Česlavs Batņa: Iekļaujošā izglītība skolās ir tikai uz papīra ^{Apriņķis.lv}

“Kodols” aicināja uz sarunu Saeimas deputātu, Saeimas Izglītības komisijas priekšsēdētāja biedru, bijušo Ādažu vidusskolas direktoru Česlavu Batņu, kurš ir bijis arī Ikšķiles novada domes priekšsēdētāja vietnieks.

Jūs kā bijušais skolas direktors, kas šobrīd ir likumdevēja statusā, droši vien varat objektīvāk izvērtēt – vai tiešām sabiedrība pēdējo gadu laikā ir mainījusies, vardarbība ir biežāk sastopama vai vienkārši mēs par to vairāk runājam publiski?

Man šķiet – nav tā, ka tieši pēdējā laikā palielinājusies vardarbība sabiedrībā un skolās. Arī agrāk publiski ir izskanējuši satraucoši notikumi, bet, manuprāt, šobrīd šī vardarbības tēma ir ļoti sasaistīta ar Stambulas konvenciju un visi šie notikumi politiski tiek saistīti ar diskusijām par to, cenšoties radīt absurdu priekštatu, ka tad, kad šo konvenciju pieņemsim, vardarbības vairs nebūs. Ir absurds pasniegt šo dokumentu kā tādu brīnumnūjiņu tā vietā, lai mērķtiecīgi strādātu pie vardarbības mazināšanas un novēršanas.

Bet, par vardarbību kopumā runājot, es teikšu, ka dažādi politiskie notikumi – gan Krievijas iebrukums Ukrainā, gan dažādi ekonomiskie notikumi – ir ietekmējuši sabiedrības noskaņojumu. Jāatzīst arī, ka Covid laiks ir atstājis negatīvu ietekmi uz bērniem, uz bērnu spēju socializēties. Pusgadu bērni negāja uz skolu, bet socializēšanās viņiem ir nepieciešama, un to viņi darīja virtuālajā vidē, kur varēja cits citu apvainot, aizvainot, kādu nelabu video nosūtīt, nedomājot par sekām. Viņi iemācījās socializēties virtuāli un iemācījās virtuāli apsaukāt, aizvainot cits citu, kas jau ir emocionālā vardarbība. Bet, atgriežoties skolās, fiziskajā vidē, arī vardarbība kļuva fiziska. Un fiziskā vardarbība bieži vien ir noslēgums emocionālai vardarbībai.

Kādi ir iespējamie risinājumi, lai novērstu/mazinātu vardarbību skolās?

Ādažu vidusskolā manā laikā mēs uzsākām kādu skolas padomes projektu emocionālās vides uzlabošanai. Notiek dažādas lekcijas, gan bērniem, gan vecākiem, gan dažādi saliedēšanās pasākumi pa klasēm un visiem kopā, ko ar fonda atbalstu palīdz organizēt vecāki. Es teiktu tā – lai sāktos kādas pārmaiņas, tad pirmais un būtiskākais skolā ir atzīt, ka mums ir šī problēma. Tikai tad mēs varam sākt rīkoties. Bet liela daļa skolu baidās par to runāt, mēģina problēmu noslēpt.

Es vienmēr kā direktors esmu teicis: “Es spēlēju ar jums ar atklātām kārtīm.” Ja mums ir ziepes, tad es arī teikšu, ka mums ir ziepes – vecāki, nāciet palīgā, risināsim kopā! Un šeit jābūt tādai savstarpējai uzticībai gan vecākiem, gan skolotājiem, gan vadībai. Un tad mēs kopīgi varēsim meklēt labākos risinājumus. Ja ir emocionāla saspīlētība, tas bieži noved pie emocionālas, fiziskas vardarbības.

Bet problēmu un izaicinājumu šobrīd skolās ir daudz. Tātad pirmais – atzīt, nākamais – ķerties klāt risinājumiem. Kādi tie būtu?

