Erebrū – pilsēta, kur saullēkts savijas ar saulrietu ^{Apriņķis.lv}

Pirmo reizi uz Erebrū aizbraucu šā gada jūnijā, kad biju ciemos pie vīra – viņš uz šo Zviedrijas pilsētiņu pārcēlies darba dēļ. Pavadīju tur četras dienas un diezgan veikli arī aizbraucu prom. Kādēļ tik ātri? Pirmkārt, uz nervu pamata apslimu, otrkārt, pārāk krasa atšķirība no Latvijas, Rīgas, no mūsu cilvēkiem, protams, arī mentalitāte cita. Vienmēr esmu apbrīnojusi un varbūt arī mazliet neticējusi cilvēkiem, kuri stāsta, ka, pat esot visskaistākajās pasaules vietās, sirds viņiem skumusi pēc dzimtenes, sak, nekur nav tik labi kā mājās.

Toreiz tā notika arī ar mani – skrēju uz prāmi kā apsvilusi un, kad ieraudzīju dzimto krastu un nokāpu no kuģa, sirsnīgi raudāju mammai uz pleca. Pagāja dienas, es nomierinājos un sapratu, ka dzimtene nekur nepazudīs.

Nākamais brauciens uz Erebrū bija ieplānots jūlija beigās, šoreiz – uz divām nedēļām. Nu jau ceļojumam un visam, kam iepriekš nebiju gatava, biju sagatavojusies un zināju arī to, ka katru dienu krustām šķērsām izpētīšu šo vēsturisko un skaisto pilsētu.

No Stokholmas līdz Erebrū ir aptuveni 161 kilometrs, ko veicu ar ātrvilcienu. Pirmais, kas mani izbrīnīja, bija tas, ka vilciena apkalpes darbinieks, kurš pārbauda biļetes, ir kā sava vagona direktors – tiek godāts gan viņš, gan braucējs. Redzot, ka esmu ārzemniece, darbinieks laipni vaicāja, vai zinu, kad būs mana pietura, ja nē, tad noteikti man par to paziņos. Kad tuvojāmies Erebrū, viņš man to laikus arī pavēstīja.

Izkāpusi laukā, ieraudzīju jau iepriekš redzēto mazo stacijas ēku. Tā celta tālajā 1867. gadā un ir pirmais vēsturiskais objekts, ko var apskatīt Erebrū. Stacijas durvis sargā Zviedrijas dzelzceļa tēva Ādolfa Eižena fon Rozena (Adolf Eugén von Rosen) krūšutēls.

Pārtikas cenas – kā Rīgā

Tā kā man nebija jāapmetas viesnīcā, jo vīra darba devējs mums laipni bija atvēlējis savu dzīvokli, devāmies turp. Tas, kas iepriekšējo reizi mani izbrīnīja un nedaudz saraudināja, bija tas, ka visas dienas garumā cilvēku uz ielām šeit faktiski nav, mašīnu ir maz. Ir kluss un neierasts miers. Rīgā ap to laiku cilvēki strādā, staigā pa veikaliem, kaut kur iet – notiek nepārtraukta kustība līdz pat naktij. Erebrū tā nav.

Darbadiena lielākajai daļai cilvēku beidzas plkst. 16.00, un tad strādā tikai pārtikas veikali, kafejnīcas un restorāni. Daži pilsētiņas iedzīvotāji bezrūpīgi izgājuši pastaigā ar bērniem vai tāpat pastaigāties pa pilsētu, pasēdēt kādā vasaras kafejnīcā. Parki tukši, pārtikas veikalos uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi pircēji un laipni pārdevēji, kuri arī bezrūpīgi smaida un katram pircējam laipni uzsauc: “Hej!” (sveiki – latv. val.). Starp citu, pie šīs viesmīlības un laipnības ir jāpierod, jo sākumā tā šķiet kaitinoša – mēs neesam pieraduši, ka ne tikai pārdevēji, bet arī pārējie sastaptie cilvēki spēj būt tik pieklājīgi un draudzīgi noskaņoti.

