Kā radīt vidi, kurā cilvēks vēlas dzīvot? ^{Apriņķis.lv}

– Neskatoties uz karstumu, daudzi ir pamatoti nikni par pārmaiņām nodokļu sistēmā, savukārt lauksaimnieki ir nikni uz VARAM komandu; izskatās, tas krājies ilgāku laiku un runa nav tikai par vienu džinglu radio.

– Nebūtu gudri domāt, ka lauksaimniekus var saniknot viens radio džingls, lauksaimnieki ir nikni par radīto situāciju. Džingls mūsu pacietībai pielika punktu, jo līdz šim mēs esam sazinājušies un sarakstījušies gan ar iepriekšējo vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci, gan tagadējo – Artūru Tomu Plešu, gan Vides aizsardzības fonda (VAF) pārstāvjiem, norādot mūsu redzējumu. Ar Juri Pūci tikāmies 2020. gada 7. novembrī, un viens no jautājumiem, ko pārrunājām, bija VAF finansējuma novirzīšana plašsaziņas līdzekļiem un kā tie par valsts budžeta līdzekļiem atspoguļo lauksaimniecības tēmas. Pārrunājām rakstu “Nāves migla pār Latvijas laukiem”, uzsverot konstatēto faktu, ka par lauksaimniecības tēmu “pēkšņi” sākuši rakstīt cilvēki, kas to iepriekš nav darījuši. Šo situāciju varētu salīdzināt ar, piemēram, vācu barona pēkšņu vēlmi izcelties rakstniecībā par tēmu, ko nezina, bet rakstīt gribas un vajag, un tas ir prestiži, un...

Plašsaziņas līdzekļi, kas pievērsās lauksaimniecībai, par to saņēma attiecīgu finansējumu. Nenoliedzami, bija daži labi piemēri, proti, raksta autori mēģināja iedziļināties tēmā vai jautājumā, to skaidrot, meklēt, pamatot un informēt, bet vairums sagatavoto rakstu bija tendēti uz negācijām, slikto un faktiski nozares nomelnošanu... Mūsuprāt, tas nav pareizi, jo sabiedrība tiek gan kūdīta, gan saņem neobjektīvu, vienveidīgu viedokli, proti, jau tā maz zinošie tiek maldināti un musināti vēl vairāk. Ja kāds ir nogrēkojies, sabiedrība par to ir jāinformē, tas ir skaidrs! Turpretī: ja viss ir darīts atbilstoši, vai par to noteikti nepieciešams kādu publiski zākāt?

– Kāds labums valstiskajām struktūrām tiek no nepatiesas informācijas aprites? Ēst cilvēkam vajag, Eiropas Savienība vai Saeima, protams, var lemt par pārtikšanu no zila gaisa un mīlestības, bet šāds lēmums, lai domāts nopietni, nerealizēsies. Ikvienam ir nepieciešams, lai Latvijas laukos dzīvotu un strādātu cilvēki!

– Nav noslēpums, ka, sākoties Covid-19 ierobežojumiem, robežu slēgšanai utt., viens, otrs pārtikas veikala plaukts it ātri tapa tukšs, un cilvēki bija nobažījušies par gaidāmo: “Vai mums būs ko ēst?” Tas nebija ilgu laiku, bet ”pazuda” griķi un šur tur arī makaroni, un kaut kas vēl, jo nebija zināms, ko gaidīt, kas notiks, ko darīs valdība utt.

Tieši tajā laikā vadošo lauksaimniecības organizāciju un vadošo pārtikas ražotāju uzņēmumu pārstāvji sapulcējās pie zemkopības ministra, lai skaidrotu – vai Latvijas iedzīvotājus tuvākajā pusgadā vai gadā varēs nodrošināt ar pārtiku. Atbilde bija ļoti skaidra: “Jā, varēsim!” Lielākajā daļā pārtikas produktu grupu mēs Latvijā saražojam vairāk, nekā patērējam. Piemēram, pienu ražojam divreiz vairāk, graudus – 2,5 reizes vairāk (nekā patērējam), dārzeņiem un gaļai esam tuvu pašpatēriņa līmenim. Ja, piemēram, cūkgaļu neeksportētu vai nepārstrādātu, svaigas cūkgaļas apjoms jau būtu ļoti, ļoti tuvu pašpatēriņam.

– Nesen tviterī tika publiskota it kā “pareizi zaļa” vai ”zaļi pareiza” ideja: “Ja ražojam un mums paliek pāri, netirgojam ārvalstīs, labāk ražojam mazāk!”

