Menu
 

Ceļojums. Ilgais ceļš kāpā Apriņķis.lv

  • Autors:  Guna Roze
Foto – Guna Roze Foto – Guna Roze

Pārgājienam Nida–Klaipēda izvēlējāmies laiku no 23.līdz 26.augustam ar cerību, ka būs rimies zvērīgais karstums. Tobrīd šos datumus nesaistījām ar notikumiem vēsturē un šodienā. Kāpā tas viss saslēdzās spēcīgā patriotisma emocijā, kas pārgājienam piešķīra citu – veltījuma – nozīmi un deva spēkus nepadoties.

Iepriekšējā pieredze

Kad piekritu meitas piedāvājumam noiet maršrutu Nida–Klaipēda Kuršu kāpā, klusībā domāju: vismaz mēģināšu. Evai ir milzu pārgājienu pieredze. Ilgākais bija šopavasar Portugālē – divas nedēļas gar okeāna krastu. Abas kopā līdz šim bijām gājušas divreiz. 2020. gada rudenī pievienojos viņai Ieriķos, lai divās dienās aizietu līdz Siguldai. Evai tā bija jau vienpadsmitā pārgājiena diena no Stāmerienas, bet es aplauzos – burtiski pāris kilometrus līdz finišam nespēju paiet vairs ne soli, bija jāizsauc transports.

Mūsu otrā reize bija šā gada martā, kad pa kāpu nogājām mainīgo reljefu posmā Pāvilosta–Jūrkalne, pa ceļam basām kājām pārbrienot ledusaukstu ieteku. Toreiz sanāca divdesmit pieci kilometri vienā dienā, ko paveicu ar asiņainām tulznām uz abiem papēžiem. Divdesmit kilometrus dienā esmu gājusi arī kopā ar vīru, piemēram, maršrutos Kolka–Mazirbe 2020. gada vasarā un Irbes ieteka–Mazirbe šovasar.

Mūsu aizraušanās ir geokešings (geocaching) jeb slēpņošana, tāpēc pārgājieni vienmēr sakrīt ar slēpņu sērijām. Arī šoreiz. Izvēlējāmies iet pa jūras pusi, lai atrastu visus piecdesmit sērijas “Balti/Baltai” slēpņus šajā maršrutā. Šīs sērijas apraksts bija viens no patriotisma un “nedrīkst padoties!” sajūtas lādiņiem:

“Baltijas jūras Lietuvas piekrastes garums ir 90 km, Latvijas piekrastes garums no robežas ar Lietuvu līdz Kolkas ragam ir vairāk nekā 240 km – viens slēpnis vienam kilometram. Mēs nesakām, ka tas būs viegli, sakām – būs grūti. Jo īpaši tāpēc, ka lielāko daļu paslēpto dārgumu varēs sasniegt, ejot kājām. Iedomājieties, ka jūs beidzot pārvarējāt šo ceļu... Kādas sajūtas jūs apņems? Pārgājiens, ceļojums, piedzīvojums… Baltijas jūras bangu šalkoņa un bezgala skaistā piekrastes daba neizdzēšami ierakstīsies atmiņā visam mūžam.”

Nesolīja, ka būs viegli…

Izpētīju internetā pieejamos maršruta aprakstus. Dažs sacīja – četrdesmi astoņi kilometri, cits – sešdesmit. Izrādās, trīsarpus dienās bijām nogājušas apaļus astoņdesmit astoņus kilometrus. Pirmajā vakarā deviņus, turpmākajās trīs pilnajās dienās divdesmit sešus, trīsdesmit vienu un divdesmit divus. Protams, jo cilvēks taču neiet pa lineālu! Lai no jūras aizietu uz skaistajiem ciematiem lagūnas pusē, divreiz šķērsojām kāpu perpendikulāri. Pa ceļam apmeklējām sešdesmit trīs slēpņus, no kuriem četrus neatradām. Pat ja uz katru no tiem ir jānovirzās tikai piecdesmit metrus no takas, tie jau ir plus seši kilometri, bet daži bija divsimt un pat vairāk metru no takas, – tā piliens pie piliena, un sanāk jūra!

