FOTO: Rembrants, divriteņi un mikrobi – pastaigā pa Amsterdamu ^{Apriņķis.lv}

Teikas realitātē izrādījās vēl iespaidīgākas – pilsētas centrā marihuānu nopirkt ir vienkāršāk nekā ūdeni, jo mazās kafejnīcas un speciālie veikaliņi ir katrā ielā, dažviet rēgojas arī izkārtne mīlīgas mušmires izskatā. Vēl trakāk ir ar divriteņiem, kuri pieķēdēti visur, kur vien tas fiziski ir iespējams, un uz ceļa riteņbraucējiem, protams, ir priekšroka, pie kā bija ļoti grūti pierast, zinot, ka Latvijā valda automašīnas. Interesanti, ka Amsterdamas ielās bija pārsteidzoši maz auto, šķiet, tikai tehniskais transports un preču piegādātāji, galveno biežņu radīja tieši riteņbraucēji un dažādu tautību un rasu gājēji, kas vakaros introvertajai latvietei radīja vēlmi ātrāk atgriezties viesnīcas numura jaukajā klusumā. Savukārt no rītiem līdz 10.00 vai pat 11.00 uz ielām nebija arī cilvēku, ja neskaita dažus bezmiega mocītus tūristus, ik dienu ļaujot izbaudīt svētdienas atmosfēru, kas kaut kā neasociējas ar galvaspilsētu.

Nevar nepieminēt arī kanālus – skatoties uz zilajām strīpiņām kartē, man nelikās, ka Amsterdama atgādinās Venēciju kombinācijā ar Rīgas centra ielām. Braucot ar kuģīti pa kanālu un klausoties stāstījumā, sen vēstures stundās dzirdētai teorijai pievienojas spilgtā realitāte un sāku aptvert, cik bagāta ir bijusi šī vieta – augstās, greznās ēkas ar milzīgajiem logiem, kas saglabājušās no 17. gadsimta, raisa skaudību, jo Rīga varētu izskatīties tikpat krāšņi, ja nebūtu postījuši kari un ainavā neielauztos padomju laika arhitektūra.



Bagātība parādās arī muzejos, kas bija galvenais mans un ceļabiedres mērķis, – četru dienu laikā apmeklējām sešus, aplūkojot gan pilnumpilnās zālēs ar klasiskajiem glezniecības darbiem slavenu nīderlandiešu izpildījumā, gan no kolonijām atvestos eksponātus, guvām ieskatu arī modernajā un laikmetīgajā mākslā un pat apskatījām mikroorganismus.

Pirmais pieturpunkts bija Rijksmuseum, ko nav iespējams izstaigāt vienā dienā, ja ir vēlme aplūkot katru priekšmetu, jo muzejam ir četri stāvi, kuros var gūt ieskatu (!) nīderlandiešu mākslā un vēsturē no viduslaikiem līdz pat mūsdienām. Mēs izlēmām sākt ar, mūsuprāt, svarīgāko un tad vērtēt spēkus – devāmies pa taisno uz Gallery of Honour. Tur ir izlikti vieni no slavenākajiem Rembranta un Vermēra darbiem, ko pat parastais cilvēks bez padziļinātas intereses par mākslu ir kaut kur redzējis uz kādas grāmatas vāka vai citur. Arī pārējās zālēs izlasāmi pasaulslavenu mākslinieku uzvārdi, tostarp Goija un van Gogs. Lai gan varu jūsmot tikai amatierisku izjūtu līmenī, tomēr jāsaka, ka vismaz klātienē šo autoru darbi ir atšķirīgi no laikabiedriem. Atšķirība gaismās, spējā iedzīvināt, radīt stāstu nekustīgā attēlā, enerģija? Kaut kas no visa.

Līdz slēgšanai pagūstam apskatīt arī krāšņas leļļu mājas, mākslas kabinetus, keramiku, koloniju iedvesmotus gleznojumus un daudzus citus smukumpriekšmetus bez reāla pielietojuma, kas vien liecina par neiedomājamo nīderlandiešu bagātību, kura mūsdienās tikai transformējusies citos veidolos.



