Menu
 

No franču brokastīm līdz latviešu pirts rituāliem (2.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Marta Dzintare
 “Krastiņi” ir sena mājvieta Vidzemes augstākās kāpas pakājē, stalto piejūras priežu meža ielokā. Foto – publicitātes “Krastiņi” ir sena mājvieta Vidzemes augstākās kāpas pakājē, stalto piejūras priežu meža ielokā. Foto – publicitātes

“Rīgas Apriņķa Avīzei” par savu pieredzi pastāstīja trīs cilvēki, kas tūristiem izīrē savu privātīpašumu Rīgā, Siguldā un Saulkrastu novadā.

Neliels viesu nams nav bizness

Ričards Batarags lauku tūrisma nozarē darbojas jau aptuveni divdesmit gadu. Abi ar sievu Danu viesiem piedāvā naktsmājas un pirts rituālu Bātciema “Krastiņu” mājās Saulkrastu novadā. Lai gan ikdienā darbs saistīts ar uzņēmējdarbības vidi, Ričarda aizraušanās ir viss, kas saistīts ar latviešu tradicionālo pirti, – viņš ir gan pirtnieks “Krastiņos”, gan arī grāmatas “Latviskais pirts rituāls” autors. Jau sarunas sākumā Ričards uzsver, ka neliela viesu nama uzturēšana noteikti nav uzskatāma par biznesu.

“Jebkuram, kurš domā nodarboties ar ko līdzīgu, būtu jāsaprot, ka to nekādā veidā nevar izveidot par biznesu. Ar mazu cilvēku skaitu nekad nevar izveidoties pietiekams apgrozījums. Līdz ar to lauku tūrisms bieži vien ir kā papildinājums pie kaut kā cita. Arī mēs piedāvājumu veidojam uz sava personīgā īpašuma bāzes – dzīvojam “Krastiņos”, bet abi strādājam algotu darbu Rīgā. Pirts māja mums atrodas atsevišķi, un, kad paši to nelietojam, varam piedāvāt viesiem.”

“Krastiņu” saimnieks atzīst, ka pa šiem gadiem ir gājis visādi, esot bijuši arī tukšie gadi, turklāt Latvijas lauku tūrisma sezona ir īsa. Visvairāk klienti interesējas par atpūtas iespējām jūlijā un augustā. “Tātad esam stabili pieprasīti divus mēnešus gadā. Mēs neesam viesnīca, kas var uzņemt piecdesmit vai simt cilvēku. Tas ir pavisam cits bizness, kas var apkalpot kāzas un seminārus. Mūsu piedāvājums piemērots pārīšiem vai ģimenēm – četriem pieciem cilvēkiem. Nedomājiet, ka nelielu lauku tūrisma piedāvājumu varēsit izveidot par ģimenes iztikas avotu! Tie ir papildu ienākumi, kas daļēji nosedz mājas uzturēšanas izmaksas.”

Ričarda gadījumā pirts ir arī hobijs. “Man ir liels prieks cilvēkus iepazīstināt ar latvisko pirts rituālu. Reizēm viņiem tā iepatīkas, ka paši pēc tam grib iet mācīties pirtsskolā. Esam izremontējuši veco pirts ēku, kas šajā zvejnieku ciematā pastāvējusi vēl pirms Ulmaņlaikiem.”

“Krastiņos” viesojas gan vietējie, gan ārvalstu tūristi. Rudenī un ziemā uz pirti brauc vietējie, vasarās tie ir pārsvarā ārzemnieki. “Tur mums “Airbnb” strādā kā pulkstenis. Tā ir fantastiska sistēma. Mums ir pieredze gan ar “Booking”, gan ar “Lauku ceļotāju”, bet “Airbnb” ir karalis! “Booking” ir ļoti laba sistēma viesnīcām, bet nelielam lauku tūrismam tā nav piemērota. Mums ar “Booking” gāja smagi. Piemēram, viņi prasīja, lai paši nodrošinām kredītkaršu operācijas. Par kādu naudu?”

Vai ārzemju viesiem iet pie sirds latviskā pirts? “Pārsvarā nē. Viņi brīnās, kas tas tāds ir. Esmu organizējis pirts rituālu spāņiem. Kad ienesu pirtsslotas pirtī, viņi gandrīz izmuka ārā, teica, lai nesu slotas prom, viņus sist nevajagot. Tā ka ir visādi brīnumi bijuši. Reizēm atbrauc ārzemnieki, kuriem dzimtā bijuši latvieši, lietuvieši vai somi. Šie cilvēki saprot, kas ir pirts. Arī krievi, protams. Bet kopumā ārzemnieki neuztver pirts rituālu kā kaut ko īpašu. Latvietis spēj to izbaudīt, bet ārzemnieki mūsu pirts kultūru neatpazīst, it īpaši dienvidnieki – spāņi, itāļi.”

Ričards Batarags cita starpā vērš uzmanību uz apstākļiem, kas, viņaprāt, veicina ārvalstu tūristu skaita pieaugumu Latvijā: “Starptautiskie apdraudējumi aizvien vairāk ved tūristus uz Baltiju. Kā sākās karš Sīrijā, tā pie mums parādījās Eiropas tūristi, kuri līdz šim bija braukuši, piemēram, uz Turciju. Krievijas tūristi arī ir bijuši Latvijai uzticīgi visos laikos. Turklāt mums ļoti palīdz “Airbnb”. Viņi apkalpo kredītkartes, atrisina visas problēmas, no mūsu puses vienīgais darbs ir 24 stundu laikā dot atbildi, varam vai nevaram paņemt klientu.”

“Krastiņu” māju saimnieki Dana un Ričards Bataragi labprāt iepazīstina viesus ar latviskajām pirts tradīcijām. Tiesa, ārzemniekiem un latviešiem izpratne par pirti mēdz būt ļoti atšķirīga.

Laiks sev izrādījās vērtīgāks

Annas ģimenei pieder labiekārtots divistabu dzīvoklis Rīgas centrā, un nepilnus divus gadus ģimene to izīrēja tūristiem, izmantojot interneta vietni airbnb.com, taču nesen pārtrauca to darīt. Kādēļ tā?

Anna (uzvārdu atklāt nevēlējās) stāsta: “Sapratām, ka nekustamā īpašuma īstermiņa izīrēšanu tūristiem var izveidot par biznesu tikai tādā gadījumā, ja pieder vairāki dzīvokļi, nevis viens, kā mūsu gadījumā, un ir jābūt vienam cilvēkam, kam tas ir pamatdarbs. Viesu sagaidīšana, telpu uzkopšana – tas prasa laiku, ir jāpielāgojas viesu vēlmēm. Lidmašīnas kavējas vai arī, piemēram, viesi var pateikt, ka būs pulksten divos, bet ierasties sešos. Cilvēkam, kurš ielaiž un izlaiž īrniekus, jābūt ļoti elastīgam.

Nevarējām atļauties algot cilvēku, kurš to darītu, visu darījām paši. Kuram no ģimenes bija brīvs laiks, tas palīdzēja, bet bija grūti to visu savienot ar darbu, mācībām, nemaz nerunājot par brīvdienām. Parasti brīvdienas pavadām ārpus Rīgas, bet kādam no ģimenes vienmēr bija pienākums apkalpot viesus Rīgas dzīvoklī. Beigās sapratām, ka mūsu laiks tomēr ir vērtīgāks. Arī uzkopšana, gultasveļas mazgāšana – tas ir ļoti laikietilpīgs process. Mums nav elektriskā žāvētāja, līdz ar to mājās visu laiku kaut kur bija izkārti palagi.

Zinu, ka reizēm tiek piekopta prakse atstāt dzīvokļa atslēgas kastītē ar kodu, bet mēs tā nedarījām, jo vēlējāmies satikt cilvēkus, ko ielaižam savā īpašumā. Tas ir arī iemesls, kādēļ lietojām “Airbnb”, nevis “Booking”, jo “Airbnb” ir abpusēja vērtēšanas sistēma – tiek vērtēta gan naktsmītne, gan pats viesis, līdz ar to redzam, kas pie mums brauks un vai par šo cilvēku nav negatīvas atsauksmes. Varam izvēlēties, pieņemt cilvēku savā naktsmītnē vai ne.”

Anna atzīst, ka lielu problēmu ar viesiem nav bijis, bet reizēm gadījušās pārsteidzošas situācijas: “Starp citu, novērojām tendenci, ka pretēji priekšstatiem vācieši vienmēr atstāja dzīvokli lielā nekārtībā. Reiz pie mums nakšņoja četri vācu puiši, kas bija ieradušies apciemot savu draugu, kurš Rīgā mācījās augstskolā.

Dienā, kad viesiem bija jādodas atpakaļ uz lidostu, norunātajā laikā ierados paņemt atslēgu, bet neviens nevēra vaļā durvis. Klauvēju pie durvīm aizvien skaļāk, un tikai pēc ilgāka laika durvis atvēra samiegojies puisis, kurš stāstīja, ka viņiem bijusi ballīte un visi tikai nesen aizgājuši gulēt. Kad viņi saprata, cik ir pulkstenis un ka var nokavēt lidmašīnu, visi lēca augšā no gultām un sāka ātri mest mantas koferos. Tā nu es tur stāvēju istabas vidū un gaidīju, kamēr četri puiši apakšbiksēs skraidīja pa dzīvokli, vācot savas mantas. (Smejas.) Nācās arī aizrādīt, lai neliek koferī mūsu dvieļus.”

Kopumā Anna uzskata dzīvokļa izīrēšanu par interesantu pieredzi, ko noteikti nenožēlo, jo ar daudziem viesiem izveidojušās draudzīgas attiecības un saņemti uzaicinājumi paviesoties citās valstīs, taču šobrīd, kad dzīvoklis vairs netiek izīrēts, esot prieks, ka ir vairāk brīva laika, ko veltīt citām lietām.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.