Pirmkārt, mums jāsakārto normatīvais regulējums. Piemēram, skolas somas jautājums. Ja ir aizdomas, ka konkrētais bērns lieto apreibinošās vielas vai tamlīdzīgi, tad skolas vadībai ir tiesības šo somu pārbaudīt. Un tam ir jābūt ierakstītam iekšējās kārtības noteikumos. Bet arī manā pieredzē ir bijis kāds vecāks, kas iebilst, ka, tiek pārbaudīta skolas soma bērnam, lai gan ir bijis pamats to somu pārbaudīt. Izglītības likumā ir ierakstīts, ka skola ir atbildīga par skolēnu drošību izglītības iestādē, bet tad arī ir jādod skolas vadībai instrumenti, kā to nodrošināt. Un tiesības pārbaudīt skolas somu jau būtu pirmais svarīgais solis, jo bieži esam situācijās, kad gaidām, kamēr vecāki atbrauks, bet tikmēr skolēns to lietu jau ir paslēpis.

Un otra problēma – telefoni. Ikšķiles vidusskolā mēs bijām vieni no pirmajiem, kas ieviesa tā saucamās klusuma kastītes skolā – respektīvi, ieejot klasē, telefoni tika ielikti speciālā kastītē. Sākumskolā tas tika atstāts tur uz visu dienu, savukārt lielajās klasēs uz visu stundu, bet arī starpbrīžos mēs neļāvām telefonus lietot. Mums bija diskusijas ar vecākiem, jo bija tādi, kas iebilda, un mēs nedrīkstējām telefonus “konfiscēt”. Tāpēc es noteikti gribētu, ka normatīvi mēs sakārtojam tā, ka mēs telefonus skolā nelietojam, kaut vai, ieejot skolā, izslēdzam un liekam tos somā uz visu dienu un, tiklīdz kāds lieto telefonu, telefons viņam tiek “konfiscēts”.

Tās it kā ir mazas lietiņas, bet, ja skolā nav telefona, tad skolēni sāk socializēties, viņi vienmēr izdomā, ko darīt brīvajā laikā, – spēlē kādas spēles, iziet ārā, lasa grāmatas. Un tas arī varbūt mazinātu to digitālo emocionālo vardarbību, kas ir skolās, jo nu diemžēl tā pastāv...

Kāds ir jūsu viedoklis par priekšlikumu Izglītības likumā noteikt, ka agresīvus bērnu var izslēgt no skolas, ko nesen piedāvāja pieņemt Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības un Latvijas Izglītības vadītāju asociācija?

Man ir iebildumi pret šo priekšlikumu, jo, manuprāt, mums būtu jāizdomā mehānisms, kā palīdzēt šiem bērniem, nevis viņus uzreiz izslēgt no izglītības iestādes. Būtu jādomā, kā ar atbalsta pasākumiem mēs viņiem varam operatīvi palīdzēt. Es pat teiktu, ka ne tikai viņiem, bet visai ģimenei, jo bieži bērns ir ģimenes atspulgs.

Iekļaujošā izglītība mums it kā ir ieviesta. “Uz papīra” viss ir ļoti skaisti un droši vien pareizi, bet – vai tas dzīvē strādā, vai tiešām skolām ir iespēja nodrošināt visu nepieciešamo atbalsta mehānismu?

Mēs nevaram izveidot atbalsta sistēmu pedagogiem, ja sociālā pedagoga programma vispār Latvijā ir slēgta. Sociālie darbinieki tagad, izejot papildu apmācības, var kļūt par sociālajiem pedagogiem, bet sociālie pedagogi un sociālie darbinieki pēc idejas ir divas dažādas profesijas. Sociālajam pedagogam ir jābūt zināšanām arī par pedagoģisko metodiku, psiholoģiju.

Un otra lieta – nepietiekamais finansējums atbalsta personāla nodrošināšanai. Iekļaujošo izglītība sāka ieviest jau 2020./2021. mācību gadā, un “uz papīra” tas viss ir skaisti, bet, ja finansējuma nepietiek, tad tas tā arī tikai paliek uz papīra. Ādažu vidusskolas gadījumā pašvaldība finansēja nepieciešamos speciālistus, lai nodrošinātu atbalsta personālu – pedagoga palīgus, psihologus un logopēdus.

