, kad varas grožus tik stingri turējušais Kariņš publiski bija deklarējis, ka nedemisionēs, jo netaisās “mest plinti krūmos”.

Iespējams, lasītājiem par pārsteigumu atklāšu versiju, ka gandrīz vai izšķirošu lomu to plinti un augsto amatu mest pie malas likuši žurnālisti un konkrēti Jānis Domburs, Lauris Zvejnieks un Egils Līcītis. Piedēvēdams viņiem “nopelnus” Kariņa demisionēšanai, godīgi atzīšos, ka amata brāļi un māsas nereti arī skumdina, citkārt raisa dusmas, īpaši reizēs, kad lasi, skaties vai klausies vēstījumus, ka “pie mums viss slikti, visi slikti”.

No sliktā paliek nelabi

Bija sakritis tā, ka visai vēlā vakarjundā tiku pabeidzis lasīt jaunās rakstnieces Džeinas Andersones stāstu krājumu “Dadži”. Savāda satraukuma pārņemts pārlaidis bezmiega nakti, otrā rītā gluži kā turpinājumu lasītajam Latvijas Radio rīta programmā dzirdu apgaismojam reālas situācijas ar reāliem cilvēkiem, izrādās – īpaši veidotā seriālā “Pārmaiņas nozieguma ēnā”. Brrr! Jau pārņem drebulīši.

Protams, var neklausīties, un labi būs. Bet dienas gaitā, pilnīgi nejauši uzklikšķinot portālu “Re:TV”, skatos, kā viena solīda kundzīte ņemas ar tumsas pabērniem, arī speciāli un tak jau iedibinātā daudzsēriju raidījumā. Nav ko noliegt – aktualizēta ļoti nozīmīga tēma ar cildenu ievirzi – atgriezt normālai dzīvei uz noziedzības takas nonākušos. Ir pat ļoti noderīgi uz to samobilizēties. Probācijas dienests, tā izpalīgi un izpalīdzes ar saviem klientiem, diemžēl, ieved mūs pilnīgā elles peklē, un ja vēl klāt paspilgtinājumi, kāda bijusi turp nokļūšana, tad… Šķiet, vibrē kaut kas no vispārzināmā “kas par daudz, tas par skādi”.

Atgriežoties pie Andersones “Dadžiem”, kādā recenzijā tiku lasījis, ka autore ļauj ielūkoties cilvēku likteņos, kas ir tepat mums blakus. Skarbi stāsti par neikdienišķo. Pārliecinoša autores debija. Nu, jā – viena garstāsta galvenās varones Austras māsa Žanna, kad Ziemassvētki un Jaunais gads bijuši nosvinēti un viņa gandrīz rāpus aizlīdusi līdz savai aizputinātajai mājai, iekšā tikusi, izsitot logu, atradusi visus bērnus gultā nosalušus zem netīru lupatu kaudzes. Nesagaidījusi ekspertīzes rezultātus, vai bērni nomiruši no bada vai aukstuma, viņa pati uzmetusi cilpu istabā ap siju, pakāpusies uz tās pašas gultas, kurā no sala bija slēpušies aizmirstie bērni, un izdarījusi to, lai aizietu viņiem līdzi… Par upuriem bija kļuvuši atstātie četri pašas bērni, māsas mazais puika un nu arī pati.

Pats ar Andersones šaušalīgo stāstu personāžiem kopā padzīvojos ne jau tālab, ka būtu aizrautīgs krimiķu piekritējs. Nē, iepriekš biju lasījis, ka Dž. Andersones “Dadži” vērtējams kā viens no labākajiem stāstu krājumiem, kas latviešu literatūrā izdoti pēdējo 20 gadu laikā. Turklāt cildinājumu ir izteicis gados jaunais literatūrzinātnieks Arnis Koroševskis, kurš ir sarakstījis kolosālu monogrāfiju par Andreju Upīti “Lielais noliedzējs” (2022) un kuru mūslaiku literatūrā dēvēju par līderi, vismaz paša vērtējumā – par lielāko autoritāti.

