Menu
 

‘Latvijas brūnajai’ svinot jubileju, tā kļūst par retumu Apriņķis.lv

  • Autors:  Uldis Prancāns, “Ogres Vēstis Visiem”
Šobrīd Latvijā ir nepilni divi simti ‘Latvijas brūno’ govju. Foto – publicitātes Šobrīd Latvijā ir nepilni divi simti ‘Latvijas brūno’ govju. Foto – publicitātes

Govju un buļļu priekšteči, kā zināms, bija Eirāzijas tauri (Bos Primigenius). Savvaļā tie vairs nav sastopami, diemžēl izmiruši. Viens no tiem gan ir sveiks un vesels – pat ielavījies Taurupes pagasta ģerbonī…

Mūsu valstī 20. gadsimta sākumā dzimušas divas govju šķirnes – ‘Latvijas brūnā’ un ‘Latvijas zilā’ govs. Latvijas brūnaļa jau var atskatīties uz 110 mūža gadiem. Visi to pazīstam – krāsa iesarkani brūna, galva un kājas nedaudz tumšākas, bet ragi izliekti kā Jāņu vainags. Gotiņai ir lielas, brūnas, mazliet skumjas, bet gudras acis – garām, skaistām skropstām.

Brūnīte labi pielāgojas nelabvēlīgiem apstākļiem, dzīvo ilgāk nekā citu šķirņu govis. Arī izvesta no Latvijas, veiksmīgi sadzīvo ar jauniem laika pārbaudījumiem, kas būtiski atšķiras no Latvijas klimata. Sevišķi izturīga karstuma svelmē.

No pirmsākumiem līdz mūsu dienām

‘Latvijas brūnā’ govs ir viena no liellopu piena – gaļas šķirnēm, kas izveidota tepat (saīsinātais apzīmējums LB). Šķirne ir ražīga un visai pieticīga. Spēj dot pietiekami daudz piena ar augstu olbaltumvielu un tauku saturu, izmantojot lēto zāles lopbarību ar nelielām spēkbarības devām.

Šķirnes veidošanās sākums ir 19. gs. beigas, 20. gs. sākums. Latvijas piena govs selekcijas darbu uzsāka Paulis Lejiņš (1883–1959) – agronoms, lopkopības speciālists, politiķis. Baltijas hercogistes Zemes komitejas loceklis, vēlāk LR izglītības ministrs, pirmais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents. 1910. gadā viņš pārņēma Zemgales Lustes muižas mācību un izmēģinājumu saimniecības vadītāja pienākumus. Drīz vien brūnās šķirnes govs reģistrēta kā ‘Latvijas sarkanbrūnā’.

Šķirnes izveide uzsākta, krustojot vietējos liellopus ar ‘Angleras’ (‘Angelnas’) liellopiem. Lai panāktu augstāku ražību, selekcijā izmantoti dāņu sarkano govju buļļi. 1922. gadā ‘Latvijas brūnā’ tika apstiprināta kā patstāvīga šķirne. Veicot ‘Latvijas brūnās’ ģenētisko analīzi, zinātnieki secināja, ka tā ir samērā tuva radiniece ‘Latvijas zilajai’ govij, bet vistuvākā radniecība – ar ‘Lietuvas sarkano’ govi, kā arī ar ‘Angelnas’ šķirni.

Vislielākā ‘Latvijas brūno’ govju populācija bija vērojama 1980. gadā (141 700 liellopu). Diemžēl mūsējās ir piekāpušās svešzemju māsu rekordizslaukumiem – 2012. gadā Latvijā bija tikai 123 slaucamas brūnās govis. Šobrīd – nepilni divi simti... Tāpēc diemžēl pašlaik aktuāla kļuvusi šķirnes saglabāšana, nevis selekcija...

Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Daina Kairiša gan uzskata, ka Latvijai ir jābūt lepnai, ka tai ir sava šķirnes govs, un par to pateicīgai senčiem. “Viņi to ir sen izveidojuši, bet mūsu uzdevums tikai saglabāt,” saka D. Kairiša.

2016.gada vasarā Latvijas Banka laida apgrozībā 2 eiro piemiņas monētu ar ‘Latvijas brūnās’ govs attēlu.


