Menu
 

FOTO: Ar "Dahaku" uz Roņu salu Apriņķis.lv

  • Autors:  Agita Latkovska
  • Komentāri
Pie Roņu salas krastiem plosījās neganti viļņi, tādēļ ostā tikt nebija iespējams. Kapteinis pieņēma lēmumu pietauvoties Limo pludmalē. Pie Roņu salas krastiem plosījās neganti viļņi, tādēļ ostā tikt nebija iespējams. Kapteinis pieņēma lēmumu pietauvoties Limo pludmalē. Foto: Agita Latkovska, Māris Latkovskis, Lauris Laicāns

Roņu sala ir viena no 2222 Igaunijai piederošajām salām Rīgas jūras līcī 37 kilometru attālumā no Kolkas raga. Sala, kas atrodas tik tuvu Latvijai un tomēr nepieder mums, ir daudzu Latvijas burātāju iecienīts ceļojumu galamērķis. Nepilnus 12 kvadrātkilometrus lielā Roņu sala jeb Ruhnu ir jūras viļņu ieskauts zemes pleķītis, kur dzīve rit pavisam citā, daudz mierīgākā ritmā.

Saulkrastnieka meistardarbs – katamarāns "Dahaks"

Septembra vidū saņēmām uzaicinājumu doties jūras ceļojumā ar katamarānu "Dahaks". Pirms mēneša bijām apceļojuši Igaunijas salu Naisāri un šoreiz tādā pašā sastāvā kopā ar katamarāna kapteini nolēmām iekarot citas Igaunijas salas Baltijas jūrā.

Siltā 21. septembra vakarā devāmies uz laivu piestātni Priedainē, kur mūs sagaidīja katamarāns "Dahaks" un tā autors, meistars un kapteinis vienā personā – Armands Bernaus. Armands ir saulkrastnieks, kurš trīs gadu laikā pats šo katamarānu uzbūvējis. Tā projektēšanā un meistarošanā labus padomus devis un konsultējis meistars Pauls Vēvelis, kurš ar burāšanu un jahtu būvniecību darbojas jau vairākas desmitgades. Katamarāna nosaukums aizgūts no kosmosa kuģa Dāvida Vēbera romānā "Dumpinieku Mēness".

Jūras gaitas "Dahaks" uzsācis 2016. gadā. Pa šo laiku Armands ar "Dahaku" pabijis arī garākos jūras ceļojumos, piemēram, pērn viņš aizbraucis līdz Baltijas jūras tālākajam ziemeļu punktam Botnijas līcī pie Tore ciema Zviedrijā. Šā gada jūnijā "Dahaks" viņu aizvedis uz Zviedrijas Augstajiem krastiem, pa ceļam iegriežoties Ālandu salās, apciemojot Zviedrijas un Somijas piekrasti un mazās saliņas un Igaunijas salas. Daudzi braucieni bijuši uz tuvējām Igaunijas salām – Sāmsalu, Abruku, Roņu salu, Kihnu un tās apkārtnes mazajām salām – un arī tepat pa Latvijas piekrasti.

Kapteiņa nosvērtība raisīja uzticību, un intuīcija teica, ka var paļauties uz Armandu un viņa meistardarbu. Sapakojām mantas, pārtiku un visu ceļojumam nepieciešamo un pievakarē devāmies jūrā. Īsi pirms pusnakts pietauvojāmies Mērsragā. Tur pārlaidām pirmo nakti pirms došanās tālāk.



Kad vējš iepūš burās

Sākotnēji bijām domājuši doties uz citu Igaunijai piederošu salu – Sorgu, kas atrodas Pērnavas līcī un ir pavisam maza un neapdzīvota. Taču burātāju dzīvi diktē laikapstākļi un valdošie vēji, un tie šoreiz noteica virzienu uz Roņu salu. Tagad varam priecāties, ka vēji izlēma tā, jo neplānotais Roņu salas, nevis Sorgu apmeklējums izrādījās lielāka veiksme, nekā sākumā varēja likties.

