FOTO: Rudens krāsas Rumānijā ^{Apriņķis.lv}

Čigāni, noziedzība un citi stereotipi

Ko tur liegties – dodoties uz Rumāniju, galvā virmoja daudz un dažādi stereotipi un nostāsti par šīs zemes īpatnībām, iedzīvotājiem, braukšanas kultūru, čigāniem, noziedzību utt. Vēl dienu pirms ceļojuma internetā lasīju par citu ceļotāju piedzīvoto šajā zemē, kur esot jāuzmana gan somas, gan maks, un, ja vēl esat pie auto stūres, tad vispār saturieties, jo satiksme Rumānijas lielākajās pilsētās esot drausmīga un varot sagādāt pamatīgu stresu. Nepilnu četru dienu ilgajā ceļojumā neapstiprinājās tikpat kā nekas no iepriekš dzirdētajām un lasītajām šausmām.               

12. oktobrī agri no rīta sēdāmies lidmašīnā uz Londonu, pēc tam – uz Bukaresti. Izkāpjot Bukarestes lidostā, mūs sagaidīja siltā Rumānijas saule, +20 grādu siltums un auto īres kantora "Klass Wagen" pārstāvis, kurš aizveda mūs uz auto nomas vietu netālu no lidostas. Lai gan bijām rezervējuši Volkswagen Golf, mums tika piešķirta, pēc iznomātāja teiktā, "līdzvērtīga" mašīna – Opel Astra – ar pilnu degvielas bāku. Mums ieteica ņemt pilno apdrošināšanu, ko arī izdarījām, lai, drošs paliek drošs, aiztaupītu sev liekus uztraukumus un, kas zina, varbūt arī izdevumus attiecībā uz automašīnas tehnisko stāvokli, defektiem, skrambām utt.               

Par spīti intensīvajai satiksmei uz ielām, autobraucēji lieliski tiek galā dažādās situācijās, kā palīglīdzekli izmantojot auto skaņas signālu jeb, vienkārši sakot, taurējot. Šoferi gan taurē, gan rāda dažādus žestus cits citam. Taurēšana tiek pielietota arī tādās situācijās, kad, piemēram, Rīgas ielās neviens netaurētu. Karstasinīgi tie rumāņu šoferi! 


Triumfa arka "mazajā Parīzē" – Bukarestē.

Rumānija – kontrastu zeme

Rumānija noteikti ir tā vērta, lai tur atgrieztos, lai redzētu vēl daudz citu vietu, kā arī – lai uzkāptu kalnos! Esmu pārliecināta, ka kalnu dēļ atgriezīšos Rumānijā vēl ne reizi vien.              

Oktobra vidū īstā tūrisma sezona šajā valstī ir beigusies, tomēr skaistais zelta rudens acīm redzami valdzina gan vietējos iedzīvotājus, gan ceļotājus. Braucot cauri Rumānijas laukiem, ciematiem un pilsētiņām, daudzviet šosejas malā, pusizžuvušas upes krastā vai vienkārši tāpat pļavā redzējām cilvēkus atpūšamies pašu ierīkotās piknika vietās. Acīmredzot rumāņiem ir pieņemts nedēļas nogalēs doties izbraukumā pie dabas – pat ja ar dabu saprotam pļavā pārsimt metru no šosejas uzrīkotu pikniku ar grilu.              

Mūs ļoti pārsteidza tas, cik labi Rumānijā ir autoceļi – šosejas gludas, nemanījām nevienu bedri vai ielāpu uz asfalta! Cilvēki brauc ar labām, jaunām automašīnām, kaut gan auto, kā zināms, noteikti nav iedzīvotāju labklājības un dzīves līmeņa rādītājs, jo arī Latvijā brauc ar ļoti labām un dārgām automašīnām...              

Ļoti izplatīta šeit ir tirgošanās ar mājražotāju produkciju ceļa malās. Katrs vietējais kaut ko ir izaudzējis, nogatavinājis, savārījis, iekonservējis, sabrūvējis un pie savas sētas ierīkojis tirgotavu. Piestājām ceļa malā un no viena mājražotāja nopirkām ļoti garšīgu mājas vīnu, kas maksāja aptuveni eiro litrā.               

