Fotomāksliniece Gunta Šmidre: Jau desmit gadus klausos klusumu ^{Apriņķis.lv}

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
2018.gadā viena, ar ne sevišķi labām svešvalodu zināšanām, nogāju 900 kilometrus garo Santjago ceļu pāri visai Spānijai. Ieguvu fantastiskus draugus gan no Austrālijas, gan Spānijas un Itālijas. Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un bieži tās ir uz robežas ar ekstrēmismu.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
To ir daudz… Tās ir emocijas, kas cauri gadiem joprojām ir dzīvas.

Atceros, kad tikko bija pavēries “dzelzs priekškars”, biju ekskursijā uz Franciju, Tezē nometni. Jau devāmies prom, visa grupa jau bija autobusā, kad viens nometnē iepazīts jaunietis mani izsauca ārā un teica, ka grib atvadīties no manis. Un tad viņš paņēma ģitāru un nodziedāja “Bītlu” dziesmu “Yesterday”. Cits pēc cita no autobusa izkāpa mani ceļabiedri…Nekad vairs šo puisi neesmu satikusi, nezinu pat viņa vārdu, bet tā sajūta “kā debesīs” dzīvo vēl šobrīd.

Noteikti vēl daudz kas no jaunības laikiem. Spēlēju Jelgavas studentu teātrī, un mēs piedalījāmies Latvijas Televīzijas raidījumā “Bet vilciens brauc” (Eduarda Veidenbauma dzeja, Ievas Akurateres izpildījumā, režisors A.Babris). Filmēšanās bija tik ļoti neparasta! Tagad šis ieraksts ievietots Latvijas Televīzijas “zelta fondā”.

Mans “Rīgas Apriņķa Avīzes” laiks jaunībā. Tā fantastiskā komanda! Jānis Janševics, Rita Ruska, Daiga Čirkste, Silvija Veckalne, Valērijs Lomovcevs, Juris Veitners, Sallija Benfelde…

Šobrīd – manas izstādes “Satikties skatienā ar nepieradināto” atklāšanas pasākums. Tik daudz mīlestības un sirsnības.

Kas jūs iedvesmo darbam?
Labas attiecības komandā, ideju cilvēki. Man vienmēr ir gribējies redzēt pasauli labāku un saprotošāku. Un, ja kādam no maniem kolēģiem ir līdzīgi, tas iedvesmo.

Jūsu veselīgie ieradumi?
Peldēties katru vakaru, līdz uzkrīt pirmais sniegs. Būt mežā, cik daudz vien iespējams.

Jūsu kaitīgie ieradumi?
Smēķēt sāku vēlu, bet joprojām šo netikumu neesmu atmetusi. Esmu iestāstījusi sev, ka tas man palīdz domāt un pārslēgties no viena darba uz otru… Zinu, zinu – tās ir tikai atrunas!

Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?
Visi amati un priekšstati par savu varenumu sabiedrībā – tā ir ilūzija. Ir jāiemācās dzīvi ieraudzīt no skudriņas skata punkta, jāsāk no mazām lietām, kas būtībā ir lielas, – līdzjūtība, saredzēt, kad kādam vajag palīdzību, un palīdzēt, nevis domāt par to. Nebaidīties kļūdīties, nebaidīties no tā, ka esi citādāks. Tāds, kā tu, tu esi tikai viens pasaulē.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?  
Esmu grāmatu tārps – daudzas labas grāmatas ir izlasītas. Bet pirmajā vietā noteikti ieteiktu lasīt Ričardu Roru. Ļoti daudz ko manos uzskatos par dabu ir nostiprinājis Pēteris Vollēbens, it sevišķi viņa grāmata “Koku slepenā dzīve”. Izcila grāmata, manuprāt, ir arī Ričarda Flanagana “Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem”.

Kādu mūziku klausāties?
Jau desmit gadus klausos klusumu. Man patīk būt dabā ap Jāņu laiku, kad putnu treļli ir viskošākie. Man patīk jūras viļņu skaņas. Man ļoti patīk Imanta Kalniņa mūzika. Un es dievinu Liepājas Simfoniskā orķestra sniegumu.

Jūsu nepraktiskākais spontānais pirkums?
Vai, es esmu spontāna meitene! Regulāri sevi sabaru par nepraktiskiem pirkumiem.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Noteikti gribētu dzīvot mazā koka mājiņā, blakus plūst upe, man ir vismaz desmit hektāri zemes un mežu, kurus pati kopju… Tāds nerealizēts sapnis mūža garumā. Vieta? Protams, ka Latvija! Varbūt gribētu nedaudz pabūt Ulmaņlaikos – kaut brīdi izjust, ka mana Latvija var...