Vai jūsu skolā bija daudz bērnu, kam nepieciešams šis atbalsts?

Jā, kovida pandēmijas laikā un pēc tam mēs pieņēmām darbā pedagogu palīgus, un nezinu, vai tas ir saistīts ar iekļaujošo izglītība, bet tiešām – to bērnu, kam ir nepieciešams individuāls atbalsts, ir kļuvis daudz vairāk. Vairākās klasēs ir kāds tā sauktais īpašais bērns, un pedagoga palīgs strādā ar viņu individuāli, pieskata, uzrauga, atbalsta. Ideālā sistēma būtu tāda, kā Somijā – cik skolā ir pedagogu, tik arī pedagoga palīgu. Uz to jau mēs arī gribam virzīties, bet tajā pašā laikā mums nav nepieciešamo finanšu līdzekļu.

Jūs vairākkārt pieminat vecākus, gan pozitīvo pieredzi, gan ne tik pozitīvo. Kā jūs redzat to ideālo modeli skolas un vecāku sadarbībai? Un kur ir tā robeža starp vecāku tiesībām un atbildību?

Protams, vecākiem ir tiesības un savā ziņā arī pienākumi, tāpat, kā bērniem ir gan pienākumi, gan tiesības. Skolām bieži vien ir vajadzīgs mediators starp vecākiem un skolu, kurš izprot gan vienu, gan otru pusi. Piemēram, es nekad publiski neesmu kādu skolotāju kritizējis, bet, ja viņš ir vainīgs, viņam arī bija jāuzņemas sava atbildība, bez izņēmumiem. Bet es nekad neesmu konfrontējis vecākus ar skolotājiem.

Es apzinos, ka problēma var būt gan vienā pusē, gan otrā pusē, un nevar būt tā, ka vainīgs ir tikai bērns vai vainīgs ir tikai skolotājs, vai tikai vecāks. Mēs arī bieži pieslēdzām psihologu, lai risinātu kādus saspīlējumus, domstarpības starp vecākiem un skolu.

Bet – kas ir būtiskākais – vecākiem arī pašiem ir jāgrib risināt problēmu. Un tikpat svarīgi ir arī, lai vecāks uzticas skolai, un tas lielā mērā ir skolas direktora uzdevums – panākt šo uzticēšanos. Un, ja vecāki skolai uzticas, tad nebūs vainīgo meklēšanas, tiesību, pienākumu pierādīšana, bet būs uzticēšanās. Skolas vadībai ir jābūt atvērtai komunikācijai, arī tad, ja ir problēmas. Protams, ir arī smagāki individuāli gadījumi, kad, piemēram, skola pati nav spējīga iesaistīties komunikācijā vai vecāks nav gatavs. Tās ir tādas sarežģītākas situācijas, kad tiek pieslēgtas pašvaldības starpinstitucionālās komisijas. Ir priekštats, ka visbiežāk problēmas ir ar tā saucamajām sociālā riska ģimenēm, bet patiesībā arvien biežāk smagas problēmas parādās tieši ļoti situētās ģimenēs.

Mēs esam izmantojuši daudzus un dažādus mehānismus, kas valstī ir pieejami, un jāatzīst, ka tie tiešām ir labi. Piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai ir Krīzes komanda, kas risina dažādas krīzes situācijas. Mēs piezvanā, un viņi atbrauc ar savu komandu un iesaistās, risina problēmu. Ir dažādi labi mehānismi, bet īstenībā ļoti daudz var izdarīt arī skolas iekšienē. Jāsāk ar maziem soļiem.

Mediācija starp skolu un vecākiem?

