Menu
 

Hamburgas 13 kilometri – vēlēšanas, koncertzāle un marihuānas smarža... Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Foto – Una Griškeviča Foto – Una Griškeviča

Šad un tad man patīk aizlidot uz kādu Eiropas pilsētu, lai, citējot kādu draugu, iedzertu kafiju. Šādās īsās un piesātinātās brīvdienās devos arī pagājušās nedēļas nogalē, lai apmeklētu izcilās latviešu ērģelnieces Ivetas Apkalnas koncertu Elbas filharmonijā, pie viena ar kājām izstaigājot lielu daļu Hamburgas. Secinājums: nostaigājot vairāk nekā trīspadsmit kilometru, tiešām izdevās vismaz daļēji iepazīt šo tik kolorīto pilsētu.

Drīkst aģitēt arī vēlēšanu dienā

25.un 26. maijā Vācijā, tāpat kā daudzās citās Eiropas valstīs, norisinājās Eiropas Parlamenta un arī pašvaldību vēlēšanas. Tiesa, nekādas īpašas aktivitātes, atskaitot pie ielu apgaismes stabiem un kokiem piestiprinātus partiju un politiķu reklāmas plakātus, Hamburgā nemanījām – gluži tāpat kā vēlēšanu iecirkņus. Kā vēlāk pastāstīja izcilā latviešu operdziedātāja Inga Kalna, kura jau deviņpadsmit gadu šo pilsētu sauc par savām mājām, viņas ģimene jau pirms krietna laika saņēmusi gan informāciju par savu vēlēšanu iecirkni, gan partiju kandidātu sarakstus: “Nebiju pievērsusi īpašu uzmanību tam, vai aģitēt par kādu politisko spēku var arī vēlēšanu dienā (izrādās, atšķirībā no Latvijas Vācijā to var darīt, jo reklāmas tika novāktas tikai nākamajā dienā pēc vēlēšanām, – aut.), taču zinu, ka Vācijā uz Eiroparlamentu kandidēja 40 partijas, un netrūka arī kuriozu – piemēram, “Violetie”, kas pārstāvēja veģetāriešu, vegānu un diezin vēl kā citādi noskaņotu cilvēku nostāju…”

Savukārt priekšvēlēšanu sestdienas pēcpusdienā, ejot cauri Valringparkam (Wallringpark), kas ir viena no hamburgiešu iecienītākajām atpūtas vietām, pa gabalu manījām arī kādu palielu demonstrāciju, kuru vainagoja kādas dāmas visnotaļ histēriska kliegšana un dažu frāžu atkārtošana megafonā, taču no politiskajām aktivitātēm tas arī bija viss. Vēl noteikti gribu piebilst – ja esat Hamburgā laikā, kad zied rododendri, noteikti izstaigājiet “Planten un Blomen” parku, kur ir gan rododendru plantācijas, gan brīnišķīgs japāņu dārzs ar neparastiem krāsu un augu salikumiem, gan bērnu rotaļu laukums, turklāt ieeja parkā ir bez maksas. 

Izrādās, ka Vācijā atšķirībā no Latvijas partiju un politiķu reklamēšanās ir atļauta arī Eiropas Parlamenta vēlēšanu dienā. Tā nu daudzviet apgaismes stabus un kokus pilsētā rotāja šādi plakāti.

Kičīgais Sv. Pauli kvartāls un marihuānas smarža gaisā

Tie, kuri pārzina leģendārās britu grupas “The Beatles” daiļradi, noteikti zina par viņu Hamburgas posmu – 1960. gadu, kad grupa piecu mūziķu sastāvā pirmoreiz ieradās šajā ostas pilsētā, kur faktiski sākās viņu ceļš uz slavu. Šo faktu Hamburga nav aizmirsusi, un tas pat ir mazliet kanonizēts – Sv. Pauli (St. Pauli) rajonā ir Bītlu laukums, kur apskatāmas slavenā piecnieka stilizētas tērauda figūras, un netālu no tā meklējams arī “Bītlu” muzejs. Taču nevienā oficiālajā ceļvedī neesot ierakstīta adrese, kur meklējamas slavenās Džona Lenona durvis. Mēs gan bijām nolēmuši tās atrast, un jāteic, ka pastaiga pa šo kvartālu vien ir ko vērta: ar lampiņu virtenēm izrotāti bohēmiska paskata krodziņi un bodītes, stipri pavecas automašīnas un velosipēdi gar ielu malām, daudz grafiti (ļoti kvalitatīvi un interesanti!) un, protams, visnotaļ kolorīta publika... Jau pēc brīža telefonā lejuplādētā karte vēstīja, ka esam pie Wohlwillstrasse 22. nama, kura iekšpagalmā tiešām apskatāmas “Lenona durvis”. Izrādās, ka Džona Lenona pēcbītlu periodā tapušo plati “Rock and Roll” (1975) rotā bilde, kur viņš, tērpies ļoti stilīgā ādas jakā, nobildējies pie šīm durvīm, tādējādi padarot tās par zināmu kulta objektu. Itin bieži te varot sastapt kādu “svētvietas” pieskatītāju, kurš interesentiem paskaidro, ka tiešām viņi ir nokļuvuši pareizajā vietā. Tādu gan te nemanām, taču kāda pagalmiņā sastaptā sieviete apģērba ziņā gan izskatījās kā no 60. gadu hipiju fotogrāfijām izkāpusi… Vēl izejam cauri slavenajam Rēperbānim (Reeperbahn) – izklaižu kvartālam, kur netrūkst koši rozā ēku, seksa klubu un kinoteātru, bodīšu ar specifisku apģērbu u.tml., tomēr skaidrs, ka īstā dzīve te sāksies, kad satumsīs.

