Menu
 

Jūrmalas mazāk zināmās takas Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Dubultu stacijā, kas pēc ārējā veidola atgādina vilni, jau kādu laiku iekārtota mākslas stacija "Dubulti", kur regulāri norisinās laikmetīgās mākslas izstādes. Dubultu stacijā, kas pēc ārējā veidola atgādina vilni, jau kādu laiku iekārtota mākslas stacija "Dubulti", kur regulāri norisinās laikmetīgās mākslas izstādes. Foto: Una Griškeviča

Saulainais un siltais oktobris tā vien vedina turpināt apceļot Pierīgu, un šoreiz mans ceļš veda tepat uz Jūrmalu. Protams, varētu likties, kas gan tur nezināms, jo viss taču ir simtiem reižu aprakstīts… Un tomēr, kā pierādīja mana gide – Jūrmalas domes Mārketinga un ārējo sakaru pārvaldes Tūrisma nodaļas vecākā tūrisma speciāliste Aleksandra Stramkale –, arī it kā visiem zināmas un redzētas vietas spēj piedāvāt ko jaunu, neredzētu un nezināmu.

Taupīgā arhitekta neogotikas pērle

Mani allaž fascinējusi Jūrmalas arhitektūra – brīnišķīgās vasarnīcas un ēkas, no kurām daudzas ir atjaunotas, bet daudzas joprojām gaida savu saimnieku un labākus laikus, vērdamās debesīs ar aiznaglotām logu acīm… Taču te netrūkst arī daudz krāšņu arhitektūras pērļu, un viena no tādām noteikti ir izcilā un leģendārā Latvijas lielākā būvuzņēmēja, arhitekta un mecenāta Kristapa Morberga vasarnīca Dzintaros. Kad  piebraucam pie ēkas vārtiem, zaļganā neogotikas pērle mirdz oktobra saules staros, bet dārzā un teritorijā rit rudens uzkopšanas darbi. 1883. gadā celtā ēka, kas atjaunota 2008. gadā, aizvien izskatās iespaidīgi, un grūti noticēt, ka Morbergs tās celtniecībā izmantojis būvmateriālus, kas palikuši pāri pēc citu viņa projektēto ēku celtniecības, savukārt sienu siltināšanai izmantojis egļu zarus. Savulaik dārza lepnums esot bijis baseins, ko rotājusi skulptūra – zēns uz delfīna, taču laika gaitā tā noklīdusi, un tagad baseina vietā ir krāšņa rožu dobe. Padomju gados šeit bijusi iekārtota Maksima Gorkija vārdā nosauktā sanatorija, taču nu šī Latvijas Universitātei piederošā ēka (Morbergs savu īpašumu – vasarnīcu un dārza kompleksu – testamentā novēlējis nevis gados jaunajai dzīvesbiedrei Augustei, bet gan Latvijas Universitātei) ir publiski pieejama un šeit tiek rīkoti dažādi reprezentācijas pasākumi. Iepriekš piesakoties ekskursijā, ir iespējams aplūkot ēkas krāšņo interjeru un uzzināt par Morberga dzīvi un atstāto darba mantojumu, tostarp – viņa lielo ieguldījumu mecenātismā, savukārt Jūrmalas dome cer vienoties ar ēkas pašreizējiem īpašniekiem, ka vismaz reizi nedēļā ēkas apskate būtu pieejama ikvienam interesentam. Tāpēc šoreiz atvadoties vēl uzmetam aci kādreizējiem staļļiem un krāšņajam dārzam, kurā aizvien aug Morberga atvestie un iestādītie eksotiskie augi un zied rododendri.

Ar ekskluzīvu skatu uz Balto kāpu

Pa ceļam uz Ragakāpas dabas taku braucam cauri Dzintariem un Bulduriem, un Aleksandra norāda gan uz atšķirīgo apbūvi, gan vienojošo elementu, proti, visām sētām, neatkarīgi no materiāla, jābūt pietiekami caurspīdīgām un vienā augstumā, lai neveidotos zigzaga efekts. Cik nu var redzēt, ēku īpašnieki šo nosacījumu arī ievēro, savukārt mana gide, jautāta, vai Jūrmala piedāvā arī maršrutu, kurā būtu ietvertas šīs pilsētas izcilākās arhitektūras pērles, teic, ka doma par ko līdzīgu tiešām esot, bet šāds maršruts pagaidām neesot pilnībā izstrādāts. Taču neviens neliedz garāmbraucot uzmest aci, piemēram, dziedātājas Laimas Vaikules mājai vai par preses karalieni dēvētās Emīlijas Benjamiņas villai, kas tagad izīrēta, šķiet, Krievijas Federācijas vēstniecībai. Tikmēr esam sasniegušas nākamo apskates objektu – Jūrmalas jahtklubu un Jūrmalas ostas pārvaldi. Protams, burāšanas sezona ir beigusies, tādēļ visas piestātnes ir tukšas, taču no šejienes paveras brīnišķīgs skats uz Lielupi, dzelzceļa tiltu, milzu niedrāju un Balto kāpu. Te nu varu piekrist savai gidei, kura teic – šī ir vieta tiem, kam patīk vientulība. Cilvēkus šeit pašlaik tiešām neredz, tātad visa panorāma ir mūsu un vēl dažu gulbju rīcībā (jācer gan, ka šie putni neizdomās pārziemot šeit, bet līdz ar saviem sugas brāļiem dosies uz siltākām zemēm).


