"Kodols" iesaka. Krievu klasika latviešu pildījumā
- Autors: Dzintris Kolāts
Foto: Daina Geidmane
Skolas gados zināmu iemeslu dēļ bija jālasa daudz krievu literatūras. Sēnalas, bet arī pa graudam. Piemēram, Antons Čehovs. Tas arī iemesls, kādēļ ne pārāk čaklais teātra gājējs – redaktors pucēja kurpes un ieradās uz Dailes teātra "Ivanovu" – klasisku Čehova lugu letiņu izpildījumā. Gribējās sajust to čehovisko akcentu, redzēt, kā spēlējas pēc 130 gadiem (pirmizrāde bijusi 1887. gadā, nebija tas gods būt klāt) un kā tas padodas latviešu mentalitātei.
Vakars nebija veltīgs. Iesākums gan pagarlaicīgs, ar pārmēru gariem dialogiem un mazliet dezorientētu klenderēšanu pa skatuvi. Tālākais gan bija tā vērts, līdz pat dramaturģiski lieliski uztjūnētajam finālam, kur nāvīgi sašautais Ivanovs (Artūrs Skrastiņš), sajūsmīgi kliegdams, aicina visus spēlēt un dziedāt, jo "nu ir ballīte pa īstam" (vai tamlīdzīgi). Tas, protams, ir pats fināls, bet viss otrais cēliens un jau pirmā cēliena beigas virza uz hičkokisko "tūlīt, tūlīt kaut kas notiks!". Protams, ar raibajiem foniem, apgalvojumiem, ka nevienam nemaz nav naudas, un aizgrābjošu kandžas pumpēšanu. Iespējams, ka pacelto balsu dialogos sasprindzinājumu vairāk vajadzēja dzirdēt, skaistuma eksperta Šlesera vārdiem runājot, no iekšām. Tomēr pacelto īkšķīšu noteikti ir vairāk.
Visādā ziņā – nenožēloju. Izrāde pārdomām – par attiecībām, kaislībām un mentalitātēm.