Menu
 

5 albumi, ko teātra zinātniece Ieva Struka "nokāvusi" biežās klausīšanās dēļ Apriņķis.lv

  • Autors:  "Kodols"
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Desmit ekspresjautājumus ierasti esam uzdevuši ar kultūras nozari saistītiem cilvēkiem kāda drīzumā paredzēta pasākuma sakarā – jauna loma, pirmizrāde, grāmatas iznākšana vai cita tamlīdzīga aktualitāte. Taču valstī izsludinātā ārkārtējā situācija ir ieviesusi korekcijas ikviena dzīvē, tāpēc izmantosim iespēju iepazīstināt jūs ar vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem, kuri piedalās “Rīgas Apriņķa Avīzes” un tās pielikuma “Kodols” veidošanā.

Teātra zinātniece, rakstniece Ieva Struka. Ar dziļu cilvēcību apveltītajos Ievas komentāros, kuros viņa aplūko aktuālos kultūras un mākslas notikumus, neieraudzīsiet dzīšanos pēc lētas popularitātes uz citu kritikas rēķina. Izsvērti, iedziļinoties un mēģinot izprast – tas ir raksturīgs rakstnieces stilam. Viņas viedoklī ir vērts ieklausīties, jo tas ir objektīvs un uzticams vērtējums.

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
Divi braucieni – vienā nebija bailīgi, otrā drusku bija. Biju līdzi Liepājas Ceļojošā leļļu teātra māksliniekiem Agitai un Pēterim Trupiem viesturnejā Sibīrijā, kur 40 dienās ar mašīnu aizbraucām līdz Baikālam un atpakaļ, brīžiem nakšņodami, kur pagadās, ieskaitot trīs naktis stepē, kad mašīna bija salūzusi. Otrs, nesenāks, kad mašīnā kopā ar vīru atgriezāmies Kalkutā no Dārdžilingas. To nevar pat atstāstīt. Visādā ziņā – sākām šaubīties, vai nonāksim galā.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Ja neskaita kāzu dienu, laimes sajūta man bijusi divas reizes. 1995. gadā, kad Rīgas Latviešu biedrībā, lasot referātu par Dailes teātra galveno režisoru maiņu, režisors Pēteris Pētersons, aizkustināts un saviļņots, paslēpa seju plaukstās un apraudājās, un man bija sajūta, ka viņam sagādāts publisks gandarījums. Man bija 21 gads, es biju studente, bet viņš – viena no ievērojamākajām Latvijas kultūras personībām. Otrs – Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētku gājiena atklāšanas brīdis pie Brīvības pieminekļa, kad man bija tas gods dziedāt valsts himnu un atrasties plecu pie pleca ar “Māras zemes” radošo komandu.

Kas jūs iedvesmo darbam?
Laikam visvairāk pašas raksturs – nespēja nosēdēt mierā bez darba. Nereti – lieliski mākslas darbi, kas raisa vēlmi dalīties pārdomās vai izjūtās par tiem.

Jūsu veselīgie ieradumi?
Pēc iespējas daudz ikdienā staigāt kājām.

Jūsu kaitīgie ieradumi?
Lasīšana gultā. Kā bērnībā sāku, tā neesmu pratusi atradināties.

Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?
Citiem tu esi vajadzīgs tik ilgi, kamēr tu kaut ko vari. Nav pārāk optimistiski, bet ir labi to skaidri apzināties pēc iespējas agrāk.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Reiz pati sev atbildēju, kas būtu tās trīs grāmatas, ko es ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu, – Kārļa Skalbes pasakas, Rūdolfa Blaumaņa noveles un Aleksandra Čaka dzeju.

Kādu mūziku klausāties?
Savas dzīves laikā atceros “nokāvusi” kādus piecus diskus, kasetes un plates biežās klausīšanās dēļ. Tā kā tie ir žanriski dažādi, nosaukšu: “Teodora Kalniņa Latvijas Radio koris izpilda Raimonda Paula dziesmas”, Džuzepes Verdi “Rekviēms”, Karla Orfa “Carmina Burana”, “Iļģu” “Spēlēju, dancoju” un “Muse” “Absolution”. Pēdējā laikā man patīk klusums.

Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Savas lauku mājas pagalmā, un to ārkārtas stāvoklis nemaz nevar ietekmēt.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Jaunībā es biju diezgan pārliecināta, ka mans laiks ir vai nu 19. gadsimta beigas, vai 20. gadsimta 20./30. gadu mija. Šobrīd esmu mierā ar to laiku, kas man dots šeit un tagad. Latviju pret citu zemi dzīvošanai nekad neesmu vēlējusies mainīt. Mēs maz esam informēti par to, ka sievietēm no laika gala Latvijā ir bijusi salīdzinoši priviliģēta situācija un tiesības.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.