Jūrmala ir viena no trim pilsētām, kas var lepoties ar Aspazijas vārdā nosauktu ieliņu.

Karalieni un karali meklējot

Izbraucot cauri Buļļuciemam – senai zvejnieku dzīvesvietai, kur joprojām redzamas visnotaļ tipiskas zvejnieku celtās mājas un ielu nosaukumi liecina par šejieniešu kādreizējo nodarbošanos –, nokļūstam pie Jūrmalas brīvdabas muzeja (pa ceļam vēl Aleksandra min faktu, ka nosaukums "Buļļuciems" radies vienkārša iemesla dēļ – kādreiz šeit bijušas plašas pļavas un buļļu ganības) un vietas, kur sākas Ragaciema dabas taka. Iemesls, kādēļ esam atbraukušas, – kaut kur takas malā augot divas milzu priedes, ko iedzīvotāji dēvē par karali un karalieni. Taču, pirms kāpt 17 metrus augstajā Ragaciema kāpā, aši izstaigājam muzeja teritoriju, kur rit labiekārtošanas darbi, un apskatām tīklu būdu, divas lieliski saglabātas zvejnieku mājas, zivju žāvētavu, kur ik ceturtdienu joprojām tiek kūpinātas un apmeklētājiem piedāvātas zivis. Izrādās, muzeja pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 70. gados, pateicoties kādreizējā slavenā zvejnieku kolhoza «Uzvara» vadības iniciatīvai. Tagad gan kolhoza teritorijā nekas nenotiek, blakus tai uzceltas ekskluzīvas dzīvojamās ēkas, bet muzejs joprojām darbojas, piedāvājot aplūkot dažādas ar zvejniecību saistītas lietas un priekšmetus.

Kad dodamies kāpas virzienā, Aleksandra rāda vairākas taciņas, kas ved cauri brīnišķīgajam priežu mežam (tajā konstatēti vairāki vērtīgi biotopi, tostarp embrionālās kāpas, baltās kāpas, mežainās jūrmalas kāpas un dabiski attīstījušies veci skujkoku meži) un stāsta, ka šajā teritorijā, kas valsts aizsardzībā atrodas jau kopš 1962. gada, mājo dažādas putnu sugas un kukaiņi. Viena no taciņām vedot līdz slavenajam restorānam «36. līnija», otra – uz nūdistu pludmali (par šo vietu pārsvarā interesējoties lietuviešu tūristi), bet pa trešo var nokļūt līdz pludmalei un doties pārgājienā līdz Lielupes ietekai jūrā. Kad esam pievarējušas pamatīgās koka kāpnes un pa koka laipu dodamies mežā, no meklētajām dižpriedēm nav ne miņas. Protams, tāpat ir vērts pastaigāt starp 300 gadu augušajām priedēm, bet es tiešām labprāt būtu aplūkojusi dižkokus, kas tiek dēvēti par karali un karalieni… Pēc brīža starp kokiem ieraugu tiešām iespaidīgu priedi ar nedaudz savērpušos stumbru un zaru žuburiem, taču neviena norāde neliecina, ka tā ir mūsu meklētā priežu karaliene vai karalis, tāpēc meklējumus nolemjam atstāt uz nākamo reizi. Bet ir sasniegts otrs mērķis – lai gan diena ir tikai pusē, mobilā telefona aplikācija rāda, ka esmu nostaigājusi jau teju visus dienā ieteiktos 10 tūkstošus soļu… Tos vēl papildina īsā vizīte vienā no privātajiem jahtklubiem Lielupes krastā, kur, lai arī aktīvā sezona jau beigusies, īpašnieks laipni izrāda gan nelielās mājiņas, kur ērti var pārnakšņot četri cilvēki, gan pirts zonu ar vairākām saunām un lielajiem ūdens kubliem. Un, protams, arī šīs vietas lielais bonuss ir saglabātais priežu mežs un brīnišķīgais skats uz Lielupi.


Ragakāpā starp daudzajām priedēm esot noslēpusies priežu karaliene un karalis. Bet šie dižkoki jāmeklē pašiem, jo nekādu norāžu nav.

