Kultūrvēsturiska pastaiga Gaujas labajā krastā ^{Apriņķis.lv}

Apdzīvotās vietas vēsturiski attīstījās ūdensceļu un sauszemes ceļu tuvumā. Arī Gaujas labajā krastā līdz Lilastei un tālāk ir vedis senais Pērnavas tirdzniecības ceļš. Mūsdienās Carnikavas novadā Gaujas labajā krastā atrodas trīs ciemi – Gauja, Siguļi un Lilaste. Katrs ar savu vēsturi un īpašo atmosfēru.

Vasarnieku iekārotais Gaujas ciems

Šķērsojot Carnikavas gājēju un velosipēdu tiltu un labajā krastā nokļūstot Gaujas ciemā, grūti iedomāties, kā šī teritorija izskatījās pirms simt un vairāk gadiem. Labo krastu var saukt par Carnikavas novada ezeru zemi. Senos laikos te saimniekojuši vietējie zvejnieki, kas Dzirnezerā, Dūņezerā, Ummī un Lilastes ezerā vilka lomus vairākās zvejas vietās.

Dzirnezeru ar Gaujas plūdumu savieno Dzirnupe. Agrāko laiku ziņas par Dzirnezeru saistītas gan ar tā ūdens izmantošanu, gan dažādiem vēsturiskiem notikumiem. Dzirnezers enciklopēdijā minēts, piemēram, saistībā ar 1832. gada 14. martu, kad notika metāna (purva gāzes) izvirdums, kas salauzis aptuveni pusmetru biezo ledus segu, piesaistot lielu uzmanību.

Arī krāšņā daba Dzirnezera krastos un vairākas gleznainās salas ir piesaistījušas cilvēku uzmanību visos laikos. Nostāstiem un leģendām bagātākā ir Vadoņa sala, kas saukta arī par Kārļa Ulmaņa salu. Pirms 20. gadsimta 30. gadiem salai bijuši romantiski nosaukumi – tā tika dēvēta par Ozolsalu un arī Mīlestības saliņu. Jaunais kartēs un aprakstos atrodamais nosaukums saistīts ar 1935. gadu, kad Valsts prezidents Kārlis Ulmanis kopā ar valdības locekļiem un ārvalstu pārstāvjiem devies uz Carnikavu.

Pirms Otrā pasaules kara Vadoņa salā Latvijas Darba kameras sporta un atpūtas birojs iekārtoja vasaras nometni strādniekiem – ar iekārtotu virtuvi, ūdens pumpi. 30. gadu beigās šeit tika rīkotas arī vasaras nometnes strādnieku bērniem. Padomju laikā Dzirnezera krastā ierīkoja vasaras nometni Tramvaju un trolejbusu tresta darbiniekiem.

20.gadsimta 70. gados senās Dzirnezera zvejas vietas atkal sāka lietot zivsaimniecības mērķiem. 1975. gadā kolhozā sāka reto zivju – foreļu, lašu, vēlāk arī nēģu – mākslīgu pavairošanu un audzēšanu. Zivjaudzētavā “Brasla” izaudzētie foreļu mazuļi tika ielaisti vietējās kolhoza zivju audzētavās Dzirnezerā, kur foreles “ganījās” linuma aplokos. Carnikavas zivsaimniecības speciālisti arī centās slēgtajos ūdensbaseinos audzēt jaunas zivju sugas, piemēram, no Astrahaņas atvestos storu mazuļus.

Mūsdienu Gaujas ciems visaktīvāk veidojās 20. gadsimta 60.–70. gados. Tā laika presē varam lasīt gan par plāniem attīstīt un paplašināt vasarnieku ciemus, gan arī par konfliktiem atpūtas nometņu un pastāvīgo vasarnieku vidū. Vasarnieki šaipusē parādījās 20. gadsimta sākumā, kad Carnikavas muižas īpašnieks Heinrihs Gēgingers dalījis zemi gruntsgabalos un tos pārdevis glaunu vasarnieku ciemu būvniecībai. Vasarnieki aktīvi sākuši apbūvēt teritorijas pēc Pirmā pasaules kara. Arī mūsdienās Gaujas ciems bieži asociējas ar vasarnieku mājām. Padomju laikos zemesgabali vasarnīcām bieži tika piešķirti konkrētu iestāžu darbiniekiem. Akadēmiskās iestādes Gaujas ciemā ieviesušas ķīmisko elementu, piemēram, Hlora, Kālija u.c., vārdā nosauktas ielas.