No Tukuma līdz Klaipēdai braucām ar auto – tas, kā par brīnumu, ir tieši divas reizes lētāk nekā ar autobusu. Pēc tam bija jāatrod, kur atstāt mašīnu uz četrām dienām un trim naktīm... Izrādās, Klaipēdā tā ir problēma. “Sešas stundas bez maksas – lūdzu! Četras dienas par samaksu? Nē, tādu vietu mums nav!” Ar pēdējo cerību iestūrēju… policijas dienesta automašīnu stāvvietā. Nolēmām: ja neviens nepalīdzēs, atstāsim tepat. Foršs jauns puisis, kurš atzinās, ka ir policists, ieteica atstāt jebkuras daudzdzīvokļu mājas pagalmā un no turienes uz pārceltuvi braukt ar taksi. Tā arī izdarījām.

Kad beidzot uzliku plecos savu mugursomu, biju šausmās: tas man būs jānes četras dienas?! Un tur nebija neviena lieka grama – tikai visnepieciešamākais. Jāatzīst, ka Evas soma bija daudz smagāka – viņa nesa arī mūsu telti, gāzes degli un trīs litru ūdens “kamieli”.

Gribētos izlaist stāstu par nervozo un kliedzošo taksisti, kura dzimusi un augusi Klaipēdā, bet nezināja, uz kuru prāmju piestātni mums jābrauc, lai pārceltos uz kāpu, un pārmeta, ka to nezinām mēs. Beidzās ar to, ka viņa mūs aizveda tieši uz nepareizo ostu un bija jāņem vēl viens taksis. Beidzot veiksmīgi izkāpām uz pussalas jeb Kuršu kāpā un ar autobusu devāmies uz kāpas tālāko punktu Lietuvas pusē – Nidu –, no kurienes sākām savu pārgājienu.

Nevar nepateikt, ka gājām visiem zināmajā zvērīgajā karstumā, kad brīžiem šķita – īsts mazohisms. Par laimi, biju sapirkusi labus plāksterus pēdām un pat tādu kā līmes zīmuli tulznu profilaksei. Vienalga vienu slapjo tulznu uz labās kājas “zeltneša” pārplēsu jau otrajā dienā, mainot plāksteri. Vēl viena uzmetās uz kreisās, bet uz visiem pirkstu galiem zem ādas izveidojās nelieli nesāpīgi asinsizplūdumi. Lai gan man kājās bija, šķiet, ideāli iešanas apavi, jau otrajā dienā Eva pamanīja, ka labās kājas papēdis greizi šķiebjas uz iekšu. Izveidoju ātro “protēzi” – zem iekšzolītes botā ieklāju zeķītes, un bija labāk. Tomēr teikšu, kā ir: īsākos pārgājienos ir bijis ļaunāks rezultāts, un es nezinu, kā būtu, ja nelietotu tulznu profilakses līdzekli.

Starp divām saulēm

Nida – šarmants ciematiņš gandrīz pie Krievijas robežas – mūsdienās pārtiek nevis no zivju, bet tūristu ķeršanas. Kādā krodziņā iedzeram alu un uzlādējam telefonus. Paēst te nevaram atļauties. Kā jau solīja laipnais policists, kāpā viss ir trīsreiz dārgāks nekā uz sauszemes – piemēram, “Picnic” siera nūjiņas maksā piecus eiro. Tas mums nav pa kabatai, iztiekam ar to, kas somā.

Ir 23. augusts, un mēs sākam savu Baltijas ceļu par spīti Ribentropam–Molotovam. Izbaudām skaisto lagūnas un “leišu Sahāras” ainavu un tad pa taisnāko taku dodamies uz Saules pulksteni, no kurienes var redzēt Krievijas robežu. Vienubrīd taka ved gandrīz sienas stāvuma kalnā astoņstāvu mājas augstumā. Kājām ar smiltīm nav saķeres, lienu četrrāpus un domāju: “Viss! Tūlīt aiziešu ar sirdi!” Par laimi, tas ir grūtākais pirmās dienas pārbaudījums. Iespaidīgākā emocija – skatīties uz agresorvalsts robežu, domājot par Ukrainu un to, kā tas nākas, ka Kaļiņingrada jeb Kēnigsberga ir Krievijas daļa.

Telti uzslejam kāpā jūras pusē. Krievijas pusē zibeņo, bet līdz mums neatnāk. Leišu pusē kādā kempingā līdz pat rīta gaismai notiek disene, līdz mums atnāk “bums, bums, bums!”. Par laimi, tā ir ballīte, nevis sprādzieni. Nez, ar kādām sajūtām ukraiņi 24. augustā sagaidīja savas valsts neatkarības gadskārtu un kara pusgada rītu?

