Aprinkis.lv - Viktors Orbāns: Šī ir mūsu dzīve, un citas mums nav

Viktors Orbāns: Šī ir mūsu dzīve, un citas mums nav

(Komentēt)
Viktors Orbāns: Šī ir mūsu dzīve, un citas mums nav Foto: budapesttimes.hu
13. jūlijs, 15:18

Intervijā "Kodolam" ekspremjers Vilis Krištopans, sūrodamies par līderu trūkumu Latvijas politikā, it kā lasītājiem, it kā redakcijai ieteica izlasīt kādu no Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna runām. Patiesi – kādēļ gan ne?

Domājams, arī jums būs interesanti. Piedāvājam Viktora Orbāna uzrunu* 2018. gada 15. martā – Ungārijas 1848. gada revolūcijas 170. gadadienā –, neilgi pirms Ungārijas parlamenta vēlēšanām, kurās Orbāna partija "Fidesz", starp citu, izcīnīja pārliecinošu uzvaru.

Protams, var just savu tiesu priekšvēlēšanu retorikas. Tomēr ir interesanti vērtēt, kā plaši zināmais politiķis izvēlas galvenos uzstādījumus, kā strukturē saturu un piemēro epitetus.

"Sveicu jūs visus Ungārijas brīvības svinībās! Sveicinu visus, kas piedalās Miera gājienā, un ar īpašu cieņu sveicu mūsu poļu draugus! Mūsu tuvība ir dabiska, un mūsu draudzība ir mūsu spēka avots. Ja Polija ir stipra, arī Ungārija nezudīs. Ja mēs esam stipri, varam palīdzēt mūsu poļu draugiem.

Atkal ir pienākusi diena, kas pacilā ikkatra ungāra sirdi. Diena, kad dižajā vēstures grāmatā tika ierakstīts kāds vārds ungāru valodā – šis vārds bija "brīvība». Šajā dienā ļaudis sanāk kopā, lai godinātu drosmi, lai noliektu galvas, pieminot varoņus. Taču ir vēl kāds īpašs iemesls, īpašs mērķis, kāpēc esam šeit. Mazliet vairāk nekā pēc trim nedēļām mēs atkal izlemsim Ungārijas likteni. Un tas, kas likts uz spēles šajās vēlēšanās, neattiecas tikai uz turpmākajiem četriem gadiem.

Šodien mums vajadzīga nopietnība un apņēmība, jo mums jārunā par nopietniem jautājumiem – tikpat nopietniem kā pirms 170 gadiem. Mēs esam 1848. gada revolucionāru un brīvības cīnītāju pēcteči, jo, tāpat kā pirms 170 gadiem, mums šodien jārunā godīgi un tieši. Ja mēs skaidri un gaiši nepateiksim, kas notiek ar Ungāriju un kāpēc tas notiek, neviens to nesapratīs. Un, ja mēs to nesapratīsim, tad nespēsim izdarīt saprātīgu izvēli pēc trim nedēļām. Pēdējo 30 gadu laikā esam kopīgi sapratuši daudzas lietas. Kopīgi esam izcīnījuši daudzas neaizmirstamas kaujas. Taču diženākā lieta, ko mēs varētu paveikt savā dzīvē, vislielākā cīņa, ko mēs kopīgi varētu izcīnīt, mums vēl ir priekšā.

Situācija, dārgie draugi, ir tāda, ka mums vēlas atņemt mūsu valsti. Viņi vēlas, lai mēs brīvprātīgā kārtā dažu desmitgažu laikā atdodam savu valsti citiem – ārzemniekiem, kas ierodas no citiem kontinentiem, kas nerunā mūsu valodā, neciena mūsu kultūru, likumus un mūsu dzīvesveidu. Cilvēkiem, kuri vēlas apmainīt to, kas ir mūsu, pret to, kas ir viņu. Viņi vēlas, lai turpmāk šeit aizvien vairāk dzīvotu nevis mūsu, bet ienācēju pēcteči. Tajā, ko esmu pateicis, nav nekādu pārspīlējumu. Dienu no dienas redzam, kā lielās Eiropas valstis un nācijas zaudē savas valstis – pamazām, rajonu pa rajonam, pilsētu pa pilsētai. Tie, kas neaptur imigrāciju pie savām robežām, ir zuduši – lēnām, bet nenovēršami viņu valstis tiek pārņemtas. Ārējie spēki un starptautiskās lielvaras vēlas to visu mums uzspiest, izmantojot savu sabiedroto palīdzību mūsu valstī. Un viņi saskata mūsu gaidāmās vēlēšanas kā labu iespēju, lai sasniegtu savus mērķus.

