Menu
 

Pa Siguldas puses alām un radošajām darbnīcām Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Gūtmaņa ala ir ala Gaujas senlejas labā krasta nogāzē Siguldā. Tilpuma ziņā tā ir lielākā ala Baltijā un visvairāk apmeklētais dabas piemineklis Latvijā, kas ceļotāju vidū bijis iecienīts jau vismaz kopš 17. gadsimta sākuma. No Gūtmaņa alas iztek neliels strautiņš, kas netālu no alas ietek Gaujā. Gūtmaņa ala ir ala Gaujas senlejas labā krasta nogāzē Siguldā. Tilpuma ziņā tā ir lielākā ala Baltijā un visvairāk apmeklētais dabas piemineklis Latvijā, kas ceļotāju vidū bijis iecienīts jau vismaz kopš 17. gadsimta sākuma. No Gūtmaņa alas iztek neliels strautiņš, kas netālu no alas ietek Gaujā. Foto: "RAA" arhīvs, Una Griškeviča un Siguldas novada pašvaldība

Savu gadu ilgušo projektu – Pierīgas novadu apceļošanu, atklājot interesantākos un neparastākos apskates objektus, – noslēdzu ar Siguldu, atstājot to, tā teikt, saldēdienam. Protams, varētu šķist – ko tad mēs par Siguldu un tās apkārtni nezinām? Taču, pateicoties abiem gidiem – ģeologam Dainim Ozolam un "Siguldas attīstības aģentūras" direktorei Laurai Skrodelei –, man tomēr bija iespēja aplūkot mazāk zināmas vietas, piemēram, alas un pils kompleksa radošās darbnīcas. Turklāt tādējādi ekskursija sanāca gan mazliet ekstrēma, gan estētiski skaista.

Devona pērle – leģendām apvītā Kubeseles ala

Kamēr braucu uz Siguldu, varu papriecēt acis ar sarmas klātajiem kokiem un krūmiem, jo atšķirībā no Rīgas, kur pagājušās nedēļas vidū ziema un sniegs pazuda vienā naktī, Vidzemes šosejas apkārtne mazliet pat atgādina ziemas pasaku. Tiesa, nobildēt šo skaistumu nekādi neizdodas, jo ceļa posms starp Garkalni un Vangažiem ir tik bedrains, ielāpains un sabrucis (to noteikti itin labi zina šoferi, kas šo ceļu mēro ik dienas), ka atmiņā nāk bērnības laiku mīkla "ielāps uz ielāpa, ne adatas dūriena"  un rodas jautājums, vai uzņēmumam "Latvijas valsts ceļi" un Satiksmes ministrijai maz ir nojausma, kas notiek uz viņu apsaimniekotajiem ceļiem. Taču tas ir tikai prozaisks ievads, jo – mani taču gaida Sigulda un tās mazāk zināmās vietas un objekti!

Ņemot vērā laikapstākļus, esmu pieteikusi "pilsētnieku maršrutu", un Dainis Ozols tādu arī ir sarūpējis, piedāvājot apmeklēt trīs Siguldas tuvumā esošās alas un brīdinot, ka līdz divām var nokāpt pa kāpnēm, bet uz trešo nāksies brist pāri pļavai. Taču, tā kā, klausot padomam, esmu izvēlējusies šādam maršrutam atbilstošus apavus un apģērbu, tas mani nebaida.


Siguldas pils kompleksa krāšņās atjaunotās ēkas jau pēc neilga laika tiks atvēlētas radošām aktivitātēm – te iemitināsies "Viktora vēstuļu darbnīca", fotogrāfs u.c.

Kamēr dodamies uz Kubeseles alu, kas atrodas Kubeseles pilskalna un Krimuldas mācītājmuižas pakāpē un ir sasniedzama, ejot pa Kubeseles dabas taku, mans gids atzīst, ka, lai gan labi pārzina Gaujas tuvumā esošās alas, šeit neesot bijis kopš jaunības, tāpēc viņam pašam būšot interesanti šeit atkal atgriezties. Uzzinu arī, ka Kubeseles jeb Runtiņala ir smilšakmens ala – aizsargājams ģeoloģisks objekts –, kas izveidojusies augšdevona Gaujas svītas smilšakmeņos ilgstošas pazemes ūdeņu darbības rezultātā, visticamāk, kūstot lielajiem ledājiem. Kubeseles ala tiekot uzskatīta par vienu no skaistākajām devona alām, jo, pazemes ūdeņiem plūstot cauri smilšakmens slānīšiem un plaisiņām, šeit nogulsnējies dzelzs hidroksīds, alas griestos veidojot ļoti gleznainus rakstus. Par to, vai šeit tiešām kādreiz slēpies valdnieks Kaupo vai dzīvojis lībiešu virsaitis Runtiņš, kā vēsta leģendas, mans gids gan neko nezina stāstīt. Taču Kaupo kapavieta esot turpat netālajā uzkalniņā, savukārt virsaiša Runtiņa vārdu tagad nesot Runtiņupīte.

Ja vien būtu mazliet labāki laikapstākļi un vairāk laika, mēs ar gidu noteikti izstaigātu taku, kas ved līdz Gaujai un kur apskatāma Saulstaru ala, taču to atstājam nākamajai reizei. Tomēr secinu, ka pavisam noteikti bija vērts pārvarēt diezgan stāvās un apledojušās kāpnes, lai to visu redzētu savām acīm. Un vēl noteikti jāpiebilst, ka nesen renovētais Siguldas kultūras centrs "Siguldas devons" nosaukts par godu periodam, kas Gaujas smilšakmens slāņos uz laiku laikiem ierakstījis maģisku kodu no laika, kad Siguldas apkaimi klāja ūdeņi. "Siguldas devona" fasādes dizainā izmantoti dekoratīvi paneļi, kuru apdrukā redzams smilšakmens atsegumu raksts no Velnalas klintīm, kur visbagātīgāk saglabājušās devona zivju un floras fosilijas.


Blusu alas pakājē Gaujas vecupe ir manāmi uzplūdusi. "Tie noteikti ir bebru nedarbi," rezumē ģeologs Dainis Ozols.

Kur meklēt bruņuzivs zobus un plāksnītes

Nākamā ala, uz kuru dodamies, nosaukta Blusu vārdā. Uz manu vaicājumu, kādēļ tā, gids smaidot stāsta, ka šo Cīruļu iezī meklējamo alu 90. gadu sākumā no smilšu aizbirumiem atbrīvojusi un attīrījusi Gunta Eniņa vadītā aktīvistu grupa, savukārt par Blusu alu tā nosaukta tādēļ, ka aktīvistus vienubrīd traucējušas blusas. "Nav jau brīnums, jo tiek stāstīts, ka senos laikos, kad alā dzīvojuši āpši, tā tikusi saukta par Āpšu alu, savukārt pēc tam tur mitinājušies jenotsuņi, kuru blusas piemetušās alas atklājējiem." Lai nu būtu kā būdams ar blusām, taču gājiens vien uz alu ir to vērts. Vispirms jau tādēļ, ka nekādu norāžu uz alu nav, tātad to var atrast tikai zinātāji. Vai tie, kuri savā viedierīcē lejuplādējuši karti ar alas koordinātēm...

Mazliet apledojušais ceļš vijas starp iezi un Gauju, līdz kādā brīdī mans gids saka, ka tikpat kā jau esam klāt. Tiesa, lai tiktu līdz alai, jāšķērso pārpurvojusies pļava, kuru vēl mitrāku padara Gaujas vecupe, turklāt kāduviet to vēl uzplūdinājuši bebri. Tomēr alu sasniedzam ar sausām kājām, un tad jau var izvēlēties – līst iekšā 50 metrus dziļajā alā ar 14 dažādu resnumu pīlāriem vai palikt ārpusē un papriecēt acis ar visai bagātīgo biotopu – sūnām un papardītēm, kas turklāt ir Eiropas Savienības aizsardzībā. Es izvēlos otro variantu, jo, lai apskatītu visu alu, pirmie desmit metri jārāpo uz vēdera vai ceļiem, taču, kā pēc brīža saka mans gids Dainis Ozols, tas esot bijis to vērts – lielā telpa ar avotu stūrī esot ļoti skaista un izskatoties tieši tāda, lai tajā varētu pārziemot sikspārņi.

Atpakaļceļā uzzinu, ka oficiāli apmeklējamo dabas pieminekļu sarakstā ala nav iekļauta tādēļ, ka šeit pagaidām neesot nekādas infrastruktūras, turklāt tā atrodas Gaujas Nacionālā parka teritorijā un ir viens no senākajiem ģeoloģiskajiem dabas pieminekļiem. Starp citu, tieši pateicoties tam, ka šo reģionu savulaik klājis ledājs un arī okeāns, kurā mitušas dažādas interesantas radības, tostarp bruņuzivis, mazo upīšu krastos un gultnēs aizvien varot atrast bruņuzivs muguras plāksnītes un zobus. Protams, ir pārāk auksts, lai tagad dotos šādos meklējumos, taču tas izklausās gana aizraujoši. Tāpat kā tas, ka Gaujas senleja un ceļš, kas ved no Siguldas uz Turaidu, izveidojies ledāju kušanas rezultātā…

Vēl manos plānos bija apskatīt Pēteralu, kas meklējama netālu no Raganu katla un Satezeles pilskalna, taču ļoti slidenās takas dēļ šoreiz paliku gribot. Un nebijām vienīgie, kuri griezās atpakaļ, neredzējuši šo gleznaino dabas objektu, taču, kā teica Dainis Ozols, to galu galā var izdarīt jebkurā citā gadalaikā.


Bijušajā pils stallī un klētī darbojas keramikas darbnīca, tekstila darbnīca, spieķu darbnīca un ādas artelis, kur ikviens interesents var iepazīties ar dažādu amatniecības izstrādājumu tapšanas noslēpumiem.

Kur top slavenie spieķi un Nameja gredzeni

Kad ekskursijas ekstrēmā daļa ir noslēgusies, stafeti pārņem pašvaldības aģentūras "Siguldas attīstības aģentūra" direktore Laura Skrodele, lai "Rīgas Apriņķa Avīzei" izrādītu, kas pašlaik notiek Siguldas pils kompleksā. Kā pārliecinos jau pa ceļam uz pils kompleksu, interese par šeit notiekošo ir ne tikai siguldiešiem, bet arī ārzemju tūristiem – pa celiņu čalodami man nāk pretī itāļu skolasbērni, bet vēlāk keramikas darbnīcā pēc makiem lūko divas grieķietes.

Jaunā pils, kas savulaik celta kā Kropotkinu dzimtas mājas un kur pagājušā gadsimta 20.–30. gados saimniekojusi Latvijas Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība, bet kopš 1993. gada – Siguldas pašvaldība, pašlaik tiek rekonstruēta, taču apkārtējās ēkās viss notiek, jo kopš šā gada pavasara te iemitinājušās radošās darbnīcas. Bijušajā pils stallī un klētī nu darbojas keramikas darbnīca, tekstila darbnīca, spieķu darbnīca un ādas artelis, kur ikviens var gan apskatīt, gan izmēģināt roku – pats izgatavot kādu māla priekšmetu, uzaust Latvijas karodziņu vai uzpīt jostiņu no krāsainas ādas strēmelītēm.

Šeit uzzinu, ka slavenajiem Siguldas spieķiem ir vismaz divsimt gadu sena vēsture un tie šeit ieviesti, pateicoties kņaza Kropotkina ierīkotajām tā sauktajām Alpu takām. Tad arī spieķu izgatavošana kļuva par nozīmīgu peļņas avotu vietējiem zemniekiem. Darbnīcas saimniece Antra labprāt parādīs un pastāstīs par spieķu gatavošanas niansēm, ļaujot to izmēģināt arī interesentiem.