Skautu “republika” – Garezeri

Dodoties tālāk uz Lilastes pusi, nevar neievērot Garezeru krastu krāšņumu, izbaudot pastaigu vairāku kilometru garumā. Garezeri Gaujas labajā krastā šobrīd vairāk asociējas ar izciliem dabas objektiem un pārgājienu maršrutiem, bet pagājušā gadsimta 30. gados šī vieta asociējās ar skautu organizāciju. Garezeru apkaimē tika organizētas skautu nometnes, notika skautu vadītāju kursi.

Kā zināms, skauti mācās darot, un Garezeru krasti šim mērķim ir viena no piemērotākajām vietām Latvijā. Pirmā skautu nometne šeit norisinājās jau 1926. gadā, bet 1930. gadā pie Garezeriem notika pirmie Latvijas Skautu centrālās organizācijas rīkotie skautu vadītāju kursi. Šādu kursu rīkošanas tradīcija turpinājusies līdz pat Otrajam pasaules karam.

No 1935. gada zeme pie Garezeriem jau piederēja Latvijas skautu centrālajai organizācijai, bija plānots tur uzbūvēt vairākas ēkas: skautu muzeju un bibliotēku, kā arī dzīvojamās ēkas, taču plānus izjauca Otrais pasaules karš. Pieminot šo vēstures lappusi, gar Garezeriem Gaujas ciemā ved Skautu iela.

Pirms Pirmā pasaules kara pie Garezeriem atradās trešais mazākais ciems visā Latvijā, kuru apdzīvoja vien 27 cilvēki. Apbūvēti bija deviņi gruntsgabali, un, neraugoties uz nelielo iedzīvotāju skaitu, ciemā bija Garezera ciema labierīcības biedrība, bet kopš 1936. gada – arī dzelzceļa piestātnes punkts, ko presē kādreiz dēvēja par Garezeru staciju.

Ejot gar jūras piekrasti vai Ummja ezeru uz ziemeļiem, var nokļūt Lilastes ciemā. Lilaste ir sena apdzīvota vieta Carnikavas novadā. 17. gadsimta kartē jau atrodamas gan Medzābaku mājas, gan zivīm bagātais Lilastes ezers. Ap 1906. gadu Medzābakos kādu brīdi kā vasarnieks mitinājies slavenais latviešu komponists Jāzeps Vītols, kuram piederēja zeme pie Lilastes ezera.

Armija un krogi niedru ciemā

18.gadsimta Lilasti savos zīmējumos atainojis arī vēsturnieks un mākslinieks Johans Kristofs Broce, kas ļauj izzināt tā laika sadzīvi, paražas, arhitektūru, laikabiedrus. Pateicoties viņa zīmējumam, iespējams iztēloties, kā Lilastes upes ieteka izskatījās 1785. gadā. Starp citu, Lilastes upes nosaukums, visticamāk, ir cēlies no lībiešu liiluud – ‘niedres’. Carnikavas novadā ir Niedru upe un Niedru ciems.

Niedru ciemam, tāpat kā citām teritorijām Gaujas labajā krastā, vairākus gadsimtus ir nācies cīnīties ar ceļojošo kāpu postu. Slavenā Lilastes kroga ēkas tikušas apbērtas vairākas reizes, un ir zināmas vismaz trīs kroga vietas un ēkas. Vēl 20. gadsimta 30. gados kāpa pienākusi krogam ļoti tuvu, bet vēlāk veco krogu apbēra pavisam. Neraugoties uz cīņu ar dabas spēkiem, Lilastes krogs bijis viens no trim brangākajiem krogiem Carnikavas novadā.

Pašlaik kroga īpašnieku pēcteči, pazīstamā Upelnieku ģimene, atjaunojusi 20. gadsimta 90. gados tīši nodedzinātā kroga vēsturisko ēku. Šajā skaistajā ēka ar ūdenstorni padomju gados mitušas militārpersonas. Ar Lilastes krogu, tāpat kā ar citām Lilastes teritorijām un ēkām, ir saistīta visa 20. gadsimta Latvijas militārā vēsture. Pēdējais Carnikavas muižas īpašnieks, ģenerālis un bijušais kara ministrs Mārtiņš Vācietis (1873–1945) Lilastē izveidoja poligonu.