Ļoti maz kur manījām velosipēdistus. Šis transportlīdzeklis Rumānijā, šķiet, nav sevišķi populārs. Toties pilnīgi normāli uz ceļiem ir zirgu pajūgi. Ar tiem tiek vesta gan malka, gan kartupeļu maisi. Jāpiebilst gan, ka vairākums pajūga pasažieru un kučieru bija čigāni. Tādi paši tumsnēji ganiņi šosejas malas pļavās arī ganīja aitas.


Drakula Bukarestes ielu grafiti mākslā.
              
Drakulu nesatikām

Saskaņā ar mūsu ceļojuma plānu pirmajā dienā devāmies uz Sinaju (Sinaia). Tā ir ļoti skaista pilsēta Karpatu kalnu pakājē, slavena ar Pelešas pili (Peleș Castle), kas savulaik bijusi karaļa Kārļa I vasaras rezidence, un 1695. gadā dibināto klosteri un krāšņo klostera pareizticīgo baznīcu. Sinajas pilsēta ir patiešām jauka, visapkārt tai slejas kalni, kas priecēja ar rudens krāsu košumu. Pilsētu rotā gan estētiska arhitektūra, gan mazas ieliņas, apstādījumi, krodziņi. Sinajā bijām rezervējuši naktsmītni, kas izrādījās jauks divstāvu dzīvoklītis ar visu nepieciešamo. Principā ar naktsmītnēm mums palaimējās – ikvienā vietā, kur nakšņojām (un katru nakti tas bija citā pilsētā), mums bija ļoti labi apartamenti. Visas četras naktsmītnes kopumā mums katram izmaksāja 50 eiro.

Pirmajā vakarā, pastaigājoties pa naksnīgajām Sinajas ieliņām, iegriezāmies kādā kafejnīcā, kur cilvēki vakariņoja dzīvās mūzikas pavadījumā. Pianists spēlēja rumāņu mūziku, Balkānu ritmi vakara gaitā iekustināja publiku, un vietējie devās dejot, lielā aplī izpildot vienkāršus deju soļus, kuriem pievienojās arī daži no mums. Vakars bija jauks, vietējās pikantās desiņas garšoja labi, tika nobaudīts arī slavenais rumāņu ēdiens mamaliga, ko gatavo no kukurūzas.              

Sestdienas rītā mums bija iespēja apmeklēt vietējo rokdarbnieku tirdziņu, kur varēja iegādāties gan dažādus amatnieku darinājumus, gan rotaslietas un apģērbus, gan arī nacionālos saldumus un svaigi spiestu granātābolu sulu. Rumānijā vēl nav ieviests eiro, norēķināties šeit var ar Rumānijas lejām. Viena leja ir aptuveni 20 centu. Interesanti, ka lejas izgatavotas no materiāla, ko nav iespējams ne saburzīt, ne saplēst.              

Apmeklējām gan Pelešas, gan Branas pili. Pelešas pils ir būvēta neorenesanses stilā, un rudens krāsu košumā tā izskatījās brīnišķīgi. Tiesa gan, sestdienā to apmeklēja daudz tūristu. Savukārt Branas pils ir Rumānijas nacionālais piemineklis, un daudzus gadsimtus tā bijusi Rumānijas valdnieku rezidence. Pie Branas pils, kuru dēvē arī par Drakulas pili (tā gan ir tikai viena no daudzajām pilīm, kas tiek saistītas ar B. Stokera romāna «Drakula» galveno varoni), nonācām dziļā pēcpusdienā, tāpēc nepaspējām to apskatīt tuvāk; arī Drakulu mums neizdevās satikt. 


Pelešas pils.

Lielummānija Bukarestē un Čaušesku pils

Pēdējā ceļojuma diena un vakars tika veltīti Bukarestei. Tā ir Rumānijas galvaspilsēta, politiskais, ekonomiskais un kultūras centrs. Pēc iedzīvotāju skaita (divi miljoni) tā ir septītā lielākā Eiropas Savienības pilsēta.                