Atkal viens piemērs no Ādažu skolas. Vecāku vadībā ir izveidota skolas padomes ētikas komisija, kuru vada audzēkņa vecāks, bet šī komisija ir izveidota nevis tādēļ, lai risinātu problēmas ar vecākiem, bet – lai vecāki paši savā starpā risinātu problēmas. Piemēram, skolotājam ir kādas nesaskaņas ar kādu vecāku, viņš uzraksta iesniegumu šai komisijai, un vecāki sāk risināt šo situāciju kopā ar otru vecāku, respektīvi, tas ir tāds kā vairogs skolotājiem, kur nevis es kā skolas vadītājs iejaucos, bet vecāki savā starpā cenšas atrisināt šīs situācijas. Bet atkal – tas viss ir panākts ar ļoti lielu darbu, lai vecāki uzticētos skolai.

Kā ir ar vecāku tiesībām saistībā ar vērtību jautājumu? Piemēram, var būt kādas organizācijas, kas nāk skolās stundu laikā un stāsta bērniem lietas, kas nesaskan ar ģimenes uzskatiem un vērtībām? Kādas ir vecāku tiesības šajā situācijā?

Mums ir bijušas šādas situācijas, kad vecākiem nav pieņemams tas, kas tiek stāstīts, diskutēts. Mums bija uzstādījums: ja kādu aicina, tad tas ir tiešām kaut kas aktuāls. Piemēram, par drošību, attiecību klasē uzlabošanu vai kāda mācību materiāla labāku apguvi. Bet, runājot par vērtību, uzskatu un ticības jautājumiem, mums bija vienošanās ar skolas padomi par kritērijiem, ko mēs aicinām, ko ne. Manuprāt, skolas padome ir diezgan labs resurss, lai šādus jautājumus izdiskutētu un risinātu.

Kad es sāku strādāt Ikšķiles vidusskolā, 1. septembrī es uzaicināju uz skolu divus mācītājus – luterāņu un katoļu –, lai viņi dotu svētību mācību gadam (es pats esmu katolis). Bija iebildumi, un mums bija plašas diskusijas par to, un nākamajā gadā organizējām svētbrīdi baznīcā – tie, kas vēlējās, varēja doties turp un pēc tam nākt uz svinīgo brīdi skolā. Mēs nevaram uzspiest nevienam savu pārliecību, uzskatus, ticību. Piemēram, LGBT kopienai es nekad neesmu ļāvis nākt skolā. Ir lietas, kas ir paša personīgās izvēles, un tām ir jāpaliek ārpus skolas.

Vecāku padomes ir platforma, kur var risināt dažādus jautājumus, arī saistībā ar to, ko mēs aicinām uz skolu, ko ne. Arī tas ir stāsts par to, ka problēmu vispirms risinām iekšienē.

Es domāju, ka viennozīmīgi tā ir, un tās var būt, piemēram, arī speciāli veidotas vecāku darba grupas. Es uzskatu, ka vecākiem ir jābūt iesaistītiem skolas ikdienas dzīvē. Varbūt daudzi man nepiekritīs, bet es teiktu, ka vecākiem ir jāzina par visiem procesiem, kas notiek skolā, viņiem ir jājūtas piederīgiem, ka ar viņiem rēķinās.

Bet droši vien ir kādas robežas, runājot par izglītības procesu, saturu, kur vecākiem tomēr jāļauj strādāt un lemt pedagogiem...

Bieži vien, kad vecāks atnāk un sāk nepamatoti kritizēt pedagogus, es jautāju, vai viņam ir pedagoģiskā izglītība. Ja nav, tad – nu, paldies par ieteikumiem, bet ļausim pedagogiem darīt savu darbu, nemācīsim viņus, kā strādāt, tam ir speciālās augstskolas un skolas vadība, kas atbild par pedagoģisko procesu! Un te atkal ir tas stāsts par uzticēšanos skolai.

Un komunikācija? Bieži vien arī šis ir klupšanas akmens no abām pusēm – gan skolas, gan vecākiem.

