Menu
 

Voldemārs Lauciņš: Kāpēc es nesvinu Halovīnu Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Tie, kam pāri trīsdesmit, vēl atcerēsies laiku, kad Latvijā tādu Halovīnu nepazina un nesvinēja. Tad vienīgā saskarsme ar to bija, skatoties amerikāņu filmas, bet tolaik redzētais neradīja nekādas asociācijas, kādas rodas, filmā redzot pazīstamus svētkus ar personīgu pieredzi, piemēram, Ziemassvētkus.

Tāpat šāda vecuma lasītāji atcerēsies pirmos soļus Latvijā šo svētkus svinēšanā. Tā kā tolaik autentiskas amerikāņu pieredzes nebija pietiekami plašam cilvēku lokam, šos svētkus sāka svinēt, bruņojušies ar filmās redzēto. Protams, arvien nopelnīt gribošie veikalnieki sāka piegādāt visādus lētus Halovīna tematikas kurbāžņus, izklaides industrija sāka organizēt pasākumus... Ar viņiem viss ir skaidrs – viņi vēlējās nopelnīt. Un cilvēki pavilkās…

Savā ziņā ir saprotama šāda uzņēmība un nekritiska kāda spoža nieka paķeršana. Tāda bija ne tikai Latvijā, daudzviet Eiropā cilvēki labprāt paķēra katru pašu mazāko iespēju svinēšanai, neiedziļinoties tās pamatā vai sekās. Tas labklājības sabiedrībai ir pašsaprotams – ka tik jauni svētki!

Bet vai vienmēr saldums ir labs, ja nezinām, kas tajā iekšā, kādas sekas tas var nest? Tāpēc vēlos ieskicēt, kāpēc es neesmu šādu Halovīna svētku svinētāju pulkā.

Praktiskās bīstamības

Laikam mūsdienās pirmā vieta būtu atvēlama drošības jautājumiem.

Tikai maza daļa Latvijā dzīvojošo sākotnēji bija informēti par traģēdijām Amerikā, kad bērni cieta, tostarp no saņemto saldumu bīstamā satura, arī žiletēm. Tāpēc Amerikā bērni vairs negāja pie svešiniekiem un viņus vienmēr pavadīja vecāki.

Paldies Dievam, Latvijā par tādām briesmām nav dzirdēts, arī vecāki vairumā gadījumu tomēr iet līdzi mazākajiem bērniem. Tiktāl būtu droši.

Tomēr arvien ir bērni, kas, saklausījušies no vienaudžiem vai kaut ko padzirdējuši skolā, domā, ka tā nav tā sliktākā ideja – iet un pieprasīt saldumus.

Kā jau minēju, paldies Dievam, līdz šim nekas patiesi traģisks nav dzirdēts.

Pieprasīšana – morālā nots

Jā, īpatns uzstādījums ir šīm bērnu aktivitātēm. Bērni, saģērbušies visādos biedējošos Halovīna tērpos, zvana pie cilvēku durvīm un prasa saldumus, šīs prasības neizpildīšanas gadījumā solot izjokot.

Iedomāsimies, kā mēs reaģētu, ja šādu prasību izdzirdētu ārpus it kā ar vispārēju piekrišanu svinētajos Halovīnos, – kāda būtu mūsu reakcija, ja kāds dauzītos pie durvīm un pieprasītu kaut ko iedot, piedraudot labākajā gadījumā izjokot, ja tas netiks izpildīts? Cik pamatoti ir nākt pie kāda un kaut ko pieprasīt?!

Proti, pati Halovīna svētku ideja pamatā ir gana īpatna. Protams, tas viss ir smuki maskēts zem bērnu aktivitātēm un tā tālāk. Bet, īsi sakot, kur morāle?

Savā ziņā šāda prasība ir diezgan saprotama mūsdienu vidē, kur bērna iegribām ir atvēlēta tik liela telpa, ka par pienākumiem gandrīz nedzird runājam. Priecē, ka pēdējā laikā ir parādījusies iniciatīva, ka vismaz skolās bērnu iegribas jāpakārto pienākumiem. Neko daudz vairāk jau arī nevajag.

Biedēšana – tautiskā nots

Vai Halovīns kaut kādā veidā nesasaucas ar mūsu tautas tradīcijām? Latviešiem ir ķekatas jeb budēļi. Cilvēki, jancīgi saģērbušies, gāja no mājas uz māju, jokojās un āzējās. Lai arī tie stāsti bija saistīti ar ļoti vienkāršotu pasaules skatījumu, ar dabu un tās norisēm, ikvienam bija skaidrs, ka par zirgu saģērbušais nav zirgs, ka biedēklis nav kaut kas tāds, kas varētu būt patiesi biedējošs.