Kuršu pērle – Pervalka

Otrās dienas mērķis – aiziet līdz šarmantajai Pervalkai. Pagaidām vēl esam kempingu zonā, pa ceļam pie pumpja var nomazgāt kājas un ieliet pudelēs ūdeni, iešana ir pa perfektu celiņu. Pēc desmit kilometriem jau esam ārpus civilizācijas un satiekam arvien mazāk tūristu, taka kļūst arvien dabiskāka, līdz nolemjam iet gar jūras malu basām kājām. Vēss ūdens vēl nekad nav bijis tik dievīgi veldzējošs!

Piesakos nest telti un atdodu Evai savu matracīti. Telts sver tikai 1,7 kilogramus – nedaudz, tomēr godīgāka svara sadale. Vēl neesam Pervalkā, kad mani pleci ir nospiesti līdz neciešamām sāpēm, bet plecu siksna norīvējusi rokas ādu. Saprotu, ka pārgājienos tikpat svarīgs aprīkojums, kā teicami apavi, ir arī kvalitatīva mugursoma. Līdz šim domāju, ka mana “HiTec” ir okei, tagad zinu – līdz nākamajai vasarai jāsameklē jauna.

Ciematiņš ir burvīgs – pasakaini skaistiem namiņiem un neticamu ainavu uz lagūnu. Vienīgajā veikaliņā nopērkam alu, augļus, kefīru brokastīm un pieclitrīgu ūdens pudeli – uzpildīsim “kamieli”, uzvārīsim kafiju. Apsēžoties atpūtas vietā pie galda šķiet, ka nepaiešu vairs ne soli. Nolemjam, ka gulēsim blakus esošajā putnu novērošanas tornī. Jau uznesam tur mantas, tomēr izdomājam, ka vajadzētu aiziet līdz tikai četrsimt metrus attālajam Zirga ragam, kur esot brīnišķīga ainava.

Un te nu notiek tā: ieraudzīju, iemīlēju, paliku! Brīnišķīga pludmale: pa kreisi skats uz “sahāru”, pa labi – uz bāku. Un neviena cilvēka! Ejam pakaļ somām un ceļam telti Zirga ragā. Un, skat, noieti vēl tūkstoš divsimt metri!

Kuršu kāpas labā īpašība – pie ūdens ir vēl mazāk cilvēku nekā Kurzemes jūrmalā. Peldi var baudīt bez peldkostīma! Pirmā kailpelde mums ir Zirga ragā. Izskaloju šortus un piedraudu: “Ja līdz rītam neizžūsiet, atstāšu te!” Naktī kaut kur blakus ducina pērkons, bet līdz mums neatnāk. No rīta šortus atrodu mitrus. Kompānijas pēc atkritumu tvertnē atstāju arī apavus – jau nodriskātas, ļoti ērtas, bet pasmagas pārgājienu sandales. Laimīgi esmu tikusi vaļā no kilograma somā, apzinoties, ka vairs nav izvēles, kuri apavi ērtāki un kuras bikses labāk izskatās. Tam ir vismazākā nozīme.

Evas kalns un šampanietis

25.augusts. Mūsu mērķis – aiziet līdz Jodkrantei. Tā kā no Pervalkas līdz jūras krastam ir vismaz divi kilometri, bet tālākos sešus septiņus gar jūras malu ir WhereYouGo tipa slēpņi, kas man nepatīk, nolemjam šo posmu izlaist un braukt ar autobusu līdz nākamajam klasiskajam slēpnim. Šoferis saka: jā, tas ir pie Pelēkās kāpas. Izlaidīšot. Kad no autobusa izbirst bariņš tūristu, nolemjam, ka esam atbraukušas. Mirkli vēlāk saprotu, ka esam izkāpušas par ātru – pieci kilometri tomēr būs jānoiet kājām. Ejam pa veloceliņu, pamūkot malā ikreiz, kad atskan zvaniņš aiz muguras.