Runājot par pārtiku, teikšu tā: cenas ir tādas pašas kā pie mums – kaut kas dārgāks, kaut kas lētāks. Lētāka pilnīgi noteikti ir kafija – tā maksā gandrīz uz pusi lētāk, jo zviedri ir lieli kafijas mīļotāji. Veikali ir ļoti kopti, pārtika akurāti salikta plauktos, lai pircējs var viegli visu pārskatīt. Jāteic, ka tur ir ļoti garda gaļa – pagatavota tā burtiski kūst mutē. Siers ir liesāks nekā pie mums, un to netirgo mazos, jau sagrieztos gabaliņos, kā esam pieraduši redzēt mūsu veikalos, bet gan lielos kilogramīgos klučos. Produkti, kas, manuprāt, tur ir absolūti nebaudāmi, ir maize, kas ir bezgaršīga, cīsiņi, kas, šķiet, sastāv tikai no sojas, un saldējums, kas atstāj dīvainu pēcgaršu mutē.

Runājot par alkoholu, jāteic, ka Zviedrijā alkoholu var nopirkt tikai specializētajos veikalos – “System Bullaget”. Pārtikas veikalos stipro alkoholu netirgo; tur plašā klāstā tiek piedāvāta bezalkoholiskā produkcija – vīni, dzirkstošie vīni un 3,5% stiprs alus. Svētdienās specializētais alkohola veikals ir slēgts acīmredzot, lai pirmdien cilvēki ierastos darbā bez galvassāpēm un paģirām. Alkohols un cigaretes maksā dārgi, tādēļ tur nedarbojas princips “gribēšu, aiziešu vēl vienam pakaļ”! Pirmkārt, veikals būs ciet, otrkārt, par katru pudeli alkohola būs jāšķiras no krietnas naudas summas.

Zviedrijā darbojas taras nodošanas sistēma. Piemēram, pircējs veikalā nopērk desmit pudeles minerālūdens. Kad tās iztukšotas, aizved uz tuvāko veikalu, kur atrodas taras nodošanas aparāts, iemet tajā tukšās pudeles vai skārda bundžas, un tas izdod naudu – par katru pudeli 1 kronu (0,10 centi), tādēļ neesat izbrīnīti, ja redzat, ka kāds iedzīvotājs dodas uz veikalu ar vairākiem maisiem, no kuriem ārā rēgojas tukšas pudeles.

Rīdzinieka sapņu alga

Lai gan pārtikas cenas Zviedrijā ir gandrīz tādas pašas kā pie mums, jāteic, ka algas gan tur ir pieklājīgas. Zviedru vidējā alga ir aptuveni 2500 eiro (neapliekamais minimums – aptuveni 1700 eiro). Viņiem nav problēmu nopirkt kādu mēbeli vai apģērbu, kur nu vēl ikdienas pārtiku. Mēs esam izdzīvotāju tauta! Mūsu vidējā alga ir aptuveni 450 eiro, un mēs pamanāmies nomaksāt rēķinus, nopirkt pārtiku un apģērbt bērnus. Fantastika!

Pilsētā valda miers un klusums, viss ir sakārtots, remontdarbi notiek akurāti un noteiktos termiņos. Stokholmā redzēju, kā ceļu strādnieki remontē ielu, un tas bija stipri atšķirīgi no tā, kā notiek pie mums. Mierīgi, bez steigas, visur novilktas aukliņas, lai ir precīzi un kārtīgi. Strādnieki nesēž ceļa malā, dīki smēķēdami un pļāpādami. Neviļus sāku domāt, kāpēc pie mums viss notiek drudžaini, ātri un stresaini, bet tādas kārtības nav... Pastnieks agri no rīta piebrauc pie katras pastkastītes ar interesantu braucamo. Arī sētniekiem ir tāds pats, tikai tam aizmugurē ir piekabe, kur pārvadāt savu aprīkojumu. Ceļu vai pašvaldības policijas nav, ir viena policija, kas ir atbildīga par visu. Un tur valda kārtība, klusums un miers. Visa ceļojuma laikā es neredzēju nevienu piedzērušos, kliedzošu vai agresīvu cilvēku.

