Zivsaimniecības atbalsts – drošībai un stabilitātei ^{Apriņķis.lv}

Eiropas Savienības rīcības politika un atbalsta pasākumi nozarei tiek plānoti septiņu gadu ciklos, un iepriekšējais pērn noslēdzās, tāpēc laiks jaunam. Šī programma Latvijas ekonomikā un uzņēmējdarbībā zivsaimniecībai nozīmīgo teritoriju vidē būs jūtama ar savu apjomu un ietekmi, pat vairāk – netieši to sajutīs ikviens, kurš apmeklē jūrmalas teritorijas vai pārtikā lieto zivis. Programma noteiks atbalstāmos attīstības virzienus, un tās kopējais “svars” jeb sadalāmā summa periodam ir 192,7 miljoni eiro. No tiem 87 miljoni eiro plānoti uzņēmējdarbības konkurētspējas un dzīvotspējas uzlabošanai, 42,6 miljoni eiro – vietējo rīcības grupu stratēģiju projektu īstenošanai jūras piekrastes teritorijās.

Zvejas kontrolei un datu vākšanai paredzēti 28,2 miljoni eiro. Atbilstoši Eiropas Savienības Zaļā kursa pamatnostādnēm 18 miljoni eiro tiks izlietoti vides un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumiem. Zvejas darbības pārtraukšanai tiks atlicināti 5 miljoni eiro, bet neparedzamiem ārkārtas pasākumiem – 2,5 miljoni eiro.

Mainās apstākļi – nepieciešama rīcība

Nākamā perioda programmā paredzēti jauni atbalsta pasākumi, lai pielāgotos situācijai, kādā Latvijas zivsaimniecība ir pašreiz. Runājot salīdzinājumos – ja Latvijas zemes reljefa veidošanos var izskaidrot, kaut ko zinot par ledus laikmetu un ledus masu pārvietošanos, tad kādi ir tie spēki un apstākļi, kas nosaka zivsaimniecības aprises?

Par to, kādi uzsvari ir programmas virzieniem, ja ņem vērā zivju resursu pieejamību un nepieciešamību saglabāt zivsaimniecības reģionu dzīvotspēju un tradicionālo vidi, stāsta Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš.

Zivsaimniecības reģionu vide – unikāla vērtība

Gan Eiropas Savienībā, gan Latvijā politikas veidotājiem ir skaidrs, ka tradicionālā, kultūrvēsturiskā zivsaimniecības reģionu vide ir unikāla vērtība, ko nedrīkst zaudēt ne Eiropā, ne Latvijā. Jaunās zivsaimniecības politikas prioritāte ir šo reģionu uzturēšana labā sociālekonomiskā stāvoklī. Mums tas asociējas ar zvejnieku mājām un tīklu būdām, zvejas laivām un kuģīšiem, zivju kūpinātavām un jūras gaisu, zivju produktu dūmu smaržu, liedagu un kaiju balsīm, iespēju nobaudīt jūrā ķertas, svaigas zivis. Zvejniecība Latvijā ir gadsimtiem ilga, tradicionāla nodarbe, ar kuru ģimenes nodarbojušās jau paaudzēm, un, to pārraujot, pazustu vēsturiskā saikne.

Zveja vairs nav tik apjomīga, un nākotne vairāk saistāma arī ar zivju apstrādi un iespējām atrast papildu ieņēmumu avotus. Ir iespējas ieguldīt atbalsta līdzekļus aktivitāšu dažādošanā, piemēram, zivju apstrādē, jaunu zivju produktu radīšanā. Tāpat zvejnieku ciemos aizvien ir neizmantots tūrisma potenciāls. Tūrisma eksperti stāsta, ka apmeklētājiem ir interesanti redzēt, kā zvejo zivis, kā tās kūpina, nobaudīt svaigo produkciju, izbraukt jūrā un izbaudīt visu zvejošanas pieredzes buķeti. Tādējādi šī nozare vēl var radīt lielu pievienoto vērtību – gan izmantojot iekšējo tūrismu, gan ieinteresējot un uzņemot ārzemju viesus.