Dāmas un kungi! 1848. gada mantojums nozīmē, ka šodien Ungārijai jābūt brīvai, neatkarīgai ungāru valstij. Eiropa, tai skaitā mēs, ungāri, esam nonākuši pasaules vēstures pagrieziena punktā. Nacionālie un globālie spēki vēl nekad nav tik atklāti stāvējuši viens otram pretī. Mēs, miljoni cilvēku ar nacionālām jūtām, esam vienā pusē, "pasaules pilsoņu" elite otrā pusē. Mēs, kas ticam nacionālām valstīm, robežu aizsardzībai, ģimenes un darba vērtībai, esam vienā pusē. Mums pretī stāv tie, kuri vēlas atvērtu sabiedrību, pasauli bez robežām vai tautām, jaunas ģimenes formas, devalvētu darba vērtību un lēto darbaspēku. No vienas puses, nacionāli un demokrātiski spēki, no otras – pārnacionāli un antidemokrātiski spēki. Tāda ir situācija Ungārijā divdesmit četras dienas pirms vēlēšanām.

Eiropa un Ungārija atrodas civilizāciju cīņas epicentrā. Ja mēs nenosargāsim savu dzīvesveidu, zudīs jēga visam, ko līdz šim esam sasnieguši. Ja nākotnē Ungārija nebūs ungāru valsts, tad kāda ir progresa jēga?

Nemaldināsim sevi – mums jācīnās nevis pret nelielām, anēmiskām opozīcijas partijām, bet pret starptautisku tīklu, kas organizēts kā impērija. Mums ir darīšana ar medijiem, kurus finansē ārvalstu koncerni un vietējie oligarhi, ar profesionāli apmācītiem aktīvistiem, protestu organizētājiem un nevalstisko organizāciju ķēdi, kuru sponsorē starptautisks spekulants, – to visu var apzīmēt ar vārdu "Džordžs Soross". Tāda ir pasaule, kurā mums jācīnās, lai aizstāvētu to, kas ir mūsu. Labs karavīrs cīnās nevis tāpēc, ka ienīst to, kas stāv viņam pretī, bet tāpēc, ka mīl to, kas ir aiz viņa. Viņš mīl Ungāriju un ungārus.

Mēs esam izauguši no kristīgās kultūras un nošķiram personu no viņa rīcības. Mēs nekad neesam nevienu ienīduši un neienīdīsim. Tieši pretēji – mēs turpinām ticēt līdzcietības un solidaritātes spēkam. Taču mēs cīnīsimies pret to, ko Džordža Sorosa impērija dara un vēlas darīt ar Ungāriju. Šī ir mūsu dzimtene, šī ir mūsu dzīve, un citas mums nav. Tāpēc mēs par to cīnīsimies līdz galam un nepadosimies.

Dāmas un kungi! Es zinu, ka šī cīņa visiem ir grūta. Es saprotu, ja daži no mums arī baidās. Tas ir saprotams, jo mums jācīnās ar pretinieku, kas ir atšķirīgs no mums. Viņu sejas nav redzamas, bet ir paslēptas skatam; viņi necīnās tieši, bet maskējas; viņi nav cienījami, bet ir bez principiem; viņi nav nacionāli, bet internacionāli; viņi netic darba vērtībai, bet spekulē ar naudu; viņiem nav dzimtenes, bet viņiem šķiet, ka visa pasaule pieder viņiem. Viņi nav cēlsirdīgi, bet atriebīgi un vienmēr uzbrūk sirdij – it īpaši, ja tās krāsas ir sarkanā, baltā un zaļā.

Dārgie draugi! Mēs vienmēr esam zinājuši, ka uz spēles ir likts daudz. Ungārijas vēsture ir radinājusi mūs pie cīņas. Mūsu senči to ir labi pateikuši: gļēviem cilvēkiem nav dzimtenes. Un mēs esam sakopojuši savu drosmi brīžos, kad tas ir bijis vajadzīgs. Tas nekad nav bijis viegli, bet beigu beigās mēs vienmēr esam uzvarējuši. Arī tagad mēs aizsūtīsim onkuli Džordžu mājās ar visām viņa tīklveida struktūrām. Lai viņš dodas atpakaļ uz Ameriku un iepriecina amerikāņus, nevis mūs!