Arī padomju gados Lilaste bija cieši saistīta ar armiju – okupācijas gados Lilastē atradās vairāki militārie objekti: Carnikavas pagasta daļā atradās Baltijas Kara apgabala asfaltbetona rūpnīca, savukārt Lilastes Saulkrastu daļā atradās trīs karaspēka daļas.

Lilastes dzelzceļa tilts, kuru būvēja no 1931. līdz 1934. gadam, līdz mūsdienām nav pārdzīvojis būtiskas pārbūves. Interesanti, ka to nebūvēja esošās upes vietā, bet 40 metrus uz Rīgas pusi, jo paralēli tika veikti šosejas būvdarbi un upes gultne tika regulēta. 20. gadsimta 30. gados vēl pirms vilcienu kustības atklāšanas Carnikavas virzienā no Rīgas cauri Carnikavai uz Lilasti ir kursējis autobuss.

Senā Carnikavas sirds Siguļi

No Lilastes griežoties atpakaļ uz Carnikavu un šķērsojot Dūņezeru, var nonākt Siguļos. Dūņezers senos laikos bijusi viena no svarīgākajām vietējo zvejnieku zvejas vietām. Pie Dūņezera atradies otrais lielākais krogs aiz Blusu kroga – Dūņu krogs. Arī Vārnas krogs, visticamāk, atradies pie Dūņezera. Dūņu krogs nodega īsi pirms Otrā pasaules kara, 1938. gadā. Šodien no Gaujas labā krasta krogiem un senajiem ceļiem vairs nav ne ziņas, ne miņas.

Siguļu ciems ir senās Carnikavas sirds. Vietas nosaukums radies no Siguļu māju vārda, bet pati vieta ir uzskatāma par seno Carnikavas centru. Siguļos atradās pirmā muižas ēka, ko 17. gadsimtā līdzi uz jūru ir paņēmusi Gauja. Domājams, ka Siguļu kalnā atradās sena kulta vieta, un tieši šajā kalnā vēlāk uzcēla baznīcu un līdzās ierīkoja kapus. Līdz pat 2017. gada decembrim 1728. gadā uzceltā Vidzemes piekrastē senākā koka baznīca priecēja carnikaviešu un ceļotāju acis.

Pagasta skola šajā vietā tika uzcelta daudz vēlāk, un 1868. gada mērogiem tā ir bijusi moderna un ietilpīga – mācību gada laikā uzņēma 32 bērnus. Vecā Carnikavas Siguļu skola darbojās līdz pat 1936. gadam, kad tika pabeigta kopš 1935. gada oktobra gada laikā uzbūvētā jaunā “gaismas pils”. Šī ēka mūsdienās kalpoja kā Piejūras internātpamatskolas ēka, bet šogad pabeigta tās rekonstrukcija un jau maijā skaistais, baltais nams uzņems sešas pirmsskolas izglītības bērnu grupiņas.

Interesanti, ka tieši Siguļos Pirmā pasaules kara laikā tika uzbūvēts pirmais Carnikavas tilts pār Gauju; pirms tam šajā vietā cilvēkiem un pajūgiem otrā krastā tikt palīdzēja Carnikavas pārcēlāji. Tilts ir būvēts ap 1915. gadu, bet jau 1917. gadā nodedzināts. 1926. gadā tilts uzbūvēts no jauna un kalpojis līdz 1944. gadam.

Carnikavas kapi Siguļos ir ievērojami gan kā slavenā dzejnieka Ojāra Vācieša atdusas vieta, gan sakrālā tūrisma objekts: te atrodas vecā Carnikavas muižas 18. gadsimta kapliča un muižas nomnieka Falka greznais kapa piemineklis.

Siguļi pazīstami arī ar to, ka šeit ir uzbūvēta lielākā hidrobūve Latvijā pēc valsts neatkarības atgūšanas – vairāk nekā trīs kilometrus garais pretplūdu aizsargdambis, kas vēl šopavasar palu laikā pasargāja iedzīvotāju īpašumus no applūšanas.

Pavasaris ikvienu aicināt aicina izveidot savus pastaigu maršrutus un doties dabā. Aicinām dalīties ar Carnikavas novadpētniecības centra vai Carnikavas novada tūrisma un informācijas centra speciālistiem par saviem atklājumiem!