Eva uzmanīgi seko līdzi Pārdaugavas okupekļa gāšanas tiešraidei. Prātojam, ka būtu labi līdz tā krišanas brīdim tikt līdz Jodkrantei un nopirkt šampanieti. Šķiet, piemineklis gaidīja, līdz nonāksim galā. Paguvām izstaigāt slaveno Raganu kalnu un – svēta lieta! – uzrāpties turpat blakus esošā Evas kalna galā, kur cilvēks reti sper kāju. Tas ir tikpat stāvs kā pirmajā vakarā pievārētais kāpums. Atkal šķita, ka atdošu galus, nesagaidījusi pieminekļa krišanu…

Skaista tā viņu Jodkrante! Latviski būtu – Velnakrasts. Kamēr meklējam vienīgo veikalu, Eva paziņo: “Pirms minūtes nogāzās.” Vēlāk, jau Latvijā, no vairākiem tiešraides vērotājiem dzirdēju, ka okupeklis gāzies vienīgajā brīdī, kad vērotāji nolaiduši acis no ekrāna. Pa ceļam uz jūru izdzeram šampanieti un nolemjam necelt telti uzreiz, bet noiet vēl pāris kilometru, lai rīt – pēdējā dienā – ceļš būtu īsāks. Tā nu okupekļa gāšanas dienā pieveicam trīsdesmit vienu kilometru kājām. Autobusa seši neskaitās.

Telts virskārtu pat neklājam – iztiekam ar odu tīkla kupolu. Par lielisku miegu gādā priežu meža veselīgais gaiss, aiz kāpas šalcošā jūra un finiša taisne priekšā.

Nepadoties!

26.augusts ir īsts pārbaudījums. Karstums ir sasniedzis pīķi, un taka lielu gabalu ved pa grūti ejamu stigu – sākumā pa vecu elektrolīniju, vēlāk tieši zem vadiem. Sviedri pa plakstiņiem tek acīs, miesa ir izmisusi bez gaisa. Ja ietu gar jūru, ikrreiz, lai tiktu pie slēpņa, būtu jāpārrāpjas vismaz desmit metrus augstajai mākslīgās kāpas vagai, kas pirms simts gadiem uzbērta apmēram divdesmit piecu kilometru garumā, lai aizsargātu ar rokām stādīto mežu. Turp, atpakaļ, turp, atpakaļ... Pirmajā dienā un vēsākā laikā tas varbūt būtu iespējams, bet ne šodien. Protams, varētu sevi nemocīt un atmest slēpņiem ar roku, bet patriotisma jūtas neļauj padoties pēdējā kaujā. Pāris kilometrus tomēr noejam ar pēdām jūrā un pāris kailpeldēm.

Noteikti jāpiemin floras īpatnības. Desmitiem kilometru garumā kāpas kā pļava sedz pundurmežrožu lauki desmit, dažviet divdesmit centimetru augstumā, bet mežā mūs sajūsmināja koši zaļš, gandrīz cilvēka auguma pākšaugs, kuram nezinām nosaukumu un kura stublājus nevar salīdzināt ne ar ko redzētu. Tāds kā milzu kosas, maurloka un asperāga krustojums.

Visi ceļotāji zina, ka visgrūtākie ir pēdējie kilometri – gandrīz ar roku aizsniedzamais finišs. Tieši šajā posmā iegadās mans seštūkstošais slēpnis. Divsimt metrus no tā kartē iezīmēts bārs. Iedzert aukstu alu par godu jubilejas slēpnim – tās šajos apstākļos būtu īstas dzīres! Taču – šī pārgājiena sāpīgākā vilšanās – teltsveida bārs ir slēgts. Lai finišs kļūtu pavisam neaizmirstams, meklējot kartē iezīmēto atpūtas vietu mežā it kā tikai septiņdesmit metru attālumā, apmaldāmies.

Kad ir noieti jau četri simti, bet nojumes ar galdu kā nav, tā nav, šķiet: te nu es palieku! Izsauciet helikopteru! Taču cilvēka spēkam laikam nav robežu. Kad beidzot atrastajā nojumē apēdam “papīra putru”, pēdējiem spēkiem tomēr spēju aizvilkties līdz pārceltuvei.

Jau pilsētā, ar taksi braucot uz vietu, kur atstājām auto, šoferis vaicā: “Meitai pat nejautāšu, bet ko jūtat jūs?” – “Uzvaras garšu,” atbildu, zinot, ka spēšu arī nostūrēt nepilnos trīssimt kilometrus līdz Tukumam.

Tagad draugi saka: “Tavs Santjago ceļš.” Kur nu! Santjago ir sešsimt kilometru! Pa ceļam iedomājos Aglonas svētceļojumu, kurā, visticamāk, nekad neiešu, bet beidzot viņus saprotu. Jau mājās Eva atzinās: neesot ticējusi, ka es to varēšu paveikt. Viņa ļoti lepojoties. Tagad zinu, ka varētu noiet arī simts kilometrus piecās dienās,  bet varbūt pat vairāk.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.