– Mums ir pārtikas produktu grupas, kuras mēs nesaražojam tik daudz, cik vajadzīgs; pie tā, protams, jāstrādā. Ja skatāmies Latvijas eksporta bilanci, mūsu svarīgākās eksporta preces ir kokmateriāli un lauksaimniecības produkti; pakalpojumus (tranzīts, bankas) mēs vairs “neeksportējam” kā iepriekš. Daudzas preces un pakalpojumi, kas līdz šim veidoja Latvijas ekonomiku, ir apjomos sarukuši vai zuduši pavisam, kas valsts ekonomisko situāciju labāku nedara. Tālab jāmeklē veids, kā ik hektāru zemes izmantot efektīvi, gudri, pārdomāti, kā saražot produktu, kā radīt darba vietas, kā nopelnīt sev un nodokļiem. Kā radīt vidi, kurā cilvēks vēlas dzīvot!? Publiskajā telpā skan daudz filozofisku pārdomu par cilvēku došanos prom no laukiem (kā to apturēt), tiek spriests par darba vietu radīšanu laukos, par bērnu dzimšanu laukos, par skolu un bērnudārzu nepieciešamību laukos, bet...

Ja kāds gudrinieks nosaka: “Ražojam mazāk!” Vai (pēkšņi) nu cilvēkus laukos nevajag? Ja darba nebūs, kurp cilvēks dosies? Uz Latvijas ūdensgalvu, Rīgu. Ko darīs tur? Strādās veikalā, piegādās pārtiku, remontēs ielas... Vai brauks uz ārzemēm... Tur joprojām mazāk kvalificētie darbinieki ir pieprasīti. Reiz angļi izteikušies: ja Latvijā darbiniekiem maksās vairāk, viņi maksāšot “vēl vairāk”, jo Anglijā var to atļauties un angļiem šādus darbiniekus ļoti vajag, bez tiem neiztikt.

Ja kādam ienāk prātā doma Latvijā ko ražot mazāk, vai vietējie Latvijā par to maksās vairāk? Vai šādas idejas paudējs kompensēs lauksaimnieka ieguldījumus attīstībā, zemē, tehnikā, infrastruktūrā, videi draudzīgā lauksaimniecībā? Mums jāpriecājas, ka ražojam vairāk, jo tas nozīmē, ka mūsu cilvēki tiek pie laba, kvalitatīva, svaiga, veselīga vietējā produkta!!! Pircēju aptaujas liecina, ka Latvijas veikalos vispirms meklē vietējo produktu.

– Pandēmija un pelnīšana: kā lauksaimniekiem sekmējies?

– Dažādi. Īsas un skaidras atbildes, kā pandēmija – slikti vai labi – ietekmējusi lauksaimniecības sektoru, nav! Sektors ir ļoti plašs, kādam veicas, kādam ne visai, kādam pagalam neveicas. Piemēram, mājražotājam, kas jau iepriekš bijis tendēts produktu tirgot gala patērētājam, bija īstais laiks attīstīties un vairāk pārdot, attīstot tiešās piegādes utt. Ierobežojumu laikā cilvēki vairāk laika pavadīja mājās, viņiem bija laiks un iespēja šo laiku veltīt ēst gatavošanai. Tā palielinājās svaigas gaļas noiets, jo restorāni bija slēgti un gatavošana noritēja mājās. Tajā pašā laikā, ja kafejnīcas un restorāni ir ciet, lauksaimnieku kooperatīviem, kam bija sadarbība ar ēdinātājiem un vairumtirdzniecības bāzēm, klājās visai grūti, nācās meklēt jaunus noieta tirgus.

Kritās piena iepirkuma cenas. Kāpēc? Rietumeiropā samazinājās siera patēriņš. Statistika rāda, ka itālis vidēji katru otro vai trešo dienu ar draugiem dodas iedzert vīnu, pie kā mēdz uzkost sieru. Ja sieru vajag, pienam noiets ir labs. Ja vieta, kur baudīt vīnu un sieru, uz nenoteiktu laiku tiek slēgta, siera patēriņš krītas, piena cena tāpat.

Ja runājam par graudiem, tiem cena pieauga, kas gan vairāk saistāms ar graudu biržām un situāciju ASV un Austrālijā. Protams, kā jau minēju par griķiem un pandēmijas sākumu, ja par kādu produktu izraisās ilglaicīgāka vai īslaicīgāka “masu psihoze”, produkta cena attiecīgi “šūpojas”. Mums labi zināms piemērs ir nafta, tas pats notiek ar pārtikas produktiem.