Protams, mūsdienās viss tiecas sasniegt savu pilnību. Tāpēc arī no biedēkļa varētu sagaidīt tādu pilnveidošanos, ka patiešām ir bail. Un tomēr – kā ir ar vēlmi sabiedēt, kam un kā tā būtu vajadzīga, kādam tautiskam vai sabiedriskam mērķim tā kalpo?

Senāk ķekatās tika veicināta kopīga lustēšanās, tie bija svētki visiem – gan savās mājās, gan arī kaimiņiem. Gluži kā apdziedāšana Jāņos. Kas notiek tagad? Bērns pārnāk mājās un apzina guvumu – paša labumu. Labi, kaut kāda izklaide ir bijusi grupiņai, ar kuru kopā viņš devies saldumu medībās, varbūt kaut kāds prieks ir arī tiem saimniekiem, kas devuši saldumus. Bet kopumā pasākums noslēdzas uz individuālas nots, ar personisku labumu bērna mazajai izklaidei un iespējami lielam saldumu patēriņam (kas arī mūsdienās ir stipri debatējams labums zobārsniecības kontekstā).

Arī ne bez nozīmes – reliģiskā nots

Halovīna svinēšana esot kristietības vidē saglabājusies sena pagāniska tradīcija aizbiedēt ļaunumu.

Ir vietas, kur Halovīna svinēšana ir iesakņojusies tradīcija. Tā, kaut ar baznīcu nav saistīta, tomēr kādreiz nesa arī savu reliģiski izglītojošo noti. Tomēr, pirmkārt, pat Halovīnu tradicinonāli svinošajās zemēs tas ar kādu ētisku vai morālu elementu nav saistāms. Kur tad nu vēl pie mums, kur tas vienmēr ir bijis saistīts tikai ar vēlmi izklaidēties un kādam citam ar to nopelnīt! Un, otrkārt, mūsu zemē un tradīcijā Halovīna svinēšanai nekad nav bijis nekāds daudzmaz sakarīgs, kur nu vēl labu veicinošs fons.

Saliekot kopā vismaz šādus trīs elementus, gribas jautāt, kāpēc tad vispār svinēt svētkus, par kuriem tik maz zinām un kuru norise ir balstīta tikai cilvēku vēlmē izmantot vēl vienu iespēju svinēšanai un citiem ar to nopelnīt? Man nav konstruktīvas atbildes, tāpēc es nesvinu.

Tā kā nevaru izslēgt, ka kādreiz kāds grabināsies pa manu durvju priekšu, jau gadiem tam gatavojos. Man nav saldumu, jo nevēlos mazos dīvainu vēlmju māktos un vēl dīvaināk ģērbtos cilvēkus atbalstīt, bet man ir sagatavota runa par kādu citu 31. oktobra notikumu – par Reformācijas dienu, kam ir viss, kā trūkst Halovīnam.

Vispirms – Reformācijas diena ir droša. Tā ir, jo tajā nav iepīta nekāda bezjēdzīga blandīšanās pa iespējami bīstamām vietām vai dīvainas prasības un slēpti draudi. Otrkārt, Reformācijas diena ir dziļi saistīta ar mūsu tautas vēsturi. Līdz pat neatkarības laikam Reformācijas diena bija vieni no lielajiem gada svētkiem trīs dienu garumā. Kāds varētu teikt, ka kristietība ir bijusi sveša mūsu tautai, bet tā ir jauna doma. Tā nedomāja ne pirms gadsimta, ne diviem, jo gandrīz visi bija kādā draudzē un katru nedēļu apmeklēja dievkalpojumu. Protams, par čaklumu un to, vai teorija īstenojās arī praksē, arvien var pastrīdēties. Patiesībā, ne tikai var, bet vajag pastrīdēties, bet tomēr te ir runa par vēstures faktu, ka mūsu zemes iedzīvotāji bija kristīti, iesvētīti, laulāti un arī apbērēti kā kristieši. Visbeidzot – Reformācijas dienai ir skaidra reliģiskā nots, proti, vēstījums ne tikai šai dzīvei, bet arī dzīvei pēc nāves. Tā ir vēsts par Dieva žēlastību cilvēkam šeit un tagad, kas jau šeit dāvā mieru ar Dievu, bet mūžībā dos paradīzi, tas ir, kaut ko tik labu, ka mēs tagad to pat īsti nevaram aptvert. Vai tas ir maz?

Tik daudz par saldumiem un dīvainiem svētkiem, ko patērniecības skavās esoši ļaudis ir sākuši ieviest Latvijā un dīvaini saģērbti cilvēki bez dziļākas izpratnes par to, kāpēc, tos svin. Turklāt neskaidrība ir vairākos līmeņos. Līdzās tam arī par kaut ko tādu, kam ir saturs un piepildījums, – par Reformācijas dienu. Tik daudz par Halovīniem, kāds kritisks elements un arī alternatīva šai dienai. Īsi sakot, tas, kāpēc es šos “svētkus” nesvinu. Varbūt ir iemesls.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.