Es piekrītu, ka bieži vien arī skolotājiem var būt komunikācijas problēmas, jo tiešām mēdz gadīties, ka skolotāji neprot komunicēt. Tā diemžēl ir – viņš var būt ļoti labs skolotājs, bet viņam nepadodas komunikācija ar vecākiem. Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad notikuši kādi pārpratumi. Viņi, piemēram, tā rupjāk atbild viens otram, un tad sākās problēmas. Bet tie ir individuāli gadījumi, kurus arī individuāli cenšamies risināt.

Un, atgriežoties pie vardarbības skolās... Kas notiek likumdevēju kabinetos, lai risinātu šīs lietas? Piemēram, tā, ko minējāt, – par atbalsta personāla nodrošināšanu, par izmaiņām normatīvajos aktos?

Saeimas komisijā vairākkārt darba kārtībā bijis jautājums par vardarbību, un šobrīd gan Labklājības, gan Veselības ministrijā notiek darbs dažādās darba grupās, bet šobrīd gan nav skaidrs, kad gaidāms kāds rezultāts. It kā visi visu dara, bet, uz kādu kopīgo rezultātu ejam, godīgi sakot, nav skaidrības. Vajadzētu būt kādam apkopojumam no darba grupām, vardarbības mazināšanas plānam jau izstrādātam.

Mums ir populāri veidot tās darba grupas, bet varbūt efektīvāk būtu, ka tā uzreiz būtu lēmējinstitūcija vai starpinstitucionāla komisija tieši Saeimā, jo tāpat gala rezultātā, ja iniciatīva ir balstīta uz kāda jauna likuma izstrādi vai grozījumiem, tad tā būs Saeima, kas ar to tālāk strādās. Būtu jādomā, kā to darbu darīt efektīvāk, jo mēs it kā visu darām, bet līdz galam tā arī neizdarām...

Vai mēs varam cerēt, ka iekļaujošā izglītība kādreiz tomēr kļūs efektīva un realitāte saskanēs ar to, kas ir iecerēts?

Te mēs atkal atduramies pret finansēm. Ļoti laba sistēma ir, piemēram, Islandē un Moldovā, kur pie skolām būvē tādus kā sociālās rehabilitācijas centrus bērniem ar dažādām veselības, attīstības, uzvedības problēmām, jo tur ar viņiem notiek profesionāls darbs, kas ir vērsts uz rezultātu, bet mācības notiek skolā, un tādā veidā viņi cenšas šos bērnus integrēt. Un to tiešām var saukt par bērnu iekļaušanu sabiedrībā. Ja mēs ieliekam parastajā skolā bērnu ar kādām medicīniska rakstura problēmām, skola jau nevar šim bērnam palīdzēt, jo nav ne resursu, ne kapacitātes, ne atbilstošas infrastruktūras.

Ir jābūt gan regulējumiem, gan finansējumam, lai mēs varētu runāt par iekļaujošo izglītība.

Šobrīd iekļaujošā izglītība būtībā funkcionē tā, ka ar bērnu tiek pārtraukts profesionālais darbs, bērns tiek ielikts parastajā skolā, kur netiek nodrošināts profesionāls atbalsts, un – tad nu kaut kā, lai paši tiek galā... Un rezultātā cieš gan tas iekļaujamais bērns, gan visi pārējie...

Vienmēr katram dokumentam ir jābūt arī aprēķiniem, izvērtējumiem. Tiek sagatavots it kā ideālais modelis, bet bez finansiāliem aprēķiniem. Ja vadlīnijas uzrakstām, tad saliekam tur arī visus aprēķinus – cik būs nepieciešami darbinieki, kāda infrastruktūra, kādi kopējie resursi! Un tad mēs saprotam, ko reāli varam, nevis tikai ar lozungiem dzīvojam. Ir pašvaldības, kam kapacitāte ir lielāka un daudz ko var izdarīt ar projektiem. Tos pašus sociālā atbalsta centrus varēja kombinēt kopā ar skolām, kā es minēju piemērus Moldovā un Islandē, bet mēs esam gājuši citu ceļu – vispirms lozungi un skaisti solījumi, tikai tad domājam, kā reāli to visu sakārtot...

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.