Kā klājas latviešiem Briselē? ^{Apriņķis.lv}

Briselieši steidz savās gaitās, tūristi – savās, un dienu pēc traģiskajiem notikumiem Strasbūrā nekādu īpašu uztraukumu vai paniku šeit nemana, vienīgi ir gana daudz bruņotu patruļu, un, kā saka mani paziņas, kas mīt Briselē, daudzi drošībnieki, iespējams, ir ģērbušies ikdienas drēbēs. Tiesa, gājēju ielu, ņemot vērā 2016. gada incidentu, kad terorists gājēju pūlī ietriecās ar mašīnu, nu no visiem galiem ierobežo neizkustināmi betona bluķi.

Šoreiz lūkoju izpētīt, kā klājas tiem latviešiem (vismaz dažiem), kuri Briseli un Beļģiju sauc par savām mājām. Jāpiebilst, ka Briseles galvaspilsētas reģionu veido deviņpadsmit pašvaldības (viena no tām ir Briseles pilsēta), un katrā ir savs mērs un vēlētie deputāti.

Dod priekšroku dzīvei piepilsētā

Evita Naumova Briselē dzīvo jau kopš 2005. gada. Viņa strādā Eiropas Parlamentā, ir precējusies ar beļģi un audzina divus bērnus. Sākumā ģimene dzīvojusi pašā pilsētas centrā (pēc Rīgas standartiem – pretī universālveikalam “Stockman”), taču ar gadiem ģimene sākusi pārcelties uz aizvien attālākiem pilsētas rajoniem, lai būtu pieejami parki, kur pastaigāties ar bērniem: “Pērn nopirkām māju uzreiz aiz Briseles robežas. Šādu izvēli izdarījām tādēļ, ka gribējām māju ar dārzu, kur bērniem skraidīt, taču vīra darba dēļ mājokli meklējām noteiktā Briseles pusē, un tur nekustamā īpašuma cenas ir diezgan augstas.”

Tiesa, tas, ka māja atrodas ārpus centra, neesot problēma: “Liela daļa cilvēku, kas dzīvo mūsu apkaimē un kam ir bērni, izvēlas pārvietoties ar mašīnu, daudzi nesmādē arī velosipēdu,” skaidro Evita un piebilst, ka Briselē ir labi attīstīts sabiedriskais transports – šeit kursē autobusi, tramvaji un metro. Jāpiebilst, ka viens brauciens ar metro vai autobusu Briselē maksā 2,10 eiro, taču briselieši pārsvarā izmanto mēneša abonementu, kas maksā 49 eiro.

Jo tuvāk centram, jo dārgāk

Uldis Šalajevs strādā Eiropas Komisijā un Briselē dzīvo kopš 2009. gada. Viņš novērojis, ka vietējie iedzīvotāji Eiropas institūcijās strādājošos ierēdņus acīmredzot uzskata par ļoti naudīgiem – tādiem, kas var daudz maksāt arī par dzīvesvietas īri –, tāpēc nekustamo īpašumu cenas šeit ir salīdzinoši augstas.

“Piemēram, 100 kvadrātmetru plaša dzīvokļa īre izmaksās aptuveni 1300 eiro mēnesī, turklāt viens no dārgākajiem ir tā sauktais Eiropas kvartāls, kur atrodas Eiropas Komisija, Eiroparlaments, Eiropas Padome. Ārpus centra cenas ir mazliet zemākas, piemēram, par savu 45 kvadrātmetrus lielo studijas tipa dzīvokli, kas atrodas 20 minūšu brauciena ar velosipēdu attālumā no centra, maksāju 650 eiro mēnesī, kam jāpierēķina komunālie maksājumi.”

Savukārt, ja kāds vēlas pirkt nekustamo īpašumu, piemēram, māju, cena būs atkarīga no tā, kurā Briseles rajonā tā atrodas – centrā kvadrātmetrs maksājot 3000 eiro, ārpus centra – 2500 eiro.

Uldis arī novērojis, ka tie viņa kolēģi, kam darbā jābūt agri vai jāstrādā nedēļas nogalēs, dzīvesvietu izvēlas tuvāk centram, bet lielākā daļa, kam ir normāls darba režīms, tomēr dzīvo ārpus centra: “Tā nav problēma, jo pilsētā ērti var pārvietoties ar velosipēdu, kas par nelielu samaksu – gada abonements ir 30 eiro, brauciens līdz 30 minūtēm ir bez maksas – pieejami ikvienam.”

Kā novēroja “Rīgas Apriņķa Avīze”, uz tikšanos Eiropas Komisijā vairāki ierēdņi bija ieradušies ar velosipēdu, par ko liecināja līdzi paņemtās veloķiveres (tās šeit ir obligātas, turklāt pa veloceliņiem, tāpat kā citās Eiropas pilsētās, staigāt nav ieteicams – velosipēdists brauks virsū bez brīdinājuma, – U. G.).