Zivju resursi kā svarīgākais faktors

Noteicošs faktors attīstības iespēju plānošanai ir zivju krājumi. Taču tie pastāvīgi mainās dabas, arī klimata pārmaiņu, un citu apstākļu ietekmē. Piemēram, Baltijas jūrā sarukuši mencu krājumi, un kopš 2019. gada mencas aizliegts mērķtiecīgi ķert. Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš gan piebilst: ja tirgū redzat svaigas mencas, tas nenozīmē, ka tās ķertas nelikumīgi, jo mencas atļauts paturēt kā piezveju, proti, ja tās noķertas, zvejojot citas zivju sugas.

Ar pieejamajiem resursiem un zivju kvotām jārēķinās arī zivju apstrādātājiem, kas izmanto gan vietējās, gan ievestās zivis.

Zivju resursu samazināšanās ir globāla tendence. Zivis vienmēr bijušas vērtīga uztura sastāvdaļa, bet pašlaik pasaulē aizvien vairāk uzsver to pozitīvo devumu atsevišķu slimību, piemēram, sirds-asinsvadu un pat psihisko saslimšanu, profilaksē, tādējādi veicinot plašāku to patēriņu. Faktiski pasaulē pieprasījums pēc zivju produkcijas kļuvis lielāks par piedāvājumu, vienlaikus sarūkot dabā pieejamajiem zivju resursiem. “Tāpēc plānošanas politikā vairāk skatāmies uz nozares stabilitāti, nevis izaugsmi un ekspansiju,” saka Normunds Riekstiņš.

Sarukušie zivju resursi ir iemesls, kāpēc par aizvien perspektīvāku un atbalstāmāku nozari kļūst akvakultūra, zivju audzēšana dīķos vai baseinos. Saskaņā ar Eiropas Savienības regulu par akvakultūru uzskata “ūdens organismu audzēšanu vai kultivēšanu, lietojot tehnoloģiju, kas paredzēta attiecīgo ūdens organismu ražošanas palielināšanai, pārsniedzot vides dabiskās iespējas; ūdens organismi paliek fiziskas vai juridiskas personas īpašumā visu audzēšanas vai kultivēšanas laiku līdz pat to savākšanai, kā arī tās laikā jeb zivju produkciju audzēšana slēgtos apstākļos”. Akvakultūra ir perspektīva ne tikai tāpēc, ka nav atkarīga no savvaļas zivju krājumiem, bet arī tādēļ, ka atstāj salīdzinoši mazāku iespaidu uz vidi, ja salīdzina ar citu gaļas veidu ražošanu.

(Veiksmīgs piemērs šajā ziņā ir akvakultūras uzņēmums “Blue Circle”, kas slēgtos angāros Ropažos audzē arktiskās palijas; rakstu “Arktisko zivju bizness Latvijā” par uzņēmuma pieredzi varat izlasīt laikraksta “Rīgas Apriņķa Avīzes” 21. maija numurā vai portālā “Apriņķis.lv”, – aut.)

Normunds Riekstiņš stāsta, ka jaunajā periodā papildus tiks veicināta un atbalstīta bioloģiskā akvakultūra. Dīķsaimniecībās vispār būtu svarīgi saimniekot tā, lai zivju blīvums būtu mazāks un dīķi kā bioloģiska sistēma atbalstītu arī apkārtējo vidi, ieskaitot putnus un dzīvniekus.

Īstie cilvēki un īstie projekti

Paaudžu maiņa ir problemātisks jautājums arī zivsaimnieku vidē. “Vidējais” zivsaimnieks noveco, un paaudžu maiņa ir lēna. Viens no iemesliem ir tas, ka uzņēmīgs cilvēks var atrast arī citas, daudz perspektīvākas nodarbes, kas sola labus ienākumus. Turklāt – vismaz piekrastes zvejā – jārēķinās arī ar smagu fizisku darbu. Jaunās un modernās tehnoloģijas nozarē tiek ieviestas, bet nepieciešamība pēc fiziska darba paliek. Normunds Riekstiņš uzsver, ka tieši ģimenes tradīcijas ir viens no nozares balstiem gan zvejniecībā, gan zivju apstrādē. Bērni apgūst iemaņas, izglītojas un atgriežas atpakaļ.

Par atbalstu jaunajiem tiek domāts arī nākamajā plānošanas periodā. Jaunajiem zvejniekiem vai tiem, kas pārņem ģimenes tradīcijas, būs pieejams atbalsts pirmā zvejas kuģa iegādei. Tiesa, regula pieļauj iegādāties tikai jau lietotus, apritē esošus kuģus, jauni kuģi Latvijas kuģu klāstā jau sen nav ienākuši. Gan Eiropas Savienība, gan Pasaules Tirdzniecības organizācija nestimulēs nozvejas jaudu palielināšanu ar jaunu kuģu iegādi, jo uzskata to par negatīvu, nepieļaujamu atbalsta veidu. Zvejniekiem būs pieejamas kompensācijas arī par kuģu sagriešanu, ja plānošanas perioda laikā radīsies situācijas, ka esošās flotes iespējas būs lielākas par pieejamajiem zvejas resursiem.

Tomēr atsevišķas investīcijas esošajā flotē ir iespējamas, bet tās saistāmas tikai ar kuģošanas apstākļu uzlabojumiem bez zvejas jaudu palielināšanas. Īstenojot šādus projektus, kuģi kļūst apkalpei drošāki un komfortablāki, tajos tiek ieviestas modernās tehnoloģijas, lai palielinātu energoefektivitāti un labāk izpildītu klimata pārmaiņas ierobežojošās politikas prasības. Tāpat nākamajā periodā piekrastes zvejniekiem būs pieejami līdz 30 tūkstošiem eiro konkrētu mērķu sasniegšanai, iesniedzot darbības plānus, ar kuriem jāsasniedz izvirzītie mērķi.

Lai gan zvejnieki vietējo piekrastes teritoriju attīstības plānošanā un īstenošanā iepriekš nav bijuši pārāk aktīvi, situācija acīm redzami mainās. Vērojama aktivitātes palielināšanās un pašorganizēšanās, veidojot savas pārstāvniecības, kā arī ražotājus apvienojošas organizācijas. Vietējās rīcības grupas, kas izstrādā stratēģijas un izvērtē iesniegtos projektus, veido vietējie cilvēki, tostarp zvejnieki, pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, kas pārzina vietējos apstākļus un vajadzības un kuras ir ieinteresētas teritorijas un vietējās dzīves vides attīstībā. Piemēram, ar investīcijām ostās, kas savulaik bija veicamas tikai ar zvejniecības organizāciju saskaņojumu, tagad strādās un nodarbosies vietējās rīcības grupas. Tādējādi iniciatīvas attīstībai nāk no apakšējā līmeņa – pašiem piekrastes reģiona iedzīvotājiem.

Zivju tikpat, labuma vairāk

Sarunas noslēgumā Normunds Riekstiņš apkopojot teic, ka atbalsta pasākumi aptver visu, ko var darīt, rēķinoties ar Latvijai pieejamajiem atbalsta līdzekļiem. Darbības dažādošana, zivju, tostarp ievesto, apstrāde, akvakultūras attīstība, konkurētspējas palielināšana, lielākas pievienotās vērtības iegūšana, pasākumi vides aizsardzībai un bioloģiskajai daudzveidībai ļauj iegūt vairāk ekonomiskā labuma un saglabāt apdzīvotu jūras piekrastes vidi ar tradicionālajām nodarbēm tajā. Jāuzsver arī drošības un stabilitātes aspekts, jo krīzes – gan ekonomiskās, gan veselības – vairs nav retums, un pēdējais piemērs ir Covid-19 pandēmija. Tās iespaids uz nozari ir atšķirīgs – visvairāk cietuši tie, kas bijuši saistīti ar produkcijas piegādi sabiedriskās ēdināšanas sektoram, savukārt konservu ražotājiem šajā laikā bijis pat pieprasījuma pieaugums.

Katrā ziņā, Zemkopības ministrija strādājusi pie tā, lai jaunajā plānošanas periodā citas iespējamās krīzes gadījumā nepieciešamais atbalsts būtu pieejams ātrāk, ar mazāku birokrātisko procesu un saskaņošanu iesaisti. Faktiski neparedzētiem gadījumiem jau iepriekš ir paredzēts rezervēt līdzekļus, jo septiņi gadi ir ilgs periods, tāpēc pēkšņas situācijas maiņas zivsaimniecības nozarē var notikt. Taču gribētos cerēt, ka šīs problēmas nozarei nākamajos gados ies secen un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds sniegs labu iespēju nodrošināt plānoto zivsaimniecības attīstību un augšupeju Latvijā.