Sestdienas rīts Mērsragā bija saulains, jūra – mierīga; mastos tika uzvilktas buras, un mēs sākām ceļu uz Roņu salu. Pēc brīža sākumā tik mīlīgais vējiņš sāka pāraugt krietni vien spēcīgākos pūtienos, un, tuvojoties Roņu salai, savilkās arvien draudīgāki mākoņi. Tie sagrupējās pamatīgos, melnos vālos un panāca mūsu katamarānu, izraisot pamatīgus viļņus jūrā. Kapteinis deva pavēli nolaist mazo buru – foku – un pēc tam jau arī lielo – grotu, jo spēcīgais vējš pārāk strauji trieca "Dahaku" uz priekšu. Man kā vienīgajai sievietei uz klāja nācās krietni pacīnīties ar savām emocijām un bailēm, lai netraucētu komandas vīriešiem drosmīgi un operatīvi darboties ar burām un virvēm. Kad buras bija nolaistas, kuģošanas ātrums samazinājās.

Pēc aptuveni četru stundu burāšanas pa vējam mēs sasniedzām Roņu salu. Krastā pamatīgi plosījās vējš, strauji nesot bangojošus viļņus ar baltām putu galotnēm un mētājot mūsu katamarānu diezgan braši. Tādos viļņos bija neiespējami tikt ostā, jo ieeja tajā ir visai šaura, tādēļ kapteinis pieņēma lēmumu pietauvoties salas dienvidaustrumu daļā – Limo pludmalē, kas atrodas netālu no ostas. Šī vieta Armandam bija atzīmēta navigācijā jau iepriekšējā salas apmeklējuma laikā; bija droši zināms, ka te nebūs akmeņu, kuriem uzskriet būtu bīstami. Noenkurojuši "Dahaku" krastā, iekārtojām nometni, uzcēlām teltis un devāmies iepazīt salu.


Vecā un jaunā. Divas tik cieši līdzās esošas baznīcas redzēju pirmo reizi.

Ruhnu karu un neparastie roņsalnieki

Roņu sala (igauniski – Ruhnu, zviedru valodā – Runö) ir visai noslēgta un izolēta dzīves telpa, kur cilvēkus, šķiet, neskar mums ierastā dzīves steiga. Liekas, ka pat laiks tur rit lēnāk. Kaut arī sala ģeogrāfiski atrodas tuvāk Latvijai nekā Igaunijai un liela daļa igauņu šo salu nekad nav apmeklējuši, tā nekļuva par vienīgo Latvijai piederošo salu. Tā ir viena no daudzajām Igaunijas salām.

Kopš viduslaikiem salu apdzīvojuši roņu mednieki – etniskie zviedri, kas tirgoja roņu taukus tuvākajās ostās. Vēsturiskā salas pievienošana Igaunijai, nevis Latvijai, šķiet diezgan loģiska: roņu medību teritorijas ziemeļu virzienā no salas nonāca igauņu teritoriālajos ūdeņos, turklāt arī uz citām Igaunijas salām dzīvoja zviedri. 1944. gads atnesa pārmaiņas arī Roņu salai, pieliekot punktu salas etnogrāfiskajai savdabībai. Ar vācu okupācijas varas atļauju roņsalieši pieņēma Zviedrijas pavalstniecību un pārcēlās uz etnisko dzimteni. Pēc Otrā pasaules kara to sāka apdzīvot igauņi.

Lielāko daļu Roņu salas klāj meži, ko caurvij takas, celiņi un autoceļi. No koka darinātas ceļa norādes ar uzrakstiem igauņu valodā vēsta, kurā virzienā atrodas salas centrs, muzejs, bāka, baznīca, pludmale utt. Mežos izvietotās informatīvās plāksnītes atgādina ceļotājiem, ka šeit atrodas aizsargājama dabas teritorija.