Savukārt LTV žurnāliste un korespondente Briselē Ilze Nagla atzina, ka atšķirība starp Briseli un Rīgu nemaz nav tik liela: “Briselē dzīvo aptuveni 1,2 miljoni iedzīvotāju – Eiropas mērogiem tā ir maza galvaspilsēta. Interesanti ir tas, ka, lai gan vairākums beļģu ir flāmiski runājoši, Brisele ir ļoti franciska. Pat politikā Beļģija vairāk lūkojas uz Franciju nekā uz Nīderlandi.”

“Mēs nedrīkstam ļauties bailēm!”

Taujāti par drošības situāciju Briselē – gan Strasbūras traģēdijas kontekstā, gan ņemot vērā to, ka arī šeit jau trešo nedēļas nogali pēc kārtas notiek “dzelteno vestu” protesta akcijas –, mani sarunbiedri atzina, ka bailēm nevajag ļauties. Evita stāsta, ka nedroši jutusies tikai vienu reizi – kad pirms pāris gadiem teroristi sarīkojuši sprādzienus Briseles metro.

Savukārt, komentējot pašreizējo situāciju un atminoties 2016. gadu, kad terorists ar mašīnu ietriecās cilvēku pūlī Briseles gājēju ielā, Evita uzsver – cilvēki uzskata, ka nedrīkst ļauties bailēm: “Mums jāsaprot, ka esam stiprāki, un mums jāturpina dzīvot neslēpjoties un neļaujoties dusmām. Brisele ir multikulturāla pilsēta, kas sevī uzņēmusi visas Eiropas un lielas daļas pasaules iedzīvotājus, un lielākoties mēs visi sadzīvojam labi.”

Tiesa, viņa uzsver, ka ikkatrā pilsētā ir vietas, kur jāuzmanās vairāk, un vietas, kas tiek uzskatītas par drošākām. Mani sarunbiedri atklāja, ka visvairāk imigrantu pulcējas Ziemeļu stacijā un viņu vienīgā vēlme esot pamest Beļģiju un doties uz valstīm ar vēl lielākiem pabalstu maksājumiem, piemēram, Vāciju vai Apvienoto Karalisti, savukārt citi iebraucēji, kas nokļuvuši Beļģijā, mēģina nopelnīt, pārdodot rotaļlietas un citas sīkas preces Briseles gājēju ielā, taču garāmgājējiem īpaši neuzmācas. Kā situāciju komentē latvieši, “katra cilvēku kopiena mēģina dzīvot tuvāk pie savējiem noteiktos Briseles rajonos”.

Arī Ilze Nagla atzīst, ka vietējie iedzīvotāji jau ir izstrādājuši zināmu imunitāti pret šādiem terora aktiem: “Uz ielas Briselē nekādas īpašas pārmaiņas pēc Strasbūras notikumiem nav jūtamas. Taču nu jau regulārie protesti – “dzeltenās vestes”, labējo protesti pret ANO Migrācijas paktu – gan mazliet ietekmē dzīves ritmu Briselē. Daži pazīstami cilvēki ar mazliet tumšāku ādas krāsu mazliet baidās iziet uz ielas, kur notiek demonstrācijas. Tiesa, nekādi incidenti nav bijuši, taču stresa līmenis ir mazliet pieaudzis.”

Pašlaik satraukumam nav pamata

Briselē notiekošo vispārējās drošības kontekstā “Rīgas Apriņķa Avīze” lūdza komentēt arī Latvijas Pašvaldību savienības padomniecei Eiropas Savienības jautājumos un Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvniecības Briselē vadītājai Agitai Kaupužai. Viņa paskaidroja, ka drošības līmeni nosaka un izziņo Beļģijas Nacionālais krīžu centrs OCAM un patlaban Briselē esot izsludināts otrais līmenis no četriem.

“Domāju, ka nekas vairāk par jau esošajām drošības aktivitātēm nebūs – armijas patruļas uz ielām, gājēju ielas norobežošana ar smagajiem betona puķupodiem, armija visu laiku patrulē arī lidostā. Pagaidām ziņās vēl nekas nav teikts par drošības pasākumiem baznīcās pirms misēm, bet pa armijniekam vai policistam pie katrām durvīm noteikti nebūs. Manuprāt, Brisele savu mācību jau ir guvusi, un briselieši nav tik paļāvīgi kā vācieši, kuriem likās, ka nekas nenotiks un Ziemassvētku tirdziņi nav jānorobežo. Taču tās ir tikai manas domas un vērojumi.”