Recenzijā arī akcentējums, ka “stāstos ir iestrādāta autores profesionālā pieredze no darba prokuratūrā un saskares ar kriminālistiku. Rakstnieci interesē ļaunums, kas mājo cilvēkā, un veids, kā šis ļaunums mēdz manifestēties alkās, ilūzijās, trulā un dzīvi kropļojošā apmātībā. Rakstniece meistarīgi apvieno psiholoģiskās drāmas elementus ar detektīva, trillera un pat mistērijas aizmetņiem.” (“Domuzīme”, 2023. g.  Nr. 1.)

Tā jau nu gan, bet, ja gandrīz 400 lappušu biezajā sējumā gluži vai viss mudž no dzīves nejēdzībām un to izraisītājiem, netiklības, varmācībām, metas šķērmi. Un, ja vēl no kāda bērnunama aizbēgušā nāk pamācības otram, kurš arī tīko baudīt brīvi, ja nāk skološana, kā gaišā dienas laikā aplaupīt paziņas mājokli, tad tā jau ir tīša pavedināšana. Vai tas būtu pieļaujams profesionālai juristei ar rakstnieces talantu? Pamatīgi saērcinājies, tomēr rimstos – neba man kā kādam visgudrīnajam mācīt, kā rakstīt un kā nevajadzētu rakstīt.

Par laimi, nāk izpalīgos cita rakstniece. “Lauku Avīze” šomēnes sāk publicēt Velgas Vīgantes debijas balvu ieguvušo romānu “Kāvu klejotājs”, un intervijā treknā izcēlumā lasāms autores sacītais: “VAIROT LABO, NEVIS IZCELT ĻAUNO.” Tālāk arī skaidrojums, ka grib attēlot pasauli, kādu viņa to redz – skaistu un pilnu ar brīnumjaukiem cilvēkiem… Atzīšos, ka pašam uz mēles gala bijis izsaukt ko līdzīgu, kad pāri mēram izklāstījumos dominē melnum melnais. Mums dažkārt ir pat tā, ka vienā ziņu izlaidumā jādzird tikai un vienīgi gan pašmāju, gan pasaules šausmas; ja Toms Bricis beigās vēl nāk ar biedējošām vētrām, krusas lielgraudiem, plūdiem vai citkārt ilgstošu sausumu, kad mēneša garumā ne jel lietus lāse nenolīst… Nesaku, ka būtu kas pieklusināms par nejēdzībām satrakotajā pasaulē vai vietējās norisēs, bet, tomēr, tomēr...

Kritika uz dullo un kritika mērķī

Visi atceramies, kādu ilgstošu viedokļu vētru bija sacēlusi Latvijas Nacionālā teātra direktora maiņa. Trokšņaini viss sākās tūdaļ pēc izziņošanas, ka itin prāvajā pretendentu konkursā uzvarējis Māris Vītols. Jā, tas pats Vītols, kurš īsu brītiņu bijis izglītības un zinātnes ministrs, laikam jau kādiem atmiņā ataust arī viņa politiskās jauneklības karstumā izdarītā daža laba pārgalvība. LTV raidījums “DeFacto” šo svētdien pārmet, ka palikusi neievērota nolikuma prasība, lai izraugāmais direktors būtu ar nevainojamu reputāciju, Vītolam tā esot apšaubāma. Bet vispār – solīds kungs, biedrības “Latvijas kultūras projekti” direktors un nāk ar tādu programmatisku vēstījumu, ka Radio raidījumā “Kultūras rondo” allaž izveicīgais sarunvedējs Zigfrīds Muktupāvels pat nedabū iespraukties ar saviem jautājumiem.

Līdzīgas arī visas nākamās uzstāšanās, intervijas, un ētera kanāli dimd, ka Nacionālais teātris tiek virzīts uz starptautisku izcilību. Bet vienlaikus teātra iekšienē un pilniem apgriezieniem arī uz āru notiek nepārtraukta vārīšanās. Medijos visādi puspieļāvumi. Viens no, šķiet, absurdākajiem ar jautājumu – vai šķēlistu apvērsums? Tiek pieļauts, ka Vītols kā savulaik tuvs plaši pazīstamā politiķa Andra Šķēles cilvēks iedabūts Nacionālajā teātrī, kur veselu 50 miljonu vērtībā gaidāms naudas apgrozījums sakarā ar teātra piebūves celtniecību pašreizējos tenisa kortos. Ja tā, tad arī pieļaujams, ka piekukuļots kultūras ministrs Nauris Puntulis, kurš salicis konkursa komisijā attiecīgus cilvēkus un tak jau arī viņiem kāda samaksa vai solījumi doti labvēlīga balsojuma panākšanai.