Dāmas un kungi, tas tiešām ir noslēpums, kā pēc tik daudzām sakāvēm mēs vienmēr esam spējuši atkal piecelties. Un kā iespējams tas, ka pēc tūkstoš gadiem joprojām esam šeit? Varbūt tāpēc, ka vienmēr esam zinājuši, ka mūsu eksistencei ir kāda jēga, kas sniedzas ārpus mums. Mums ir vienojošs jēdziens – "nacionālā pašapziņa". Mēs neesam aizdreifējuši tik tālu prom no kristietības, ka enkura ķēde būtu pārtrūkusi. Protams, reizēm mūsu ticība tiek iedragāta, un tādās reizēs arī nacionālais lepnums ir ievainots. Bet mēs nekad neesam no tā atteikušies un to zaudējuši. Mēs zinām, ka neesam nevainojami cilvēki, un mūsu vēsturē ir bijušas tumšas stundas un aukstas dienas. Bet esam pārliecināti, ka esam devuši pasaulei vairāk, nekā no tās ņēmuši. Bez ungāriem pasaule būtu daudz nabadzīgāka vieta un Centrāleiropas vēsture – sāpīgāka. Tāpēc mums ir tiesības pastāvēt. Un tāpēc arī tagad mums nav iemesla baidīties. Mēs uzvarēsim atkal un atkal, jo Ungārija ir ungāru zeme.

Dāmas un kungi, svētku viesi! 2010. gadā, kad mēs sākām cīnīties par ungāriem Briselē un citos impērijas centros, mēs vēl bijām vieni. Taču tad nāca poļi, slovāki un čehi. Tad Amerika ievēlēja prezidentu, kas noskaņots pret imigrāciju, un Lielbritānija nostājās pati uz sava ceļa. Līdz pat šai dienai Izraēla stingri ietur savu kursu. Arī Austrijā pie varas nāca patrioti, un Itālija noraidīja imigrāciju. Šobrīd jautājums ir tikai par to, vai mēs, ungāri, esam mācījušies no citu kļūdām. Vai esam sapratuši, ka otras iespējas nebūs, ka eksāmenu nevarēs pārlikt. Ja dambis tiks pārrauts, ieplūdīs ūdens un kultūras okupācija būs nenovēršama. Galdā liktas nākotnes likmes. Tādēļ vēlos teikt dažus vārdus jaunajiem cilvēkiem starp jums. Kad vēl, ja ne 15. martā?

Jaunieši! Iespējams, jūs jūtaties tā, it kā visa pasaule būtu jūsu un jūs spētu pieņemt visus ienācējus. Un jums ir taisnība – ambīciju trūkums ir viduvējības pazīme. Un dzīvei ir jēga tikai tad, ja jūs ar to kaut ko darāt. Taču arī jūsu dzīvē pienāks brīdis, kad sapratīsit, ka cilvēkam ir vajadzīga tāda vieta, tāda valoda un tādas mājas, kur viņš ir starp savējiem, kur iespējams dzīvot drošībā un citu cilvēku labestībā. Vieta, kur atgriezties un just, ka dzīvei ir jēga un beigās viss nezudīs aizmirstībā.

Jaunie ungāri, jūs esat vajadzīgi savai dzimtenei! Nāciet un cīnieties ar mums, lai tad, kad jums to vajadzēs, jums joprojām būtu jūsu dzimtene!

Esmu pateicis visu, kas bija jāpasaka. Tagad mums atliek vien lūgt Dieva palīdzību.

Ungāri! Paceliet karogus augstu! Dodieties cīņā! Lai dzīvo Ungārijas brīvība, lai dzīvo dzimtene! Uz priekšu – pretī uzvarai!

Uz priekšu, Ungārija, uz priekšu, ungāri!"


* Saīsināts pārstāstījums latviešu valodā.

Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)

Meklēšana

Twitter @Aprinkislv

aprinkislv
Aptauja Rīgā. Kā vērtējat pensiju indeksāciju? aprinkis.lv/component/k2/i… pic.twitter.com/PcH1vbEix9
aprinkislv
VDK zinātniskās izpētes komisija @Maris_Zanders : Nav skaidrs, kur mēs patlaban stāvam aprinkis.lv/sabiedriba/dzi… pic.twitter.com/OcCUvPy4R7

Twitter Citi raksta

Adazu_novads
Atļauts peldēties visās peldvietās, izņemot Alderu centra pludmali, Lielo Baltezeru (pie kapiem), kur novērota atk… twitter.com/i/web/status/1…
sigulda_lv
Daudzdzīvokļu namu iedzīvotājiem ir iespēja saņemt pašvaldības līdzfinansējumu līdz pat 90% apmērā iebraucamo ceļu… twitter.com/i/web/status/1…
Saulkrastu_nov
Iznācis informatīvā izdevuma "Saulkrastu Domes Ziņas" augusta numurs bit.ly/2MKLwkU pic.twitter.com/vl9ecuaePd

Saistītie raksti


Novadi un pilsētas
Visas tiesības aizsargātas © apriņķis.lv 2018