Menu

Kāds mums šogad sēņu laiks? Atzīmēts

Rīgas Centrāltirgū lielā izvēlē ir pieejamas gailenes, turklāt par ļoti pieejamu cenu. Zinātāji teic, ka pēc pēdējo dienu lietusgāzēm mežos gaileņu būs vēl vairāk. Rīgas Centrāltirgū lielā izvēlē ir pieejamas gailenes, turklāt par ļoti pieejamu cenu. Zinātāji teic, ka pēc pēdējo dienu lietusgāzēm mežos gaileņu būs vēl vairāk. Una Griškeviča, no Initas Dānieles privātā arhīva

Ja sociālajos tīklos “Facebook” un “Twitter” sāk parādīties sēņu bildes, skaidrs – sēņu laiks ir sācies! Turklāt nav jau nekāds noslēpums, ka sēņošana daļai latviešu ir teju vai nacionālais sporta veids. To, vai jau ir vērts meklēt grozu, nazi un gumijas zābakus, šoreiz devāmies lūkot uz Rīgas Centrāltirgu, jo sēņu esamība tur ir diezgan droša pazīme, ka tiešām var aut kājas un sākt lūkoties meža virzienā. Tāpat kā nākamo dienu prognoze, kas vismaz Pierīgā sola lietu.

Savukārt pie Latvijas Dabas muzeja speciālistiem lūkoju noskaidrot, ko vajadzētu ņemt vērā pirms došanās uz mežu.

Cenas – visai augstas

Aina Centrāltirgū pagājušās nedēļas nogalē bija diezgan skaidra – sēnes ir! Gan baravikas, gan gailenes. Taču plānāka maciņa īpašniekiem šeit pagaidām nav, ko darīt. Litrs gaileņu maksāja 2,50–3 eiro, bet baraviku cenas bija krietni augstākas nekā pērn ap šo laiku – par palielākām sēnēm pārdevēji prasīja 15 eiro kilogramā, par mazām, glītām beciņām – 20 un pat 25 eiro. Tiesa, kamēr runājos ar pārdevējiem, neviens pircējs neuzradās – cilvēki pienāca, palūkojās uz cenām un aizgāja.

Kā mazliet vēlāk paskaidroja kāda tomātu tirgotāja, vairākums sēņu pārdevēju nākot no rīta, tāpat viņi mēdzot tirgū iegriezties vakarpusē. “Bet cenas ir augstas, un tās viņi lejā nelaiž,” viņa zināja teikt, vēl piebilstot: ja ļoti griboties sēņu, drošāk esot tās pirkt, nevis tērēt naudu degvielai, lai aizbrauktu uz mežu un, ļoti iespējams, paliktu tukšā. “Šogad meži ir sausi, un sēnes vēl īsti nav sākušas augt. Ja uznāks lietavas, tad, iespējams, var uz kaut ko cerēt”.

Starp citu, spriežot pēc piedāvājuma un informācijas pie preces, liela daļa gaileņu, kas tika tirgotas blakus ogām un āboliem, nākušas no Smiltenes puses. Palielās gailenes maksāja 2,50 eiro litrā.

“Meklējiet mašīnas Garkalnes un Vangažu mežmalās!”

...kaimiņienes teiktajam piebalsoja mundra kundze, vārdā Raja, kura tirgojās turpat blakus. Izrādās, salasītās baravikas viņa pārdevusi jau rīta pusē, bet ap pusdienlaiku savu pircēju vēl meklēja itin glīta apškundziņu kaudzīte. Taujāta, kāda situācija ir mežos, Rajas kundze atklāja, ka Pierīgā sēnes varot atrast, bet esot jāzina, kur meklēt. Konkrētas sēņu vietas tikpat neviens zinātājs neatklāšot – šādi noslēpumi esot zelta vērtē. Vienu niansi gan mana sarunbiedrene atklāja: ja Garkalnes un Vangažu mežmalās un ceļu galos stāv mašīnas, tā ir droša zīme, ka sēnes meklējamas arī citur.

“Nezinu, kāpēc tā, bet pie viņiem parasti līst vairāk. Acīmredzot tā ir kāda īpašā zona, vai,” prātoja Rajas kundze, piebilstot, ka joprojām iecienīta sēņošanas vieta esot Kadaga un Ādažu poligons, lai gan skaidri zināms, ka sēņu un ogu kārotājiem tā ir slēgtā zona. Taču drosmīgākie (varbūt pārgalvīgākie?) sēnēs uz turieni dodoties joprojām. Vēl kāda kundze, klausoties mūsu sarunā, ieteica braukt uz Daugmales un Tomes mežiem, kas arī esot zināmas kā īstās sēņu vietas.

Tirgus otrajā, paviljonu galā, kur var nopirkt gan dārzeņus, gan visu ko citu, ar itin skaistām gailenēm un baravikām par 20 eiro kilogramā tirgojās kāda meitene no Ventspils puses. Sēnes esot lasītas tur, bet, viņasprāt, sēņu varētu būt vairāk: “Vajadzētu, lai vismaz vienu dienu līst, tad uz kaut ko var cerēt. Pagaidām ir pašvaki.”

Šie vīri pircējiem piedāvāja sviesta beciņas un saulsardzenes. “Vajadzētu, lai līst vismaz trīs dienas, jo tagad ir par sausu, lai augtu kaut tās pašas baravikas,” viens no viņiem atzina.

Kāpēc sēnēs ir tik daudz tārpu?!

Visi uzrunātie pārdevēji bija vienisprātis, ka šogad sausi ir ne tikai meži, bet arī sēnes, īpaši baravikas, esot ļoti tārpainas, turklāt sēņu mušiņas, viņuprāt, strauji vairojoties tieši karstā laika dēļ. “Kad sūnās ieraugu mazu, skaistu baraviciņu, nevaru būt droša, ka tā būs laba. Lielākā daļa jau griežot sašķīst rokās – tik tārpainas tās ir,” sūrojās Rajas kundze. To apliecināja arī kāds krievu valodā runājošs kungs, kurš gan nevēlējās atklāt savu vārdu, –
tārpu sēnēs šogad esot nežēlīgi daudz: “Kad lasīju sviesta beciņas, kurām tiešām nav ne vainas, kā pati redzat, manīju arī lielas, skaistas baravikas. Diemžēl visas bija tārpainas.”

Tomēr jautājumā, kāpēc sēnēs šogad ir tik daudz tārpu, pārdevēju domas dalījās – vieni bija pārliecināti, ka bijis par sausu, citi uzskatīja, ka pie vainas ir lielā karstuma dēļ savairojušās sēņu mušiņas. Tieši tāpat mani sarunu biedri nenonāca pie vienota secinājuma, kādi laikapstākļi veicinātu sēņu raitāku augšanu. Rajas kundze bija pārliecināta, ka vajadzētu, lai līst vismaz trīs dienas, un ka naktīm jābūt vismaz 15 grādus siltām, cituprāt, pietiekot, ja līst vienu dienu.

“Prasiet Tomam Bricim!”

Tieši tā uz jautājumu, vai un kad sāksies īstais sēņu laiks, ar smaidu atbildēja viena no zinošākajām sēņu speciālistēm Latvijā – Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja Inita Dāniele, kuras pieredze šajā jomā ir gana ilga – vairāk nekā trīsdesmit gadu: “Paziņas smejas, ka man uzradies konkurents, kurš ne tikai informē par laika apstākļiem, bet arī pastāsta, uz kurieni jādodas sēņot.” Jau pavisam nopietni Inita atklāja, ka sēņu augšana neapšaubāmi ir atkarīga no laikapstākļiem: “Šodien (mūsu saruna notika pagājušajā piektdienā – U.G.) dzirdēju bēdīgu ziņu – ka septembris būšot siltāks un sausāks nekā parasti, un tas nozīmē, ka sēņu var arī nebūt, jo ir vajadzīgs lietus!”

Savukārt, komentējot pārdevēju teikto, ka baravikas augot pa nakti, Inita bija strikta – sēnes aug jebkurā diennakts laikā, galvenais esot atbilstoši apstākļi: “Ar diennakts cikliem tam nav nekāda sakara! Bet, ja naktī ir pietiekami mitrs un vismaz plus 15 grādus silts, apstākļi augšanai ir pietiekami optimāli. Savukārt, ja dienā ir karsts, bet naktīs tuvu salnām – tas nav labi.”

Sēņodiņš un sēnēm labvēlīgākās vietas

Initai bija arī skaidrojums par tārpainajām sēnēm un to, no kā tas atkarīgs, – izrādās, no kukaiņu dzīves cikla, turklāt sēņu grauzējus pareizāk esot saukt par kāpuriem, nevis tārpiem. “Sēņodiņš sēnē iedēj olu, no tās izšķiļas kāpurs, un cikls ir sācies.” Acīmredzot šovasar sēņodiņi jūtas labi, tāpēc tie vairojas, savukārt sēņotāji paliek bez labām sēnēm, jo “sēņodiņiem taču arī vajag ēst”!

Kādos mežos labāk sēnes meklēt? “Tā kā mūsu iecienītās ēdamās sēnes – gailenes un baravikas – ir mikorizas sēnes, to augšana kādā konkrētā vietā atkarīga no apkārtējo koku sugas. Ja tur augs priede, egle, bērzs un ozols, tas nozīmē, ka šajā vietā ir iespēja atrast daudzveidīgākas sēņu sugas. Piemēram, vasaras baravikas labprātāk aug zem ozoliem, egļu mežos meklējamas egļu baravikas, bet priežu mežos – priežu baravikas. Bērzu baravikas var augt abos mežos, un tās meklējamas krūmainākās un mazliet aizaugušākās vietās,” skaidroja Inita. Gailenes esot mazprasīgākas, un tās droši varot meklēt visās iepriekšminētajās vietās, turklāt šī sēne itin labi paciešot nostaigātas vietas ar blīvu augsni, tāpēc šo ļoti garšīgo sēni bieži gadās atrast gan uz takām, gan stigām.

“Ja nepazīsti sēni, skaties, priecājies, mācies un fotografē, bet neņem! Un nevajag iet uz mežu ar domu: ko es te varētu apēst?” uzsver Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja Inita Dāniele (trešā no kreisās).

Nevajag iet mežā ar domu, ka visu salasīto apēdīs

Katru gadu dzirdam, ka atkal kāds ir salasījis nepareizās sēnes un pamatīgi saindējies. Droši vien daudzi vēl atminas gadījumu, kad kāda kundze bija salasījusi, šķiet, zaļās mušmires, kuras bija noturējusi par zaļajām bērzlapēm, gādīgi no tām sacepusi sēņu karbonādi un pacienājusi ne tikai savu, bet arī kaimiņu ģimeni. Vienam no kaimiņu bērniem šis mielasts beidzās ar aknu pārstādīšanu – tik smagas bija saindēšanās sekas… Tāpēc gluži loģisks ir jautājums, ko uzdodu Initai, – ko darīt, ja gadās ieraudzīt un salasīt sēnes, kas it kā šķiet ēdamas, bet tajā pašā laikā māc šaubas par to derīgumu.

“Cilvēki joprojām bieži zvana uz muzeju un sūta man fotogrāfijas, lai noskaidrotu, vai atrastā sēne ir ēdama vai nav. Tāpat sociālajos tīklos bieži raisās diskusijas par sēņu derīgumu, bet tur es cenšos izķert lielākās muļķības, cik nu tas ir iespējams. Izrādās, daudzi ir tādi sēņu speciālisti, ka visu zina labāk par citiem,” ironiski piebilst Inita, uzsverot – ja nepazīsti sēni un neesi drošs, vai tā ir ēdama, skaties, priecājies, mācies un fotografē, bet neņem! “Un vispār – nevajag iet uz mežu ar domu, sak, ko es te varētu apēst. Sēnes ir tāda pati dabas daļa kā kukaiņi, augi, kam galvenā vieta ir barības ķēdē. Tas, ka mēs ejam uz mežu, lasām sēnes un tās ēdam, ir blakusefekts.”

Kā uzsver Dabas muzeja speciāliste, sēnes taču var iepazīt pamazām: šogad gaileni, nākamgad baraviku vai apškundziņu, aiznākamgad – bērzlapes… “Un ēdiet tikai to, par ko tiešām esat droši, jo ne vienmēr internets vai speciālistam telefonā aizsūtīta fotogrāfija ir drošākais veids, kā noteikt sēnes derīgumu!”

Sēnes internetā

Ko darīt, ja uz mežu netiekat, tirgū pirkt negribat, bet ļoti kārojas sēņu mērces? Tad varat meklēt sēņu lasītājus un piegādātājus kaut vai tai pašā “Facebook” – tur ir vairākas grupas, kuru dalībnieki nodarbojas ar pašaudzētu un pašlasītu dabas velšu pirkšanu un pārdošanu. Tiesa, cenas nebūs zemas. Atceros, kādu sašutuma vētru pērn vienā no šīm grupām sacēla ieraksts, kura autors svaigi lasītas baravikas pārdeva par 15 eiro kilogramā. Tiesa, ņemot vērā ne pārāk labvēlīgos apstākļus sēņu augšanai, ļoti iespējams, ka šogad baravikas maksās dārgāk (atzīšos, no Ventspils puses atceļojušas ļoti labas baravikas es pati pirku par 8 eiro kilogramā).

Vēl, protams, ir sludinājumu portāli, un, tos pārlapojot, “Rīgas Apriņķa Avīze” secināja, ka tur rosās gan pircēji, gan pārdevēji: dažos sludinājumos tika piedāvātas gan svaigi lasītas gailenes par tādu pašu cenu kā Centrāltirgū, gan bērzlapes, gan arī kaltētas gailenes un baravikas, savukārt vairākos sludinājumos tika piedāvāts par labu cenu (pat līdz 20 eiro par kilogramu) uzpirkt pirmās un otrās šķiras baravikas.

Lasot šo sludinājumu, atcerējos kādas pārdevējas teikto: pat ja baravika no ārpuses izskatās vesela, nepārgriežot to, viņa nevar pateikt, kāda tā ir iekšā, jo – “neesmu jau rentgens”. Bet, piezvanot uz vienu no diviem internetā atrastajiem sēņu uzpirkšanas punktiem, laipna dāma īsi paskaidroja, ka šogad viņi uzpirkšot tikai dzērvenes. Ej nu sazini, kāpēc tā…

Daudzi pircēji, ieraugot baraviku cenas, paskatījās un devās tālāk. Taču pievakarē, kad esot vairāk pārdevēju, sēņu cenas, iespējams, tomēr krīt.
Pēdējo reizi rediģētsCeturtdiena, 30 Augusts 2018 21:19

Atstāt komentāru

Make sure you enter all the required information, indicated by an asterisk (*). HTML code is not allowed.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.