Ne KNAB, ne kādas citas uzrauginstances ne pušplēsta vārda nav bildušas, vien nabaga Puntulis dabūjis vairākkārt taisnoties, ka konkursa leģitimitāti apšaubīt nav pamata, jo tas rīkots tālab, ka iepriekšējam teātra direktoram Jānim Vimbam beidzies darba līgums. Tik un tā, medijiem līdzdarbojoties, aizdomas par uzpirktajiem balsojumiem klīst. Komisijā esošo paziņas, kaut vai tikai pajokojot, vaicā, cik tad saņēmuši par Vītola iecelšanu Nacionālā teātra direktora krēslā.

Nule aizvadītajos Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā svētrunām pa vidu tika izskanējis atzinums, ka jā – mums patīk tiesāt pilnīgi nevainīgus. Savukārt mediju apskatniekam nu ļoti, ļoti nepatīk uz dullo saveidota kritika. Toties priecē – pat ļoti! – mērķī trāpītā kritika. Tad nu atklāju, ka saistībā ar valdības peripetijām Latvijas Radio un Latvijas TV raidījumos žurnālistikas klasi ir parādījis Jānis Domburs. Ne velti tagad viņa izteikumi, lietiskie pierādījumi, plaši piekopto viltīgo manevru atmaskojumi augtajās aprindās tiek citēti gan oficiozās padarīšanās, gan Latgalē jautrās kompānijās, pacilājot šmakovkas glāzītes.

Plaši citējamos iekļuvis arī Radio rīta programmas vadītājs Lauris Zvejnieks. Pie viena der ielāgot, ka Kariņš nekad nav dabūjams uz Dombura “Kas notiek Latvijā?”, taču uz Radio viņš nāk vai atļaujas tiešajā ēterā runāt telefoniski. Tad nu vienu rītu dabū pieredzēt kaut ko līdzīgu drāmai. Tas, ka nepilnu piecu gadu laikā novedis Latviju desmitgadu atpalicības garumā no Igaunijas, vēl ne tas skanošākais gabaliņš. Toties attiecībā uz Kariņa bezjēdzīgo iegribu pamainīt ministrus uz jociņiem tendētais Lauris tika rāvis vaļā ar pilnu krūti – “riteņus var mainīt, cik grib, bet, ja ķēve ir kliba, tad pajūgs uz priekšu nekustēsies”. Asprātīgi! Bet bija arī tīkami, ka abiem vēl uzradās vēlme apmainīties savstarpējām laipnībām.

Pagājšnedēļas liktenīgajā pirmdienas rītā, gan jau iemetot aci uz galda saliktajā avīžu kaudzītē, Kariņš pamanīja, ka feļetonists Egils Līcītis uzjautrinās, atdarinādams izteikumus: “Jāiegūst jauna dinamika! Jāpaātrina dinamisma attīstība! Jākļūst dinamiskākiem!” Un arī kaut kas jauns piedzejots: “Aiz pagrieziena jau redzu lietuviešu un igauņu ļipas!” Laikam pats vairs nav izturējis, bet varbūt arī, divu līdzbiedru pamudināts, cēlies kājās, lai trijatā dotos un paziņotu, ka demisionēs. Žurnālisti efektīvi bija likuši saprast, ka beidzot laiks prasties.

Kolēģis Dzintris Kolāts kādā ierakstā jokodamies iefiksējis, ka viņam žēl Kariņa. Pats pilnā nopietnībā atļaujos teikt: “Man tīri cilvēciski ļoti žēl Kariņa…” Bet vispār jau labi vien ir, ka noticis tā, kā ir noticis. Ar vaļā pavērtām iespējām valsts pārvaldības krasai uzlabošanai, ar iespējām veidot valdību, kurā primāri būtu ne partiju, bet izšķirīgi – valsts intereses.