Lai gan Hamburgas oficiālajos ceļvežos Lenona durvis nav atrodamas, tās kļuvušas par zināmu kulta objektu. Pie šīm durvīm 1975. gadā tapa mūziķa Džona Lenona fotogrāfija, kas rotā viņa skaņuplates “Rock and Roll” vāku.

Savukārt marihuānas smaržu (pieļauju, ka tā bija marihuāna) labi var sasmaržot pāris kvartālu tālāk, no Rēperbāņa pa šaurām ieliņām dodoties Elbas promenādes virzienā. Te apgrozās arī gana daudz tumšādainu puišu, kas it kā neko īpašu nedara, taču, atklāti sakot, pārāk omulīgi te nav, tāpēc raitā solī steidzamies tālāk.

Jau pēc dažām minūtēm bijām promenādē, kur no piestātnēm ik pa brīdim braucienā dodas izpriecu un ekskursiju kuģīši (brauciens maksā apmēram 15–20 eiro). Spītējot ledainajam vējam un tumšajiem mākoņiem, šeit bildējās jaunie pāri un klīda neskaitāmi vecpuišu un vecmeitu ballīšu dalībnieku pulciņi, bet par izklaidi gādāja ielu muzikanti. Kāds pavecāks kungs uz akordeona spēlēja Raimonda Paula “Dāvāja Māriņa” versiju par miljonu sārtu rožu, tāpēc neviļus prātā ienāca doma, vai viņš zina, kas ir šīs melodijas autors...

Hamburgā ir. Vai būs arī Rīgā?

Hamburgas lepnums un, šķiet, tūristu apmeklētākais objekts bez šaubām ir pirms diviem gadiem atklātā Elbas koncertzāle. Tā bija arī mūsu brauciena galvenais ceļamērķis, jo svētdien no rīta tur klausījāmies brīnišķīgās latviešu ērģelnieces Ivetas Apkalnas solokoncertu. Taču šoreiz koncertzālei, kura vizuāli atgādina kuģa priekšvadni un, manuprāt, lieliski iekļaujas Hamburgas ostas un spīķeru rajona arhitektūrā, vairāk pievērsu uzmanību kontekstā kaislībām, kas pēdējos mēnešos valda ap jaunās koncertzāles iespējamo celtniecību uz AB dambja Rīgā. Jebkurā gadījumā – Hamburgas pieredze, būvējot koncertzāli uz vecas, pagājušā gadsimta 60. gados celtas noliktavas jumta (precīzāk – uz tā novietojot stikla un alumīnija konstrukciju), noteikti ir labs un vērā ņemams risinājums, taču tās celtniecības izmaksas liek aizdomāties, jo sākotnējo 240 miljonu eiro vietā viss projekts kopumā izmaksājis 865 miljonus, celtniecība ilgusi teju desmit gadus un maksājusi amatu Hamburgas toreizējam mēram… Lai būtu kā būdams, kopš ostas un spīķeru rajonā “HafenCity” debesīs slejas jaunā filharmonijas ēka, šeit viss ir kļuvis ļoti ekskluzīvs un dārgs (atskaitot visnotaļ demokrātiskās koncerta biļešu cenas – ar nosacījumu, ka ir izdevies pie tām tikt). Atgriežoties pie filharmonijas: lielajā zālē ar brīnišķīgo akustiku ir 2100 sēdvietu, taču izrādās, ka krietni vairāk cilvēku var uzņemt astotajā stāvā izbūvētā vairāk nekā 4000 kvadrātmetru plašā 37 metrus augstā skatu platforma, no kuras paveras iespaidīgs skats uz pilsētu un ostu – to apmeklējuši jau vismaz 15 miljoni cilvēku.

Pēc koncerta vēl izstaigājām spīķeru rajonu, un es atcerējos kaut kur lasīto, ka Hamburgā ir vairāk nekā 2000 tiltu – tātad vairāk nekā Amsterdamā un Venēcijā kopā. Kad, šķērsojot vairākus kanālus, bijām atpakaļ uz sauszemes, vēl iegriezāmies nelielā ieliņā, kur saglabājušās dažas sena izskata ēkas (Hamburga stipri cieta Otrajā pasaules karā) un kur meklējami tiešām burvīgi krodziņi. Izrādās, ka megaliela un teicami pagatavota Vīnes šnicele un kauss vietējā alus ir tieši laikā pirms kāpšanas S1 vilcienā, lai dotos atpakaļ uz lidostu un mājām. Un skaidrs, ka šajā pilsētā vēl ir daudz apskatāmu lietu un vietu, tādēļ apsolām sev, ka te noteikti atgriezīsimies, jo arī trešajā reizē nepaguvu izpētīt visu, ko būtu gribējusi.

Elbas filharmonijas lepnums ir lielās ērģeles ar 4765 stabulēm. Pie tām bieži muzicē arī izcilā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.