Pašiem sava Edinburga

Lai gan ar gidi esam vienojušās, ka pazīstamākos Jūrmalas kultūras un tūrisma objektus šoreiz neskatīsim, stāsts par Jūrmalu būtu nepilnīgs, nepieminot tās koncertdzīvi. Nu, piemēram, faktu, ka aktīva koncertdzīve šeit norisinājusies jau 19. gadsimtā, kad Dubulti bija kļuvuši par populāru kūrvietu. Kā ar smaidu min Aleksandra, starp abām populārākajām koncertu vietām – Dubultu kūrmāju un Horna dārzu Majoros (abos uzstājās gana daudz tolaik slavenu vietējo un ārvalstu mākslinieku) – valdījusi pamatīga konkurence un cīņa par klausītāju pievilināšanu, ko var dēvēt gluži vai par mūsdienu mārketinga aizmetņiem – piemēram, kūrmāja solījusi koncerta brīvbiļetes tiem, kuri darbadienu vakaros pērk dzelzceļa biļetes no Rīgas uz Dubultiem turp un atpakaļ, savukārt klausītāji tikuši iesaistīti programmas sastādīšanā… Konkurenci vēl vairāk saasinājusi trešā koncertdārza parādīšanās, turklāt tā tapšanu 19. gadsimta beigās veicināja Peldu sabiedrība, kurā darbojās jau iepriekš minētais Kristaps Morbergs un citi tā laika uzņēmēji un mecenāti. «Kad 1874. gada 23. martā Krievijas imperatora Aleksandra II meita lielkņaze Marija apprecējās ar Britu impērijas karaļnama princi, Edinburgas hercogu, uzņēmīgie Peldu sabiedrības entuziasti ar galminieka kņaza Oginska atbalstu iesniedza lūgumu Aleksandram II, lai peldvietu Rīgas jūrmalā pie zvejnieku "Avotu" mājām par godu cara meitas laulībām turpmāk varētu dēvēt par Edinburgu un, lai šāda necila vieta turpmāk varētu dēvēties tik skanīgā vārdā, tai nepieciešami zināmi naudas līdzekļi uzlabošanai, labiekārtošanai un arī teātra skatuves uzcelšanai. Tā, 1897. gadā kāpās starp Bulduriem un Majoriem tika uzcelta skatuve un kūrmāja, kas tāpat kā viss vasarnīcu rajons un Peldu sabiedrība turpmāk lepni sevi dēvēja Edinburgas vārdā,» stāsta Aleksandra un atgādina, ka pašlaik kādreizējā Edinburgas dārza vietā atrodas Dzintaru koncertzāle. Tiesa, par kādreizējo godību šeit nekas vairs neliecina, taču Jūrmalā aizvien ir Edinburgas prospekts, bet kādreizējā dārza vietā visu gadu skan laba mūzika.

Kafija un kliņģeris pie Aspazijas

Būt Jūrmalā un neiegriezties Aspazijas memoriālajā mājā vasarnīcā, kur dzejniece pavadīja sava mūža beidzamos desmit gadus, būtu tīri vai grēks. Nu, kaut vai tāpēc, lai iedzertu kafiju un pagaršotu Aspazijas mājas vadītājas Ārijas Vanagas sarūpēto "Dukātu" kliņģeri. Pēc tam viņas vadībā izstaigājam 1903. gadā celto koka ēku, kas patiešām ir viena no skaistākajām un pamanāmākajām ēkām Jūrmalā, turklāt tā atrodas īpašā vietā – 300 metru šaurā zemes strēlē starp Lielupi un jūru. Pa vienu logu redzama Aspazijas iela (tā Latvijā esot viena no trim dzejnieces vārdā nodēvētajām ielām), pa kuru var aizstaigāt līdz jūrai un leģendārajām Raiņa priedēm, pa otru – Lielupe, kas simboliski savienoja Aspazijas jaunības dienu zemi (viņas dzimtā vieta Zaļenieki atrodas netālu no Jelgavas) un vecumdienu mītnes vietu. Gatavojoties Aspazijas un Raiņa 150. jubilejai, kas tika svinēta pirms pāris gadiem, māja rekonstruēta, un nu tajā var aplūkot ne tikai interaktīvu izstādi, bet arī atjaunoto interjeru, kas maksimāli pietuvināts Aspazijas dzīves laikam, jo, kā saka Ārija Vanaga, paldies Dievam un cilvēkiem, ir saglabājies daudz oriģinālo lietu no laika, kad šeit dzīvoja pati dzejniece: podiņu krāsnis, antīks radio, kurā skan dzejnieces balss, Raiņa portreti un bistes, gleznas, oriģinālās mēbeles. Beidzamais ieguvums, ar kuru Ārijas kundze lepojas jo īpaši, ir klavieres, uz kurām  savulaik esot muzicējusi Aspazija. Gadu gaitā tām bijuši vismaz pieci īpašnieki, taču nu tās atkal stāv otrā stāva darbistabā un skan itin labi. Ak jā, šeit var redzēt arī pašu Aspaziju (pareizāk sakot – hologrammu), kura sēž gultā un raksta, bet zem gultas paslēpies viņas mīlulis kaķis, kurš gan kustas, gan ņaud, tikai neatsaucas uz aicinājumu "kis, kis, kis!". Es teiktu, mazliet biedējoši, bet tajā pašā laikā iespaidīgi. Turklāt nu muzejs varētu būt interesants dažādu paaudžu apmeklētājiem – vismaz man tā gribētos domāt. "Man liekas, Aspazijai pašai patiktu tas, kas šeit tagad notiek," atvadoties ar smaidu teic muzeja vadītāja.


2009. gadā pie Aspazijas memoriālā muzeja tika uzstādīts tēlnieces Artas Dumpes veidotais piemineklis dzejniecei.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.