Ceļojuma plānos obligāts apskates objekts bija arī Van Goga muzejs, kas veltīts ne vien viņa mākslai, bet arī dzīvei: ir iespēja iepazīties ar plašu vēstuļu un skiču krājumu, un, vērojot gleznas, izsekot posmiem viņa samērā traģiskajā dzīvē. Vienīgais, kas mani nedaudz pievīla, bija vistipiskāko (man viszināmāko) darbu neesamība – gleznas, kurās attēloti virpuļi debesīs (tās skatīt jābrauc uz Ņujorku). Tomēr redzēt šo muzeju ir vērts, un tie, kuri Amsterdamai nevelta veselu nedēļu, šo vietu parasti iekļauj sava ceļojuma plānos. Vienlaikus tas nozīmē, ka arī šeit jārēķinās ar cilvēku pūļiem, turklāt obligāti jāiegādājas biļete iepriekš, jo katru stundu ielaiž noteiktu cilvēku skaitu, mūsu gadījumā tuvākais brīvais laiks bija pēc trim dienām un tikai pats rīts vai stunda pirms slēgšanas. Iesaku arī uz jebkuru muzeju, bet īpaši uz diviem iepriekšminētajiem, doties cik agri vien iespējams – mazāk cilvēku un lielākas izredzes, ka mākslas darbus tiešām ieraudzīsiet.

Devāmies arī uz Rembranta māju, kurā, kā apliecina mana ceļabiedre, rodas sirreāla klātesamības sajūta, kaut arī tūristu plūsmas noteikti ir aizrāvušas daudz no enerģijas, kas reiz te bijusi. Šeit ir iespēja vērot grafikas tehnikas paraugdemonstrējumu un iepazīties ar mākslinieka dzīves un darba apstākļiem.

Koloniālajai vēsturei veltītajā Tropenmuseum, kurā nīderlandieši godīgi atzīst, ka eksponāti iegūti, tos gan pērkot, gan saņemot dāvanā, gan, iespējams, nozogot, var aplūkot eksotiskus objektus no Āzijas un Āfrikas. Mūsu ceļojuma laikā bija iespēja redzēt arī mūsdienu Āfrikas modes mākslinieku izstādi, uzzināt, ka dažviet staigāt skrandās ir bijusi goda lieta vēl sen pirms saplēstiem džinsiem Rietumos, un interaktīvā veidā iepazīt, kas notiek, kad sastopas dažādas kultūras (piemēram, vai apakšveļā ģērbtai blondīnei staigāt pa mēli ar šamaniskām spalvām uz galvas ir okey).



Ielūkoties modernajā un laikmetīgajā mākslā var Stedelijk Museum Amsterdam, kurā ekspozīcijas ir mainīgas, šajā reizē nepārsteidzot ar padomju laiku plakātiem un citām 20. gadsimta Austrumeiropas reālijām. Tomēr sajūsma radās laikmetīgajā izstādē, kur caurspīdīgos krēslos bija notverti spoki dūmu izskatā, no griestiem krita lampas un sirreālā video pa gaisu lidoja betona kluči.



Taču ceļojuma vislielākais pārsteigums bija mikrobu muzejs Micropia, kas stilīguma un mūsdienīguma ziņā atgādina AHHAA centru Igaunijā. Tas ir tik interaktīvs, cik vien iespējams, un noteikti interesants jebkurā vecumā. Ar runājošu liftu tiec ievests tumšajā mikroorganismu pasaulē, kur sīkās radības var apskatīt mikroskopā, gan noskatīties bez vārdiem saprotamus video; izrādās, ka absolūtajā tumsā dzīvojošo radību "lampiņu" gaismu arī rada mikroorganismi, daži prot "skriet" pa labirintu un atrast tuvāko ceļu līdz barībai, tāpat spurainas sīkbūtnes var ieraudzīt uz spoguļa tualetē, atgādinot kārtīgi nomazgāt rokas. Tiešām aizraujošs muzejs, kur var palikt bērna prātā vislabākajā nozīmē.



Bet Amsterdamas muzeju un interesanto (arī dīvaino) apskates objektu klāsts ar to nebeidzas: ir gan seksam, gan atsevišķi prostitūcijai veltīts muzejs, var redzēt arī mūslaiku meitenes darbā, tām grozoties skatlogos, ir iespēja "satikt" vaska figūrās atveidotas slavenības, doties burgeru kruīzā (t.i., ēst burgeru, braucot pa kanālu), protams, sapirkties tulpju sīpolus un uzliet īpašu tēju no vietējā zālītes veikala. Iespēju ir daudz, un noteikti ir vērts kaut reizi aizbraukt un kaut ko no tā visa iepazīt.