Ja lauksaimnieks paralēli saimniekošanai nodarbojas ar lauku tūrismu vai ēdināšanu: ierobežojumu laikā cilvēki nevarēja izbraukt no Latvijas, sāka aktīvāk ceļot pa valsti un meklēja jebkādas izklaides iespējas. Savukārt mājražotāji, kas orientējās tikai uz tirdziņiem, dabūja it knaši meklēt citas iespējas, jo tirdziņi kādu laiku nenotika. Piemēram, man pazīstams biškopis, kam gan jau pirms pandēmijas bija interneta veikals, stāstīja, ka tirdzniecība “caur pakomātiem” notikusi “uz urrā”, spējis tik saiņot un nosūtīt.

Visvairāk pandēmijas mēnešos cieta piena sektors, kur, kā minēju, cenas kritās, turklāt, kas ir svarīgi, – situācijā, kad mums joprojām ir viszemākā piena cena ES. Cenas kritās liellopu gaļai, jo... restorāni bija slēgti un kritās steiku gaļas pieprasījums tirgū. Protams, var teikt, cep mājās, bet – cik no mums mājās, turklāt ziemā vai agrā pavasarī, ceps steiku?

– Cita aktuāla 2021. gada vasaras tēma: biotopu kartēšana. Tu seko līdzi notiekošajam. Satraukums par gaidāmo bija vērojams pirms trim četriem gadiem, VARAM pārstāvji “kušināja”... ”Pabeigsim darbu, tad domāsim.”

– Savulaik, lai taptu eksperts kādā jomā, sešus līdz astoņus gadus vajadzēja apgūt zināšanas, vēl laiciņš jāpastrādā, jādabū maģistra vai doktora grāds. Tagad ekspertam nepieciešams dīvāns un viedtālrunis, un laiks ar tiem darboties...

Biotopu jautājums noteikti skar arī lauksaimniekus. Kad lauksaimnieka zemē atrod vai nosaka biotopu, viņš vēl var veikt kādas saimnieciskas darbības. Pamatā lauksaimnieki sastopas ar zālāju biotopiem, kurus var apsaimniekot, piemēram, ganot aitas vai liellopus vai gatavojot lopbarību. Tas būtu pareizākais saimniekošanas veids. Noteikti jādomā, kā lauksaimniekiem, kam īpašumos tiek atrasti biotopi, ierobežojumus varētu kompensēt, kas ir saprotami un pareizi. Biotopu apsaimniekošanai un dabas aizsardzībai Latvijā jābūt sabalansētai un saprātīgai. Zinu, ka ir lauku uzņēmēji, kam pieder ganāmpulks un kas pat priecājas, ja viņu īpašumā ir atrasts biotops. Tas būtu viens skatījums.

Līdz šim kompensāciju nauda par biotopu esamību ņemta no Zemkopības ministrijas Lauku attīstības programmas, kur gan finanses pamatā domātas citām vajadzībām. Kopējā naudas kase nav tik pārpilna, jo faktiski tā ir nauda, ko atņem lauksaimniekiem tiešo funkciju vajadzībām. Manuprāt, būtu sakarīgi, ja kompensāciju naudu gādātu VARAM, kas varētu šajā jautājumā vienoties ar zemes īpašnieku. Savukārt Zemkopības ministrijas finanses varētu novirzīt tiešmaksājumiem vai pievienotās vērtības radīšanai utt.

Kā jau jautājumā minēji, arī mums skaidroja un teica: “Kartēsim, skatīsimies, vērtēsim... un tad sēdīsimies spriest un runāt, ko saglabājam, ko varam finansēt utt.” Ir platības, kur biotopa esamība ir saprotama un pamatota, ne visiem lauksaimniekiem ir aitas vai liellopi, un ne visi ar tiem ir gatavi nodarboties. Ir vietas, kur biotopa atrašanās nav visai loģiska, piemēram, meliorētās platībās vai lielos laukos, kur līdz šim ganīti lopi, bet īpašniekam bijuši citi plāni nākotnei. Ir gadījumi, kad lauksaimnieks ar lopkopību nodarboties beidz, ganības uzar un... skat, iestādes attopas: tur bijis biotops. Tad sākas sarakste ar DAP un LAD... Lai gan neviens nebija ne teicis, ne informējis īpašnieku, ka biotops tur ir. Šādas sarakstes var ilgt gadiem. Ne katrs īpašnieks ir saņēmis skaidri saprotamu informāciju par biotopa esamību īpašumā.