I.Kaupuža arī uzsver, ka Beļģijā nav tādu migrantu anklāvu vai “džungļu”, kādi bija vērojami Francijas pilsētā Kalē. “Migrantiem ir viņu centri. Tiesa, šeit ir arī tādi “caurbraucēji”, kuru mērķis ir, piemēram, Apvienotā Karaliste ar lielākiem pabalstiem. Viņi guļ Ziemeļu stacijā un nemaz netaisās pieteikt savu statusu. Policija viņus ik pa laikam apcietina, bet viņiem ir savi aizstāvji – iedzīvotāji, kuri vismaz pirms kāda laika brauca un dalīja viņiem dažādas lietas un ņēma pie sevis pa nakti pārnakšņot. Tad pret šiem iedzīvotājiem sākās tiesvedība, viņus apsūdzēja kā līdzdalībniekus nelegālajā migrācijā.”

To, ka migranti dzīvo savos rajonos, “Rīgas Apriņķa Avīzei” pastāstīja arī šeit aptaujātie latvieši, vien piebilstot, ka turp nevajadzētu doties, īpaši to attiecinot uz diennakts tumšajām stundām. Savukārt gan pavasarī, gan tagad, viesojoties Briselē, “Rīgas Apriņķa Avīze” novēroja, ka pilsētas gājēju ielā migranti ir izklājuši segas un tirgo dažādas rotaļlietas, kā arī aukstajam gadalaikam piemērotas cepures un šalles, taču garāmgājējiem neuzmācas, arī viņiem neviens īpašu uzmanību nepievērš.

Protesti pret nevienlīdzību

Pagājušajā nedēļā Briselē norisinājās kārtējās tā dēvēto “dzelteno vestu” protesta akcijas. Taujāta, vai Latvijā varam sagaidīt ko tamlīdzīgu, Ilze Nagla norādīja, ka “Latvijā nav tādu tradīciju kā Francijā, kas vēsturiski pieredzējusi ļoti daudzus nemierus un revolūcijas, vai kā Beļģijā, kur ir visstiprākās Eiropas arodbiedrības. Tas, protams, rada arī papildu problēmas, jo daudzās arodbiedrības savā starpā cīnās par ietekmi politiskajā vidē un savas ietekmes stiprināšanai izmanto streikus.”

Gatavojot sižetus Latvijas Televīzijai, viņa runājusi ar daudziem protestētājiem, kas piedalās beļģu “dzelteno vestu” protestos: “Viņu argumentācija ir ļoti atšķirīga, bet ir viens vienojošais aspekts – sāpe par sabiedrības nevienlīdzību. Daudzi no viņiem tiešām ir ļoti nabadzīgi cilvēki, kam nav pietiekami daudz naudas ikdienas tēriņiem un kuri ir sašutuši par to, ka pasaules visbagātākajā reģionā – Eiropā – viņiem ir tik grūti dzīves apstākļi. Tas rada dusmas, naidu un noved arī pie destrukcijas, ko esam redzējuši gan pēc demonstrācijām gan Parīzē gan Briselē.”

Nedaudz statistikas – skaitļi un profesijas

Kā liecina vietnē “Beļģijas latviešu ziņas” pieejamā informācija, kas apkopota, pamatojoties uz aizpildītajām anketām, Beļģijā dzīvojošie un strādājošie latvieši uz šo valsti pārcēlušies teju no visas Latvijas – Rīgas, Jelgavas, Jūrmalas, Liepājas, Cēsīm, Ventspils… Visvairāk ir no Rīgas. Lielākā daļa – 57 procenti – pārcēlušies darba dēļ, 15 procenti – lai dzīvotu kopā ar ģimeni, 10 procenti – lai dzīvotu kopā ar savu partneri, septiņi procenti – lai studētu. Viens procents aptaujāto šeit ir dzimuši, trīs procenti meklē jaunas iespējas.

Vairākums latviešu – 43 procenti – strādā Eiropas Savienības iestādēs, piemēram, Eiropas Komisijā, Eiropas Parlamentā u.c., 21 procents – beļģu un starptautiskajos uzņēmumos; ir arī Latvijas pārstāvniecībā ES un Latvijas vēstniecībā strādājoši latvieši, kuri ieņem visdažādākos amatus: tulki, eksperti, administratīvie darbinieki, klientu un projektu vadītāji, analītiķi, statistiķi.

Taču latvieši šeit darbojas arī citās profesijās: jumiķi, metinātāji, miesnieki, mākslinieki, medicīnas darbinieki, izpletņlēkšanas instruktors, jogas skolotāja u.tml. Interesanti, ka šeit dzīvojošie latvieši pārvalda latviešu, angļu, franču, flāmu, vācu, krievu un citas valodas, bet darbam un studijām pārsvarā izmanto latviešu, angļu, franču un flāmu valodu. Vidējais Beļģijā dzīvojošo latviešu vecums (pēc anketas datiem) ir 37 gadi.