Ja runā konkrēti, par piemēru minēšu savu vīru. Zviedrijā viņš dzīvo jau gadu, strādā ventilācijas sistēmu ierīkošanas sfērā. Viņam ir nodrošināta dzīvošana bez maksas privātmājā, kuru priekšnieks izīrē vairākiem viesstrādniekiem no ārvalstīm. Nostrādājis gadu, vīrs pašlaik kārto dokumentus pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai, kas nozīmē, ka viņš kļūs par pilnvērtīgu Zviedrijas iedzīvotāju, kurš var īrēt dzīvokli, pretendēt uz bērnudārzu vai skolu bērnam, stāties dzīvokļa rindā... Jautāts, vai vēlas atgriezties Latvijā, viņš diemžēl atbild īsi: “Es ļoti mīlu savu dzimteni, bet nodrošināt savu ģimeni Latvijā praktiski nevaru. Jāstrādā ilgas stundas vairākos darbos un jādomā, kā uzturēt ģimeni daudzmaz pieklājīgā līmenī.”

Pīles zoss lielumā

Erebrū skaistumu nevar aprakstīt vārdiem. Tā ir mīlēta, kopta un zaļa pilsēta. Tik zaļā pilsētā putni čivina visās malās, parkā redzētās pīles bija zoss lielumā, jo iedzīvotāji tās bagātīgi baro. Zviedri ir lieli dzīvnieku mīļotāji, un sevišķi mīlēti šeit ir suņi. Gandrīz katram iedzīvotājam tāds ir. Kaķus gan nemanīju – tos aizstājuši zaķi. Sākumā biju pārsteigta, jo tos var redzēt itin bieži – nav bikli, pagrauž zālīti un lēkā pāri ielām, gar skolām un veikaliem. Vēlāk gan pieradu.

Šeit ir ļoti daudz koku, kuriem klāt piekabināti interesanti zaļi maisi, kurus es, ziņkārības mākta, izpētīju. Izrādās, tā ir interesanta ūdens padeves sistēma, lai kociņš var padzerties, kad rodas tāda nepieciešamība.

Jaunieši jebkurā diennakts stundā var apmeklēt Erebrū skeitparku vai arī vienkārši braukāt ar velosipēdu un baudīt pilsētas panorāmu. Starp citu, biju izbrīnīta, ka velosipēds tur ir katram iedzīvotājam, tādēļ to ir ļoti daudz. Un vēl vairāk izbrīnīja, ka neviens tos nekur nepieslēdz ar milzu ķēdi, lai kāds riebīgs garnadzis nenozog. Velosipēds, bērna mašīna parkā vai dārza mēbeles – kur esi atstājis, turpat tas arī stāv.

Runājot par automašīnām, jāsaka, ka autobraucēji Zviedrijā ir prātīgi, brauc bez agresijas. Lieki nesignalizē un vienmēr palaiž kājāmgājējus.

Pils, citplanētiešu kuģis un ekstrēmais “Gustavsvik”

Esot Erebrū, vērts apmeklēt arī “Gustavsvik” – tas ir milzīgs ūdens atrakciju parks, kur gan bērni, gan pieaugušie var justies kā savvaļas džungļos. Tur ir vairākas nobraucienu caurules, katra sava garuma, katra ar saviem specefektiem. Ir peldbaseins, kurā ik pa laikam parādās okeānam raksturīgi lieli viļņi. Ir traka džungļu upe, kas pēc viena brauciena liek justies tā, it kā tu būtu kļuvis uz pusi tievāks. Peldot pa to, cilvēks ūdenī tiek mētāts no augšas uz leju un ir spiests cīnīties ar straumi – tā ir lieliska fiziskā slodze.

Tur ir arī džakuzī, kur burbuļo ļoti silts ūdens, un āra baseini ar tirkīzzilu ūdeni. Loģiski, ka ir arī kafejnīca, jo cilvēks, kurš pāris stundas pavadījis dažādās ūdens aktivitātēs, kļūst izbadējies kā vilks. Ģimenei – diviem bērniem un diviem pieaugušajiem – visa diena akvaparkā izmaksā 57,50 eiro (pieaugušajam – 21 eiro, bērnam no četru gadu vecuma – 15,50 eiro, līdz četru gadu vecumam – bez maksas). Bet jāņem vērā – bērni pieprasīs atkārtotu apmeklējumu.

Otrs objekts, kas Erebrū noteikti jāapskata, ir pils. Izrādījās, ka tā ir 15 minūšu attālumā no mūsu mājas. Diena bija saulaina, un ap pili riņķoja kaijas – kā bērnībā redzētajā filmā “Mio, mans Mio”, kur par putniem pārvērstie bērni riņķo ap ļaundara Kato pili. Tā ir ļoti kopta un skaista akmens pils, kas celta 1240. gadā. Bez maksas var apskatīt tikai pili no ārpuses un izstaigāt tās pagalmu; lai apskatītu iekšpusi, ir jāpērk biļete. Pieminēšanas vērts, iespējams, ir tas, ka pilī ikviens interesents var pārģērbties tā laika drēbēs, izkalt senu monētu un pēc pils apskates suvenīru veikalā pie izejas iegādāties kādu senu apģērba gabalu, bruņinieka ķiveri, koka zobenu, krūzīti, magnētu, pildspalvu un citu produkciju.

Pie pils ir parks, kurā no attāluma ieraudzīju kādu interesantu vides objektu – tādu kā milzu šķīvi. Pieejot klāt, tas izrādījās kaut kas interesants, kur ūdens ir nekustīgs un atspīd kā spogulis, bet konstrukcijas vidū tas ietek iekšpusē.

Pēc pils apskates staigājām pa skaistajām Erebrū ieliņām, un pēkšņi es aiz pārsteiguma pat iespiedzos: “Kas tas ir? Kas tas par citplanētiešu kuģi!?” Izrādījās, ka tas ir 1950. gadā būvētais Erebrū pilsētas ūdenstornis Svampen, kura augšdaļa ļoti atgādina citplanētiešu kuģi. Ziemas mēnešos tas ir slēgts, bet pārējā laikā jebkurš interesents aicināts ar liftu uzbraukt torņa augšā un bez maksas apskatīt pilsētu no putna lidojuma. Skatu laukumu ieskauj triecienizturīgs stikls, lai pilsētu var apskatīt bez jebkādiem traucējumiem, bet zem virsmas, pa kuru cilvēki staigā, tornis uzglabā deviņus miljonus litru ūdens.

Erebrū ir pilsēta, ko nevar aprakstīt vārdiem, tā ir jāredz un jājūt... Jā, jājūt, jo šo skaistumu var baudīt ne tikai vizuāli, bet arī sajust šīs pilsētas valdzinošo mieru un klusumu. Nekādas steigas, nekādas skriešanas. Latvijā, Rīgā, to var izbaudīt tikai tad, kad ir ilgas svētku dienas, kad cilvēku uz ielām ir maz, valda neierasts klusums un visi ir atpūtušies.

Iebraucot Latvijā, sākumā pat apstulbu – viens kliedz, otrs pīpina, mašīnas brauc kā trakas, cilvēki skrien kā apsviluši. Kad vakarā mājās iegrimu atmiņās par savu ceļojumu uz Erebrū, sapratu vienu lietu – šajā pilsētā saullēkts un saulriets ir savijušies kopā, par jaunas dienas sākumu ik rītu vēsta tikai putnu čivināšana. Man ļoti pietrūkst šīs pilsētas miera... un, protams, es zinu, ka atgriezīšos turp vēlreiz un vēlreiz...