Kad vēdzeles un zandarti izgriež pogas pangasijām un tilapijām (2.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Kā zandartam likt augt nebrīvē

Zivju audzētavā “Tome” tika izstrādāta zandartu mākslīgās piebarošanas metodika un šīs starptautiski atzītās prakses adaptācija Latvijas apstākļiem. Recirkulācijas akvakultūras sistēmas apstākļos augušu zandartu vidējais svars četros mēnešos bija 6,35 grami, sešu mēnešu vecumā tie sasniedza 13,37 gramus, pētījumus turpinot līdz preču izmēra zandartu produkcijas un vaislas materiāla audzēšanas tehnikas procesu biotehnikas izstrādei (maijā zandartu mākslīgās pavairošanas procesā iegūti to kāpuri, kas jūnijā ievietoti pētījumu akvakultūras recirkulācijas sistēmā, lai pieradinātu audzēšanai mākslīgos apstākļos).

Savukārt zivju audzētavā “Pelči” tika iegūti vēdzeļu ikri, un tur tie arī inkubēti. Uz šīs audzētavas pieredzes bāzes tiek izstrādāta vēdzeļu audzēšanas metodika, kas liek secināt, ka “Pelčos” pēc trīs gadu jeb trīs pētījumu audzēšanas sezonu rezultātiem sešu mēnešu vecumā vēdzeļu mazuļu vidējais svars ir 11,2 grami, bet viens no lielākajiem vēdzeļu mazuļiem, kas tika izaudzēts no kāpuriem recirkulācijas akvakultūras sistēmas apstākļos, šajā vecumā sasniedza jau 72 gramus. “Bior” ziņojumā norādīts, ka, lai paaugstinātu vēdzeļu audzēšanas rādītājus, būtu nepieciešams papildus pētīt kanibālisma novēršanas metodes, fototermiskā režīma un atbilstošas barības izpēti.  

Eiropas saldūdens akvakultūras turpmākai veiksmīgai attīstībai ir nepieciešams dažādot produkciju, ieviešot drošas metodes jaunu zivju sugu audzēšanai. Un zandarts un vēdzele ir perspektīvas zivju sugas audzēšanai mākslīgās intensīvās audzēšanas sistēmās, kontrolētos temperatūras un barošanas apstākļos. Zandarta vērtība ar gadiem pieaug – ja astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados rūpnieciskajā zvejā Latvijā ieguva aptuveni 30–80 tonnu gadā (galvenokārt Rīgas līča dienviddaļā), tagad šī zivs ir pamatoti dēvējama par deficītu.

Vēdzelēm, savukārt, pozitīvs ir to augšanas ātrums, garšīgā un uzturvielām bagātā gaļa. Mūsdienās zandartu un vēdzeļu mazuļus lielākoties audzē izlaišanai dabiskajos ūdeņos, jo, šīm zivīm esot rūpnieciski nozīmīgām, to krājumi pastāvīgi samzinās, turklāt tās ir visai populārs makšķernieku loms.

Nodrošināt šo divu zivju sugu ūdens vides prasības Latvijas zivaudzētavās nav īpaši sarežģīti. Tām pilnībā piemēroti ir varavīksnes forelēm vai pat storveidīgajām zivīm atbilstoši ūdens ķīmiskā sastāva normatīvi, kā arī pašas audzēšanas sistēmas. Zandartiem un vēdzelēm optimāla audzēšanas temperatūra ir ap 22ºC, bet ikru inkubācijas, šķilšanās un pirmās piebarošanas temperatūras ir atšķirīgas. Zandarts, piemēram, ir siltummīloša zivju suga, tas lieliski aug 24–26ºC temperatūrā. Abām sugām agrīnajos dzīves periodos ir izteikts kanibālisms, tādēļ tā mazināšanai mazuļiem ir nepieciešams nodrošināt pietiekamu daudzumu barības un tie regulāri ir jāšķiro pēc izmēra.   

Vai Latvija kļūs par zandartu lielvalsti?

To, ka zandarti vienmēr ir bijuši ļoti pieprasīti, apliecina arī šā rudens augstās cenas Rīgas Centrāltirgū – 7,90 EUR/kg, turklāt zandarta fileja gandrīz vienā cenā ar laša fileju – vidēji 15 EUR/kg, kas nudien ir dārgi. Vēdzeles maksā 5,50 EUR/kg, un zivju paviljona vadītāja Vineta Kaļeinikova zina stāstīt, ka lielākā daļa akvakultūras produkcijas nāk no kaimiņzemes Lietuvas; jūrā zvejotu zandartu te ar uguni nesameklēt.

Viss iepriekš minētais ir laba ilustrācija salīdzinoši brīvai tirgus nišai – zandartu un vēdzeļu audzēšanai. Vecpiebalgas novadā, piemēram, pirms diviem gadiem tika atvērta ne tikai Baltijas valstīs, bet visā Eiropā lielākā zem jumta esošā zivju audzētava “Hibitech Piebalga”. Inešos sastaptais uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Valdis Cīrulis ir lakonisks: “Zandartus mēs te atvedām tādus 40 gramus smagus, tie visi ir izauguši pie mums. Tik lielus zandartus jūs nekur Latvijā vispār neredzēsiet slēgtās sistēmās.”