Bukarestes centrālais simbols ir Parlamenta pils (Palatul Parlamentului), kas platības ziņā ir lielākā ēka Eiropā un otra lielākā ēka pasaulē (aiz ASV Pentagona ēkas). Šobrīd tajā atrodas Rumānijas parlaments. Tā ir masīva un patiesi iespaidīga ēka, kurā ir vairāk nekā 1000 istabu. Pils atrodas pašā Bukarestes centrā. Ēka tika projektēta un tās būvniecība uzsākta Rumānijas pēdējā komunistiskā vadītāja Nikolajes Čaušesku diktatūras laikā. Tika iecerēts, ka ēka apvienos Čaušesku personīgo rezidenci, kā arī Rumānijas Tautas Republikas politiskās un administratīvās pārvaldes nozīmīgākās institūcijas. Lai atbrīvotu vietu tās celtniecībai, 1980. gadā tika nojaukta liela daļa pilsētas vēsturiskā centra, tostarp 19 pareizticīgo baznīcas, sešas sinagogas, trīs protestantu baznīcas un 30 tūkstoši māju. Ēka patiešām ir milzīga, taču jāsaka, ka celtnēm Bukarestē kaut kādā ziņā vispār ir tendence būt pārspīlēti lielām, fotografējot ir neiespējami iekļaut kadrā visu ēku pilnībā. Tāda kā lielummānija visā pilsētas arhitektūrā; cilvēks līdzās ēkām un objektiem jūtas mazs un niecīgs. Iespējams, tāds arī ir bijis šīs arhitektūras mērķis.              

Kad 1989. gada decembrī Čaušesku tika gāzts, pils ēkas būvniecība bija pabeigta, taču iekšdarbi – ne. Krītot komunistu režīmam, šie darbi apstājās un daļā telpu tā arī joprojām nav veikti, tāpēc pilī ir daudz tukšu telpu. Tā paša gada Ziemassvētkos N. Čaušesku un viņa sievai tika izpildīts nāvessods. Ilgus gadus greznā ēka bija slēgta publiskai apskatei, taču kopš 2016. gada diktatora mājvietā atklāts muzejs, kurā var aplūkot visu pils neoklasicisma kiča greznību, kas rotāta zeltā un brokātā. 


Slavenā Čaušesku pils ar vairāk nekā 1000 istabām.

Smēķējošie rumāņi bez ātrajiem kredītiem

Manuprāt, Rumānijas galvaspilsētas iedzīvotāji ir diezgan labi situēti – brauc ar labiem auto, ļoti labi ģērbjas. Un nav jau arī brīnums – labi ģērbties Rumānijā var atļauties arī vidusslānis, jo apģērba cenas veikalos ir pat trīsreiz zemākas nekā Latvijā, turklāt izvēle ir plašāka un apģērbi – gaumīgāki. Mūsu ceļojuma mērķis nebija iepirkšanās, bet ieskatu mēs guvām, apmeklējot dažus populāru zīmolu veikalus.               

Vēl viena īpatnība, ko novērojām, – rumāņi ļoti daudz smēķē. Smēķētāji ir visur – uz ielām, mašīnās. Uzkrītoši daudz smēķē arī sievietes un pat pavisam jaunas meitenes. Smēķēšana laikam ir šā apgabala īpatnība, jo aizpērn Balkānu ceļojuma laikā to novērojām gan Melnkalnē, gan Bosnijā un Hercegovinā, gan Albānijā.              

Par rumāņu dzīvi un ikdienu mazliet vairāk uzzinājām, aprunājoties ar vietējiem iedzīvotājiem. Viens no tiem bija visai runātīgs taksometra vadītājs. Puisis pastāstīja, ka Rumānijā strādājošajiem alga ir vidēji 500 eiro mēnesī. Galvaspilsētā Bukarestē divistabu dzīvokļa īre izmaksājot 250–300 eiro mēnesī. Pavaicāju, vai arī rumāņi dodas peļņā uz ārzemēm. Izrādās – jā, ļoti daudz rumāņu devušies labākas dzīves meklējumos uz Angliju un Vāciju, kur visbiežāk atrod darbu celtniecībā vai strādā par taksometru šoferiem. Savukārt čigāni visbiežāk braucot uz Vāciju zagt. Ātrie kredīti, kas kā sērga izplatīti Latvijā, šajā valstī gan neesot populāri. 

Rumāniju pilnīgi noteikti ir vērts apskatīt, un, ja ceļojumu izplāno savlaicīgi, rezervējot aviobiļetes un naktsmītnes (tām šeit ir pat ļoti demokrātiskas cenas), šādu ceļojumu var atļauties ikviens. Pārtikas un dzērienu cenas ir zemākas nekā Latvijā. Daba, kalni, mazās pilsētiņas, skaistās pilis, gardie ēdieni, vīns un rumāņu kultūra – tas viss ir tā vērts, lai kaut reizi mūžā pabūtu Rumānijā.