Spieķu darbnīcas vadītāja Antra gan izstāsta, ka slavenajiem Siguldas spieķiem ir divsimt gadu sena vēsture, gan uzskatāmi parāda, kā top viens no slavenākajiem Siguldas suvenīriem.

Arī tekstila darbnīcā, kur acis žilbina lupatu paklājiņi, krāšņas spilvendrānas un šalles, jakas un karodziņi, laipni gaidīts ikviens. Darbnīcas lielākais lepnums – Pētera Viļumsona stelles – gan gaida nelielu remontu, taču mazākajās stellēs topošo linu sedziņu var mēģināt paaust ikviens gribētājs, jo, "kas noausts, to jau var arī izārdīt".

Keramikas darbnīcā gan lieli, gan mazi apmeklētāji var mēģināt paši izveidot, piemēram, māla cūciņu – krājkasi. Kāpēc tieši cūku? Nu, tāpēc, ka nākamais, kā zināms, ir Cūkas gads. Izrādās, ka sarus, kas rotā cūkas šņukuru, var pagatavot, izberžot mālus caur parasto sietiņu, bet "frizūru" uztaisīt ar parasto ķemmi. Šī darbnīca turklāt iesaistījusies Latvijas simtgades projektā "Skolas soma", tāpēc elektriskais ceplis ir pilns ar skolasbērnu gatavotām krūzītēm, bruņuzivīm un trauciņiem. "Tie vēl tikai jānoklāj ar krāsu un glazūru un tad būs gatavi," teic darbnīcas vadītāja un pastāsta, ka vienlaikus te var uzņemt apmēram 20 apmeklētāju – piemēram, ja nu kādam darba kolektīvam ir radusies vēlme sarīkot tā dēvēto komandas stiprināšanas pasākumu. Tad gan esot vēlams pieteikties kādas dienas iepriekš.

Blakus esošais ādas artelis žilbina acis ar daudzajiem un dažādajiem izstrādājumiem, kas top no krāsainas ādas (pārsvarā tā esot liellopa, dažkārt – kazas āda): auskari, piespraudes, jostas, pastalas, grāmatu un pasu vāki, atslēgu piekariņi… 


Acis žilbina austi lupatu paklājiņi, krāšņas spilvendrānas un šalles. Šos skaistos izstrādājumus, protams, var arī iegādāties.

Bet īsts saldēdiens, protams, ir "Baltu rotu darbnīca", kur īpašā vitrīnā var aplūkot rotkaļa Vitauta Straupes filmai "Nameja gredzens" darināto gredzenu (iespējams, tas nav labais tonis, bet varu godīgi atzīties, ka man šī filma itin labi patika – it īpaši epizode, kur Nameja pārvaldītie kurši izgatavoja daudzos Nameja gredzenus). Protams, šeit ir daudz citu rotu – gan etnogrāfisko rotu kopijas, gan modernās rotas, kurās harmoniski savijusies vēsture un mūsdienas.

Savukārt abas krāšņās ēkas dārza kreisajā pusē vēl tikai gaida atklāšanu. Arī tās tiks atvēlētas radošām nodarbēm – papīrmākslas darbnīcai "Viktora vēstules", fotogrāfiem un ne tikai. Savukārt dārza pašā vidū slejas būve, kas, pēc Lauras teiktā, būšot Ziemas koncertzāle (tie, kuri apmeklē Siguldas Opermūzikas svētkus, zina, ka teltī dārza vidū koncerti notiek arī vasarā).

Tātad pavisam droši uz Siguldu varat doties arī tagad, ziemā, jo – ne skatāmu, ne darāmu lietu šeit netrūkst. Un, ja to var apvienot arī ar kādu skaistu koncertu kultūras centrā "Siguldas devons", diena patiešām būs izdevusies!


Tekstila darbnīcā apmeklētāju acu priekšā uz stellēm top linu sedziņa. Ja kādam ir vēlme pašam izmēģināt roku aušanā, par to varot vienoties.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.