Lai biotopu uzturētu, ne vienmēr ir iespēja paralēli domāt par ekonomisko pienesumu. Pareizāk ir rīkoties, lai apmierināti būtu visi: jums biotops, man saimniekošana un ieņēmumi. Protams, ir nosacījumi, piemēram, par lopu blīvumu, jo biotopu platības nedrīkst pārganīt: tas biotopu var iznīcināt. Saimniekošana biotopos ir iespējama, bet apgrūtinoša.

Patlaban ir tā: biotopi tiek atrasti un tiek atrasti jo vairāk, bet finansējums joprojām ir knaps. 29. jūnija sanāksmē* atbildi uz jautājumu: “Ko tālāk?” nesaņēma neviens. Biotopi ir, to ir daudz, sanāksmēs runā, ka finansējuma pietiks 65 ha atbalstam. Kas notiks ar pārējām platībām? Ir platības, kur biotops ir, bet tās netiek koptas, par to nemaksā... Kur platība kopta gadiem, tur īpašnieks ir spiests ar to samierināties. Patlaban piemērotākā un saprātīgākā būtu iespēja vienoties: cik un ko mums vajag. Piemēram, varbūt tur un tur mēs lopus ganām un zāli pļaujam, bet labā, auglīgā zemē mēs aram un sējam zālāju vai rudzus vai stādām ābeļdārzu.

Nedod, Dievs, ja lauksaimniekam vēl pieder mežs, kur arī atrasts biotops! Bieži vien mežs neražas gados šim pašam lauksaimniekam ir zināms atspaids vai palīgs, kad gribot negribot jāskatās, kā saimniecību noturēt. Par trakāko šajā situācijā uzskatu: lauksaimnieku sāk mācīt tie, kam nav nedz īpašuma, nedz prasmju saimniekot, bet toties ir stingrs uzskats, ka padomdevējam ir tiesības noteikt, ko un kā laukos darīt. Un atkal atgriežamies situācijā: kā radīt apstākļus, lai cilvēki labprāt dzīvotu laukos, lai dzimtu bērni, lai darbotos skolas.

VARAM ministrijas iekšienē, kā izskatās, bieži aizmirst reģionālo attīstību, pamatā pievēršoties vides lietām, plānus par reģionu attīstību nevilšus nododot Zemkopības vai Ekonomikas ministrijām.

– Meža nozare gaida VARAM atbildi: cik un ko mums vajag. Cik ilgi situācija var būt neskaidra? Vai VARAM uzskata, ka šai ministrijai cilvēki un viņu darbs nav vajadzīgs (to vajag citiem)?

– Covid-19 laikā iepazinām dažādus liegumus, ko var un ko nevar. Gadījās: lauksaimnieks, būdams inficētas personas kontaktpersona, tika rūpīgi uzraudzīts un strādāt nevarēja. Bija nozares, kam maksāja, lai cilvēki sēdētu mājās. Kas nopelnīs, lai šo naudu atdotu? Protams, pārējie! Nodokļu maksātāji tam visam būs spiesti samesties. Kur ņems naudu? Neba Rīgā, kur cits citam pamatā sniedzam dažādu veidu pakalpojumus... Ir jāražo un jāeksportē, nauda jāieved no ārzemēm.

Gribu cerēt, ka biotopu jautājumā ministri radīs saprātīgu kompromisu. Zemkopības ministrijas darba grupās ir ritējušas spraigas diskusijas ar vides aizsardzības pārstāvjiem, esam ieteikuši priekšlikumus, kas bijuši svarīgi biotopu saglabāšanā. Piemēram, mūsuprāt, labākā zālāju biotopa saglabāšana ir noganīšana, ne pļaušana, attiecīgi tiem, kam ir lopi, maksājam vairāk. Vides organizācijas to neatbalstīja. Kāpēc?... Kolīdz parādās saprātīgs lauksaimnieku priekšlikums, priekšroku dod kam citam (kā šajā gadījumā pļaušanai, ne dabiskai ganīšanai). Nav notikusi neviena diskusija: cik lielas aizsargājamās platības varēsim uzturēt, cik varam atļauties. Atkārtošos, VARAM pārstāvji biotopu kartēšanas laikā ne reizi vien bilda: darbu pabeigs, sēdīsimies pie galda, skatīsimies, ja kāda tipa biotopu būs daudz, varbūt daļu varam apsaimniekot savādāk. Šo un šādu sarunu mēs gaidām!

* Sanāksme par informatīvo ziņojumu “Par Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšanas rezultātiem un tālāko rīcību aizsargājamo biotopu labvēlīgas aizsardzības stāvokļa nodrošināšanas un tautsaimniecības nozaru attīstības interešu sabalansēšanai”