Mežā uzgājām ceļa zīmi "Uzmanību – lāči!". Nevienu Ruhnu karu jeb Roņu salas lāci sastapt gan neizdevās, jo to te nav, toties beigtu roni gan. Limo pludmalē, kur bijām apmetušies, viļņi izskaloja beigtu roni. Ar savu klātbūtni tas, šķiet, gribēja tikai apliecināt, ka salas nosaukums ir pamatots, un atgādināt mums par to, ka gadsimtiem ilgi roņsaliešu galvenā nodarbošanās bija zveja un roņu medības.

Sestdienas pēcpusdienā iepazināmies ar salas iedzīvotājiem – mūsu nometni apciemoja Roņu salas ostas inspektors kopā ar vēl pāris vīriem. Viņu vidū bija arī kolorītais Jurijs – plaša profila darbinieks, kurš, pēc paša stāstītā, vienlaikus esot gan salas gids-kovbojs (viņš vadā tūristus ar UAZ markas auto, šos pakalpojumus dēvējot par "safari"), gan medicīnas darbinieks, kurš koordinē helihoptera izsaukšanu gadījumos, kad pacienta veselības stāvoklis ir kritisks. Apstaigājot salu, mēs patiešām uzgājām helihopteru nolaišanās laukumu. Salā ir arī lidlauks, jo ziemā, kad satiksme pa jūru nav iespējama, Roņu salu ar pārējo pasauli saista galvenokārt avioreisi.


Nevienu Ruhnu karu (igauņu val. – Roņu salas lācis) gan nesatikām.

Veikals, pasts un skola deviņiem skolēniem

Šī nelielā jūras vidū esošā saliņa ir īpaša ar savu neskarto dabu un balto smilšu pludmali. Līdzīgi kā Naisārē, arī šajā salā pārliecinājāmies par to, cik atbildīgi igauņi izturas pret atkritumu apsaimniekošanu. Pirmkārt, atkritumi tiek šķiroti, otrkārt, to tvertnes izvietotas visur, arī mežā, lai atkritumi netiktu izmētāti, kur pagadās. Zemē nosviestus atkritumus neredzējām nekur! Tūristu ērtībām daudzviet izvietotas arī tualetes.

Sala ir maza, to var izstaigāt divās dienās, taču vienlaikus tā ir ļoti apdzīvota. Ir daudz viensētu ar sakoptu pagalmu. Vietējie iedzīvotāji nodarbojas ar lauksaimniecību, audzē aitas, govis. Liela daļa māju ir līdzīgas cita citai, tām raksturīga skandināviska arhitektūra no laikiem, kad salu apdzīvoja zviedri. Vietējie ostas vīri mums pastāstīja, ka salā pa ziemu dzīvojot aptuveni 60 iedzīvotāju, bet vasarā – aptuveni 100. Roņu salā ir arī skola, kurā strādā seši skolotāji un mācās deviņi skolēni. Vēl uzzinājām, ka divas mājas salā pieder latviešu ģimenēm – Amerikas latviešiem. Salā ir arī pirts un viesu nami.

Apstaigājot salu, uzgājām gan bibliotēku ar interneta punktu, gan pasta nodaļu. Pasts izvietots vienā ēkā apvienojumā ar veikalu; pasta sūtījumus pieskatīja kaķis, kas gulēja uz palodzes un mierīgi vēroja kustību pa asfaltēto ceļu aiz loga. Veikala darbiniece bija ļoti laipna kundze, kura krieviski runāja apmēram tikpat slikti cik es. Veikalā var norēķināties ar bankas karti. Iedomājos, ka nebūtu diez ko jauki iestrēgt šajā salā uz ilgāku laiku bez skaidras naudas makā. Starp citu, mežā atradām piemiņas vietu četriem salas iedzīvotājiem, kuri noslīkuši 2001. gada oktobrī, kad vētras laikā devušies ar laivu uz Sāmsalu, kur gribēja nodot metāllūžņus, lai varētu nomaksā parādu veikalā...


Senie Roņu salas iedzīvotāji būvēja pamatīgas guļbaļķu ēkas.

Roņu salas Eifeļa tornis

Uzkāpām salas augstākajā punktā – Haubjeres kalnā, kur slejas 40 metrus augstā Roņu salas bāka – čuguna tornis uz četrām kājām. Tās konstrukcija ražota Francijā pēc Gustava Eifeļa projekta. Pie bākas satikām pāris latviešu tūristu, kuri Roņu salā bija ieradušies ar kuģīti "Palsa". Tobrīd viņi vēl nezināja, ka slikto laikapstākļu dēļ viņiem nāksies uz salas pavadīt vienu dienu ilgāk.

Roņu salas vēstures liecības glabā 1990. gadā izveidotais etnogrāfiskais muzejs – gara guļbaļķu ēka ar kūkumainu niedru jumtu. Muzeja ekspozīcijā ir dažādi vēsturiski sadzīves priekšmeti, kas piederējuši senajiem salas iedzīvotājiem. Savukārt mazā 1644. gadā būvētā koka baznīciņa ir viena no visvecākajām koka celtnēm Igaunijā. Tā celta, izmantojot dēļus no satrunējuša burinieka vraka. Interesanti, ka tieši līdzās senajai koka baznīciņai slejas otra, daudz jaunāka un lielāka luterāņu baznīca (celta 1912. gadā), kas veidota no akmens. Divas tik cieši blakus uzceltas baznīcas es redzēju pirmo reizi.


Gustava Eifeļa projektētā Roņu salas bāka redzama jau iztālēm.

Igauņi palīdz tikt jūrā

Sestdienas vakarpusē, sekojot līdzi laika prognozēm, sapratām, ka mums uz salas būs jāpaliek vēl visu svētdienu, jo laiks uzlabosies tikai pirmdien. To apstiprināja arī ostas inspektors. Svētdien turpinājām iepazīt salu. Satikām latviešu ceļotāju, kurš pastāstīja, ka arī viņa kompānija iestrēgusi salā uz vēl vienu dienu, jo lielā vēja un viļņu dēļ jahta Palsa", kas vadā tūristus no Mērsraga uz Roņu salu un atpakaļ, netika Roņu salas ostā.

Prognozes bija pareizas – laika apstākļi pirmdienas rītā uzlabojās, vējš bija pierimies, taču viļņi pa nakti bija pamanījušies mūsu katamarānu uzsēdināt krasta smiltīs. Kapteinis to bija paredzējis, tāpēc jau laikus tika norunāts ar ostas vīriem, ka vajadzības gadījumā varam meklēt viņu palīdzību; tika solīts, ka «kovbojs» Jurijs ar traktoru un kausu palīdzēs katamarānu dabūt ūdenī. Vīrs un vārds! Pirmdienas rītā Jurijs tiešām bija klāt un palīdzēja. Šajā brīdī ļoti nopriecājāmies, ka esam apdzīvotajā Roņu salā, nevis mazajā, neapdzīvotajā Sorgu, kur neviens mums neatbrauktu ar traktoru palīgā dabūt "Dahaku" ūdenī.

Atvadījāmies no Roņu salas un sākām ceļu mājup. Kapteinis paredzēja, ka ceļā būs jāpavada aptuveni septiņas stundas. Brīžam vējš pieņēmās spēkā, un nācās nolaist buras. Ceļš likās garš, stundas vilkās lēni. Jūrasslimība nevienu no mums nemocīja, tikai man ik pa laikam bija jācīnās ar bailēm un uzmācīgām domām par tiem Roņu salas vīriem, kas noslīka, vedot savus metāllūžņus uz Sāremā. Kā jau Armands bija plānojis, pēc septiņu stundu kuģošanas laimīgi sasniedzām galamērķi – Priedaini.

Latvijai nepieder neviena sala jūrā. Igauņiem to ir vairāk nekā divi tūkstoši. Roņu sala atstāja iespaidu, ka tā dzīvo pati savu, no visiem nošķirtu, vienpatīgu salas dzīvi, elpo vienā ritmā ar jūras vēju un saskaņā ar dabas likumiem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.