Juris Ulmanis. Uz Grenlandi – pēc pērlēm. Fragmenti no topošās grāmatas (3) ^{Apriņķis.lv}

Pasaules skarbie vilinājumi

Visai nedroši. Nav dzirdēts, ka kāds ko plāno vai dara, un daudziem nav nepieciešamās pieredzes.

Sāku pētīt tīmekli. Mana pirmā izvēle bija Himalaji, būtu jauki aizšaut uz Everestu! Sapratu, ka nekas nesanāks, jo kāpšana virsotnē notiek no 8. līdz 25. maijam. Tas nozīmē, ka marta beigās vai aprīļa sākumā jau ir jābūt Himalajos. Tas neder! Tāda pati situācija ir ar citiem 8000 metrus augstiem kalniem. Lai uzkāptu un nokāptu no kalna, vajag divus trīs mēnešus. Himalajos ir arī zemāki kalni, taču arī tur ir jābūt jau aprīlī, jo jūnijā sākas musonu sezona.

Kas vēl? Āfrikā ir ziema, turp jābrauc janvārī, tāpat kā uz Jaunzēlandi, kur ir Kuka kalns. Varētu uz Dienvidameriku. Tur gan gribētos atgriezties. Skaistais Alpa Maijo un Vaskarans, kurā toreiz neuzkāpām. Varētu uz Ziemeļameriku, bet Makinlijā jau esmu bijis. Vēlreiz negribētos, lai gan tur ir ļoti interesanti un man patika tur būt. Maijs ir perfekts mēnesis, lai kāptu Makinlijā.

Kopš Teodors, Evija, Ilmārs un Aivars ir gājuši bojā (2003. gadā, kāpjot Kuka kalnā Jaunzēlandē, gāja bojā četri latviešu alpīnisti Teodors Ķirsis, Evija Ķirse, Ilmaŗs Bernāns, Aivars Prošenkovs, – red.), biju licis kalnus mierā un apsolījis sev, ka kalnos vairs nekāpšu. Un tomēr – pirms kāda laika biju aizbraucis uz Šveici kopā ar savu draugu Andri Malaševski. Bija plāns uzkāpt Materhornā. Andris uzkāpa, es ne. Vēl nebiju gatavs kalniem un vēroju visu it kā no malas – distancēti. Biju samierinājies – nepieciešamība pēc šāda veida piedzīvojumiem droši vien man ir pārgājusi.

Taču gāja laiks, un domas mainījās. Šad un tad kāds pajautāja, kuros kalnos esmu bijis pēdējā laikā. It kā tas būtu vienīgais, ko es varētu darīt! Nejauši ieslēdzu TV kanālu, kur rādīja, kā cilvēki cīnās ekspedīcijās, un jutu, ka mana sirds notrīs.

Atkal pievērsos tīmeklim. Tas laikam bija “Adventure Consultants” mājaslapā, kur nejauši uzdūros “Polar Exploration”. Tātad ir ekspedīcijas uz Ziemeļpolu, Dienvidpolu un citām vietām. Kad biju Antarktīdā, aizdomājos, kā tas būtu – aiziet vai aizslēpot līdz Dienvidpolam, kā to darīja trakais Amundsens, Skots un citi. Šekltonam taču izdevās drosmīgākais glābšanas pasākums vēsturē! Uz Antarktīdu jābrauc, kad pie mums ir ziema, jo tur tad ir vasara. Uz Ziemeļpolu var braukt tagad. Taču ir viena problēma – tas prasīs divus mēnešus. To es nevaru atļauties.

Redzēju, ka ir ceļojums pāri Grenlandei – “Ice­Cap Crossing”. Tas nozīmē, ka Grenlande ir jāšķērso no Austrumiem uz Rietumiem, t.i., apmēram 600 kilometru viena mēneša laikā. Piedāvājums no “Adventure Consultants” ir no aprīļa beigām līdz jūnija sākumam. Ideāli! Nepagāja ne dažas minūtes, kad biju izdomājis, ka vismaz ir jāpainteresējas tuvāk.

Izrādās, ka pirmā Grenlandes šķērsošana bija notikusi 1888. gadā. To paveica norvēģis Fritjofs Nansens, kuram polārajā vēsturē tiek piešķirta liela nozīme. Taču “Adventure Consultants” pēkšņi atcēla savu ekspedīciju. Es biju šokā! Tikko, burtiski pirms pāris stundām, biju noraidījis citu firmu – “Tangent Exploration”, par kuru arī tiku interesējies, taču viņi nebija reaģējuši uz maniem e-pastiem.