Papildu dati par brūnaļām

Tās ir vidēji lielas, ar spēcīgu kaulu uzbūvi. Buļļa augstums krustos ~ 153 cm, svars ~ 1013 kg; govs augstums ~ 131 cm, svars ~ 540 kg. Latvijas brūnajai raksturīgas labas atražošanas spējas, izturīgas kājas un nagi. Piemīt spēcīga dzīvotspēja nelabvēlīgos apstākļos, lielāka ilgmūžība nekā citu šķirņu govīm (15–20 gadu un vairāk...).

Atkarībā no ēdināšanas apstākļiem vidējais gada izslaukums ~ 3000–6000 kg, atsevišķām pārstāvēm ražība var sasniegt 10 000–11 000 kg piena. Vidējais piena tauku saturs ~ 4,58%, ‘Latvijas zilās’ šķirnes govīm ~ 4,32%, kamēr slavētajām ‘Holšteinas’ melnraibajām – tauku saturs vien 3,94%, olbaltuma ~ 3,31%. ‘Latvijas brūnās’ šķirnes pirmpienēm atnešanās vecums 26 mēneši, kas ir viens no labākajiem rādītājiem. Garš produktīvais mūžs – vidēji 3,5 laktācijas, par 12,4% lielāks nekā citu sarkano un melnraibo šķirņu dzīvniekiem.

‘Latvijas brūnajai’ ir labāki atražošanas rādītāji. No 100 brūnaļām tiek iegūti 86 teļi, par vienu līdz sešiem teļiem vairāk nekā no citām sarkanajām šķirnēm un par 14 teļiem vairāk nekā no melnraibajām govīm. Teicamas arī apaugļošanās spējas un pārsvarā vieglas, neapgrūtinātas dzemdības.

‘Latvijas zilā’

Tēvzemes zilā govs (saukta arī Līvu, Jūras vai Mēness govs) cēlusies Kurzemē mūsu pirmās brīvvalsts gados. Ir visai reti sastopama šķirne. Var būt gan gaišāk, gan tumšāk zila. Vasaras periodā dažas govis izbalo pavisam, bet ap acīm tomēr paliek «zilas brilles». Augumā ir mazākas nekā ‘Latvijas brūnās’. Augstums krustos ~ 133 cm, svars ~ 480 kg.

Ragiem raksturīga pusmēness forma, kas turklāt naktī gaiši spīd, tāpēc govis ieguva nosaukumu saistībā ar nakts spīdekli. Zilajai piena devējai ļoti mierīgs un rāms raksturs, tās ir pieticīgas un izturīgas pret slimībām, nekad nav konstatēta leikoze; tesmeņu iekaisumi ļoti reti; salīdzinoši vieglas dzemdības. Gotiņām gan nepatīk, ja cilvēks ir klāt atnešanās laikā. Pēc iespējas novilcina laiku un visu paveic pašas, kad saimnieka nav klāt…

Saskaņā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes izpētes datiem 2000. gadā Latvijā tika uzskaitītas tikai 18 zilās govis. Ir izveidota šķirnes saglabāšanas apvienība “Zilā govs”. Tās uzdevums – saglabāt reto šķirni, pilnveidot un vairot populāciju. 2010. gadā Latvijā tiek audzētas jau 1240 zilās govis. Visvairāk Talsu, Aizputes un Kuldīgas novadā. Pamatā tās kalpo piena ieguvei un tūristu piesaistei…

Lai arī zilās govs absolūtie izslaukumi ir mazāki, tomēr, salīdzinot ar ķermeņa masu, tie nemaz nav tik mazi. Šīs šķirnes dzīvnieku audzētāji smaidot piebilst – ja 100 kg vieglākā zilā govs vasarā dod 22 litrus dienā, bet brūnaļa vai melnraibā tikai par diviem vairāk, tad kura ir pienīgāka?

P.S. Lībiešu teika par zilo govju izcelsmi stāsta, ka tās nākušas no jūras. Reiz jūras meita iznākusi no jūras ganīt govis svešā sauszemes pļavā. Saimnieks viņu noķēris un atņēmis govis. Jūras meita aizgājusi atpakaļ jūrā raudādama, bet septiņas zilas govis palikušas…

‘Latvijas zilo’ visdrīzāk atradīsiet Kurzemē.
atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.