3,7 miljoni eiro ieguldītās naudas vērtība būtībā ir daudz lielāka – Inešos ir lielākais recirkulācijas zivkopības uzņēmums Latvijas akvakultūras nozares vēsturē.

Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš norāda, ka dīķu teritorijas Latvijā dažādu iemeslu dēļ acīmredzot pieaugt vairs nevarētu, tādēļ akvakultūras paplašināšanās un būtisks apjomu pieaugums iespējams, attīstot zivju audzēšanu baseinos un ūdens recirkulācijas sistēmās: “Tomēr jārēķinās, ka ražošanas izmaksas ar šīm tehnoloģijām ir salīdzinoši augstas. Tādēļ ļoti svarīga ir savas uzņēmējdarbības un saražoto produktu tirgus rūpīga plānošana, lai ieņēmumi atsvērtu ražošanas izmaksas. Vienlaikus gan jāatzīmē, ka ar šādām tehnoloģijām saražotās produkcijas daudzveidība un tirgus vērtība Latvijā ar katru gadu pieaug.”

Kā atzīmē Latvijas Lauku konsultāciju centra sabiedrisko attiecību vadītāja Ilze Rūtenberga-Bērziņa, akvakultūras tālāku attīstību vistiešāk ietekmē dabisko zivju resursu sarukšana, jo tas nozīmē, ka patērētāju vēlmju apmierināšanai zivju produkciju varētu nodrošināt tās audzēšana akvakultūras uzņēmumos, tostarp – esošajās dīķsaimniecībās, kas šodienas apstākļos pilnveido un optimizē savu ražošanu, attīra dīķus un rekonstruē ūdens padeves un novadīšanas iekārtas, attīstot zivju inkubēšanu, kas ļauj strādāt daudz produktīvāk.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Pārtikas un veterinārajā dienestā pašlaik ir atzīti 156 akvakultūras uzņēmumi, no kuriem aktīvi darbojas 87. Akvakultūras produkcijas ražošanai aktīvajos uzņēmumos izmantoja 766 dīķus ar kopējo platību vairāk nekā 5000 hektāru. Salīdzinājumam: 2008. gadā dīķu skaits bija vien 605 ar kopējo platību nedaudz virs 4000 ha. 2018. gadā akvakultūras uzņēmumos bija arī 1279 baseini (2008. gadā – 1227), kā arī recirkulācijas sistēmas ar vairāk nekā 5000 kubikmetru tilpumu (2008. gadā vien piecas ar tilpumu 400 kubikmetri).

N.Riekstiņš spriež, ka perspektīva varētu būt arī zivju bioloģiskā audzēšana. Vienlaikus gan būtu nepieciešama patērētāju izglītošana par šādas produkcijas vērtību un priekšrocībām: “Vietējās un ekstra klases svaiguma zivis noteikti ir labākas nekā tālu ceļu līdz Latvijai mērojušie no citām valstīm ievestie produkti. Pat tie, kas nāk no kaimiņiem – Lietuvas, Igaunijas un Polijas.

Šādu augsta līmeņa zivju produktu kvalitāti mūsu audzētāji var garantēt. Vajag tikai gribēšanu, jo varēšana jau ir. Vēl būtu vēlama mūsu audzētāju ciešāka sadarbība zivju produktu tirgus attīstības jautājumos. Svarīgi nebaidīties apvienot spēkus, lai ar abām kājām noturētos kādā tirgū vai, piemēram, iekarotu jaunu tirgu, īpaši jau – eksporta tirgu.”

Tātad – pirksim tirgū pašmājās audzētās vēdzeles un zandartus, atstājot pangasijas un tilapijas mazāk zinošam pircējam. Mūsu zivkopības veterāns Andis Mitāns atzīst: “Ārvalstu pieredze rāda, ka parastajos zemo cenu lielveikalos bioloģiskās akvakultūras produktu tirgošana neveicas, bet labus rezultātus dod bioloģiski audzētu zivju realizācija specializētos bioloģisko pārtikas produktu veikalos.”

Kā vēsta “Latvijas zivsaimniecības gadagrāmatā 2019” ievietotie speciālistu materiāli, Latvijai ir visas iespējas kļūt par akvakultūras lielvalsti, to iezīmē arī jaunais zivsaimniecības nozares atbalsta periods 2021.–2027. gadam. Vienlaikus akvakultūras tēla pievilcības stiprināšanai nepieciešams izglītot patērētāju par mākslīgi audzēto zivju produktu vērtību un tajās esošo uzturvielu bagātību.

Uz to mudina arī nākotnes perspektīvas – sagaidāms, ka apmēram desmit gados akvakultūras produktu ražošanas apjoms Eiropas Savienībā trīskāršosies, kamēr nodarbinātībā būs vērojams divkāršs pieaugums.