Tūlīt aizrakstīju Paulam Valkeram no “Tangent Exploration” un teicu, ka esmu kļūdījies un joprojām interesējos par iespēju šķērsot Grenlandes ledāju. Viņš rakstīja, ka ceļotāju būtu trīs, varbūt būšot arī ceturtais. Sekoja neskaitāmas vēstules e-pastā: kas, kā, cik maksā, par ko jāmaksā, kas jāņem līdzi, apdrošināšana, neprotu slēpot, ko mēs ēdīsim utt.

Skaidri apzinoties, ka citādi nevaru, biju nolēmis šķērsot Grenlandi ar slēpēm: 670 kilometrus ejot, slēpojot un velkot ragavas, kurās būs viss ekspedīcijai nepieciešamais, lai varētu izdzīvot skarbajā ziemeļu klimatā mēnesi, kad ir mīnus 30, dažbrīd pat mīnus 40 grādu aukstuma.

Ceļā un pārdomās uz Grenlandi

Piektdiena, 2009. gada 1.maijs. Plkst. 8.35, Kopenhāgenas lidosta.

Ir pagājuši trīspadsmit gadi, kopš pirmo reizi devos uz kalniem. Tas bija Makinlijs, kurp braucu kopā ar Imantu un Tedi (latviešu alpīnisti Imants Zauls un Teodors Ķirsis, – red.). Zaļš, nezinošs, naivs, pārpilns sapņu un optimisma. Tad vēl nezināju, ka mana dzīve mainīsies uz visiem laikiem.

Kopš Everesta traģēdijas, ko tik detalizēti aprakstījis Džons Krakauers “Retinātā gaisā”, ir pagājuši trīspadsmit gadi. Ir pagājuši divpadsmit gadi un deviņi mēneši, kopš piedzima mans eņģelītis – meitiņa Marija. Ir pagājuši seši gadi, kopš Tedis, Evija, Ilmārs un Jānītis ir gājuši bojā, kāpjot Kuka kalnā Jaunzēlandē. Ir pagājuši četri gadi, kopš biju Šveices kalnos, neveiksmīgi mēģinot uzkāpt Materhornā. Ir pagājuši apmēram astoņi mēneši, kopš izlēmu šķērsot Grenlandi. Ir pagājuši septiņi mēneši, kopš mana vecmāmiņu, kuru mīļi dēvēju par Āmamiņu, aizgājusi mūžībā. Tā, sapakojis savas divas somas, sēžu lidostā Kopenhāgenā līdz pulksten 14.00, kad lidošu uz Reikjavīku.

Sajūtas patiešām dīvainas. Fiziski jūtos labi. Esmu trenējies daudzus mēnešus sporta klubā “Atlantis” pie Ivara Čākura. Par to es vēlāk uzrakstīšu. Emocionāli gan nejūtos drošs, taču kopumā esmu optimistisks. Nestabils, jo nesaprotu, vai man līdzi ir viss nepieciešamais. Īsti nezināju, ko ņemt, ko neņemt, inventāra saraksts gan man bija atsūtīts. Es pat zināju, kā man nav un kas vēl jāiegādājas. Nedrošības sajūta varētu rasties arī tāpēc, ka neesmu pārliecināts, vai visu varēs dabūt Reikjavīkā.

Cerēju “Ecco” zābakus nopirkt šeit, lidostā. Viņiem to nav – jau izlikts pavasara sezonas klāsts. Vakar neatradu to īpašo jostu un siksnu sistēmu, kas nepieciešama, lai vilktu ragavas ar kravu. Man nav arī pudeles urinēšanai, tālskata, kompasa, zeķu un paša svarīgākā – slēpju, nūju un slieču ādu. Pauls Valkers apsolīja man to visu sagādāt no Anglijas, bet ej tu zini! Šā vai tā – būs jāaprauga Īslandē.

Kopenhāgenas lidostā nopērku videofilmu kamerai. Nejūtos drošs, jo, pirmkārt, man ir tikai divas baterijas, vajag nopirkt vēl pāris un uzlādēt, otrkārt, man teica, ka šī ir vienkārša kamera, nevis HD. Tas nozīmē, ka filmēšanas kvalitāte varētu būt ne visai laba. Vai Īslandē nopirkt jaunu kameru?

Grāmatas fragmentu pirmo daļu lasiet šeit, otro daļu šeit. Turpinājums sekos.