Kad ūdens jau smeļas mutē (laivā), noder pat apaļais jūrasgrundulis (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Pirms gadskārtējiem Jūras jeb Zvejnieku svētkiem nozares profesionāļi tikās ar Zemkopības ministrijas pārstāvjiem, lai kopīgi meklētu atbildes daudziem sasāpējušiem jautājumiem. Iniciatīvu šai kopā sanākšanai bija uzņēmusies gana aktīva nevalstiskā organizācija Rīgas līča Kurzemes krastā – biedrība “Mazjūras zvejnieki”.

Vajadzīga īpaša zvejnieku atbalsta programma

Piekrastnieki nebūt neguļ lāča miegu, gaidīdami, kad pienāks labāki laiki jeb, kā rakstīja jaunlatviešu gados, “ko citas tautas jau tagad redz”. Biedrības “Mazjūras zvejnieki” dalībnieki jau izteikuši vairākus priekšlikumus apjomīgajai rīcības programmai zivsaimniecības attīstībai 2021.–2027. gadam, ko izstrādājuši nozares virzītāji – Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departaments. Lai saglabātu piekrastes teritoriju senās tradīcijas un vidi kā nacionālās nozīmes pamatvērtību, biedrība aicina projektu konkursos papildu punktus piešķirt nozarē reāli strādājošām piekrastes zvejnieku saimniecībām. Tiek ierosināts veidot arī īpašas atbalsta programmas piekrastes zvejniekiem nozvejoto zivju pārstrādei.

Te itin labs piemērs lūkojams turpat Kurzemē, tiesa, dižjūras krastā – Jūrmalciemā. Tur uzņēmīgie Līga un Oskars Kadeģi divos gados izveidojuši savu zīmolu – “Zvejnieka māja “Oskars”“. Oskars, kā jau tam jābūt, iet jūrā un kopā ar sievu un palīgiem kūpina lielākoties paša nozvejotās zivis, turklāt kūpināšana un andele notiek turpat uz vietas saimniecībā. Tiesa, skumbrijas (makreles) un foreles viņi iepērk, kurpretī citas pašmāju zivis ir no Liepājas puses ūdeņiem. Kūpināšanas apjomi gan nav lieli, toties pieprasījums, jo īpaši vasarās, ir milzīgs. To pierādīja arī šā gada Zvejnieksvētki Jūrmalciemā un tā kulminācija – sengaidītais zivju tirgus. Pat lielākie knauzeri vēra vaļā biezos makus, lai tiktu pie Oskara karsti kūpinātajām butēm (arī pepinātām lestēm!) un citām jūras delikatesēm.

Līga un Oskars zivis kūpina tradicionāli etnogrāfiski – pēc sentēvu metodes izraktās bedrēs. Viņiem tādas ir divas – aukstajai un karstajai kūpināšanai. Proti, tiek izrakta aptuveni metru dziļa bedre, ko, atskaitot apakšu, izmūrē ar ķieģeļiem. Vispirms to ar vienu klēpi malkas izkurina, tad tajā samet šķeldu un čiekurus, kas gruzd un kūpina virs tiem saliktās zivis. Bedre tiek nosegta ar vāku. Tiesa, zivis te tiek guldītas guleniski uz horizontālajām restēm, tādējādi tās ātrāk top gatavas un ir sulīgākas. Zeltainās butes Oskars nokūpina pusstundā, un nākotnē viņš vēlas kūpināt arī karpas. Lietuvieši īpaši iecienījuši kūpinātās vējzivis – laikam tās atgādina vecos laikus, kad kūpināts zutis vēl nebija pasakainā cenā.

Ja jau galdā ceļ vējzivis, grēks nepieminēt invazīvo sugu – apaļos jūrasgrunduļus. Tie tagad bezmaz vai lielākais zvejnieku iztikas avots. (Tiesa, reņģēm tomēr saglabājas Baltijas jūras austrumkrasta karalienes gods!) Oskars izveidojis jaunu produkcijas veidu – auksti kūpinātu grunduļa fileju kā uzkodu pie alus. Tā ejot uz izķeršanu!

Ziemā Kadeģi kūpina un tirgo sasaldēto produkciju. Oskaram ir neliela apjoma tā dēvētā šoka kamera, kurā viņš sasaldē tikko iztīrītas zivis – 70 kilogramus četrās stundās. Ātri sasaldētās zivis lielākos apjomos viņš līdz izmantošanai uzglabā šādu pakalpojumu piedāvājošo sadarbības uzņēmumu aukstuma noliktavās; tā sasaldējot, zivs unikālā garša lieliski saglabājas.

Kā iedabūt jauniešus zvejnieka laivā?

Ko darīt, lai piekrastes zveja neiznīktu? Nozares eksperti pozitīvi vērtē rīcības programmā ietvertās ieceres par atbalstu jauno zvejnieku piesaistei. Taču paaudžu nomaiņas mērķi iespējams sasniegt tīri praktiski – sniedzot atbalstu jau esošajiem komerczvejniekiem jauniešu apmācības jomā. Un vispārzināms ir fakts, ka piekrastes komerczveju nav iespējams uzsākt tukšā vietā – šim arodam nepieciešamas specifiskas zināšanas, dzīvesvieta pie jūras, zvejas aprīkojums un zvejas rīku limits.

Pašlaik Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs strādā pie vienreizēja atbalsta noteikumu izstrādes. Paredzēts, ka jaunais zvejnieks varēs saņemt atbalstu līdz 30 000 eiro viena zvejas kuģa iegādei. Tomēr atklāts paliek jautājums, cik zvejnieku varēs kvalificēties šim atbalstam, jo gados jauno zvejnieku piekrastē ir pavisam maz.

Kā veicināt jauniešu pievēršanos piekrastes zvejai? Vietējās rīcības grupas dažnedažādi cenšas ieinteresēt jaunos jūras arodiem. Jūlija sākumā jau rakstījām par Pāvilostā notikušo jauniešu nometni “Piekrastes zvejas gudrības”, kurai programmu izstrādājuši Latvijas Jūrniecības savienības biedri no Liepājas Jūrniecības koledžas. Salacgrīvas puses biedrība “Jūrkante” jūlija nogalē viesu namā “Vecmuiža” Liepupes pagastā organizēja jauniešu nometni “Būt saimniekam savā zemē”. Kopprojektā “Mājražošanas jaunrade” 13–17 gadu veci jaunieši meistarklasēs apguva amatnieka prasmes un mājražotāja iemaņas, kas lieti noder ikvienam piekrastniekam. Iepazīšanās ar dažādām uzņēmējdarbības formām lika jauniešiem saprast, ko nozīmē mārketings, cik daudz pūļu vajadzīgs, lai savu ražojumu pārdotu.

Vietējās rīcības grupas no Abulas, Cēsīm, biedrības “Brasla” un “Jūrkante” nākamo nometni no 9. līdz 11. augustam iecerējušas rīkot Salacgrīvā. Tad neizpaliks arī tikšanās ar zvejniekiem, iešana jūrā, zivju apstrāde un kūpināšana. Šķiet, šī pozitīvā pieredze spēs gaisināt zvejnieku vidē klejojošās runas, ka nevar īpaši uzticēties vietējām rīcības grupām, novirzot to pārziņā ievērojamus piekrastes teritoriju attīstības līdzekļus, jo biedrības biedru pārstāvētajās teritorijās zvejnieku pārstāvniecības faktiski nav, līdz ar to nepastāv iespēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu.

(Nobeigums sekos.)

Materiāla veidošanu projekta “Zivsaimniecība un pārmaiņas” ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds