Kad ūdens jau smeļas mutē (laivā), noder pat apaļais jūrasgrundulis (nobeigums) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Kultūras mantojums sekmē aroda pārmantošanu

Pozitīvs piemērs Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda līdzekļu apguvē atkal rodams jau pieminētajā Jūrmalciemā starp Liepāju un Rucavu. Pavisam netālu no Līgas un Oskaru Kadeģu “Zvejnieka mājas “Oskars”“ pie pašas jūras atrodas atjaunotā tīklu māja “Piestātne”, ko apsaimnieko biedrība “Jūrmalciema valgums”, popularizējot vietējās zvejnieku dzimtas un zvejošanas tradīcijas. Te tiek rīkotas arī izstādes un meistarklases. Šovasar bijušajā zivju un zvejas rīku šķūnī, kas celts 1958. gadā kā tīklu izlasīšanas cehs, skatāma divu fotomākslinieku – Pētera Jaunzema un Ulda Brieža – darbu izstāde.

Biedrības “Jūrmalciema valgums” vadītāja Rasma Pāvela stāsta: “Kas Jūrmalciemā ir atšķirīgi nekā citviet Latvijā? Pirmkārt, tās ir vietējās sievas un meitas, kas, pēc pašu jūrmalciemnieku vārdiem, esot “spicas” – ļoti stipras un izturīgas. Viņas spēja savaldīt pat zirgu, ja vajadzīgs, taču pārsvarā, kā jau zvejnieku sievām pieklājas, bija nodarbinātas ar zivju izlasīšanu no tīkliem. Tās prasmīgi darbojušās ar zvejas rīkiem – ūdām, ar ko zvejotas mencas un zuši. Ūdām pirms izlaišanas jūrā uz katra āķīša bija jāuzkabina pa tubītei, bet pēc izcelšanas un loma noņemšanas no āķiem ūdas bija kabināmas kociņos.

Otra atšķirības zīme Jūrmalciemā bija tā, ka senākos laikos te būvēja mājas ar durvīm, kas vērās uz iekšpusi. Tas tādēļ, ka negantnieks vējš pa nakti varēja durvju priekšā sanest smilšu kāpu un no rīta tās vairs nevarēja dabūt vaļā.

Un vēl der atcerēties, ka te, Lejaskurzemē, vējus dēvē šādi: saksenis, sāmenis, austrenis un āzenis. Taču pieminams arī launadzis, jūras vējš un zemes vējš.” Interesentiem iesaku izlasīt dzejnieka Olafa Gūtmaņa dokumentālos aprakstus “Jūrmalciems” (Liepāja, 2001), kas nudien ir vērtīgs šī senā ciema daudzinājums.

Lielisks piejūriešu tūrisma objekts atrodams turpat kaimiņos Jūrmalciemam – Nīcā. Kopš 2010. gada te atvērta “Nīcas senlietu krātuve”, kuru vada novadpētniece Gita Vanaga. Viņas veidotais dzimtas koks aplūkojams elektroniskā formātā, kur ierakstīti nu jau aptuveni 15 000 cilvēku. Tā nu bijušajā pienotavas ēkā, kur mājvietu radis arī Tūrisma informācijas centrs, par dižo Nīcu, kam Gita Vanaga veltījusi savu 2020. gadā iznākušo grāmatu “Nīcas novada atmiņu stāsti. Dzimtu rakstos”, stāsta cimdi, adījumi un citas senlietas. Ja vēlaties uzzināt, kāds bijis mīlestības raksts, kurā austas segas jeb deķi, ir jāpošas uz Nīcu, jo jūrā, tāpat kā uz zemes, īpaša nozīme bija rakstu valodai.

Laivā jāpiedzimst, lai kļūtu par īstu zvejnieku

Piekrastnieki ne pa jokam uzskata, ka piekrastes zvejas aroda turpmākā pastāvēšana ir apdraudēta, jo līdz šim nav bijis nekāda atbalsta tiešajai zvejniecībai – zvejas laivu atjaunošanai vai veco zvejas motoru nomaiņai pret jauniem, ekonomiskiem un videi draudzīgākiem.

Lūk, ko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Zivsaimniecības nodaļas projektu vadītājam Jānim Kravalim pastāstīja Jānis Krūmiņš, Kuivižu zvejnieks jau nez kurajā paaudzē: “Ar zvejniecību sāku nodarboties aptuveni trīspadsmit gadu vecumā, to rosināja mans tēvs Māris un vectēvs Jānis – abi piekrastes zvejnieki. Manas lielākās grūtības bija cīņa ar jūras slimību vairāku gadu garumā. Tas dažbrīd noveda līdz domām, ka zvejot jūrā iet vairs negribu un neiešu, bet tētis ar vectēvu vienmēr mierināja un teica, ka nākamajā sezonā jau vairs nebūs tik slikti. Tas deva iedvesmu turpināt.

Jauniešus varētu pievilināt labs atalgojums par salīdzinoši neilgi pavadīto laiku jūrā. Zvejošana lielākoties notiek agri no rīta, savukārt pārējo dienas daļu var pavadīt citās, savās, darīšanās vai darbos. Pozitīvais šajā darbā ir arī daudzveidība un izaugsme. Valsts un Eiropas Savienības atbalsta veids, kādu es redzu, varētu būt apmācāmo jauniešu pilna vai daļēja algas finansēšana, iespējams, arī kādi nodokļa atvieglojumi.”

Jānis Krūmiņš uzskata, ka sākt piekrastes zveju no nulles mūsdienās ir ļoti problemātiski. Piemēram, ja tā būtu stāvvadu zveja, jārēķinās ar ļoti lielām izmaksām, kas mērāmas vairākos desmitos tūkstošu eiro. Savukārt murdu zvejai ieguldījumi nav tik lieli, bet arī peļņa būs daudz mazāka, nekā zvejojot ar stāvvadu. Pats jaunietis zvejo gan ar stāvvadu, gan zivju murdiem, lucīšu murdiem, sīkzivju murdiem un reņģu tīkliem. Tāpēc no februāra līdz jūlijam, kā arī septembrī un oktobrī ģimenes uzņēmums SIA “Aļģes-1” Kuivižos piedāvā visdažādākās zivis – lašus, taimiņus, reņģes, raudas, karūsas, asarus, vimbas, lucīšus un arī apaļos jūrasgrunduļus.

Jā, un tieši šis svešzemnieks nu ieņēmis stabilu vietu arī Jāņa Krūmiņa laivā. Apaļais jūrasgrundulis pēdējos gados ir otra visvairāk nozvejotā zivju suga visā mūsu piekrastē, bet piekrastes atklātākajā daļā – pat visvairāk nozvejotā. Kā apgalvo Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “Bior” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups, Latvijas piekrastē tiek veikta zinātniski pamatota apaļā jūrasgrunduļa zveja. Līdz pat 2018. gadam to nozveja katru gadu pieauga vidēji par 300 tonnām gadā un tieši 2018. gadā sasniedza vēsturiski augstāko līmeni – 1101 tonnu. Pēc tam sekoja kritums, kas, domājams, saistīts ar intensīvo apaļā jūrasgrunduļa zveju. 2019. gadā nozveja bija 613 tonnas – tātad kritums gandrīz divas reizes. 2020. gadā Nīcas pagastā atkal bija lielākā nozveja – 185 tonnas; otra lielākā reģistrēta Salacgrīvas pagastā – 184 tonnas. Tādējādi varam secināt tīri statistiskas likumsakarības: Nīcas pagastā šīs invazīvās sugas nozveja ir samazinājusies aptuveni četras reizes, bet Salacgrīvas pagastā pēdējo četru gadu laikā tā palielinājusies 40 reizes.

Mainoties apaļā jūrasgrunduļa nozvejai, redzams, ka specializētajai tā zvejai ir pozitīva ietekme uz mūsu piekrastes ekosistēmu. Samazinoties apaļā jūrasgrunduļa daudzumam atklātās jūras piekrastē, pakāpeniski palielinās tradicionālo zivju – asara, plekstes, vimbas un raudas – daudzums. Straujais jūrasgrunduļu pieaugums pēdējos divos trīs gados ir apstājies, un tā ir laba ziņa mūsu piekrastes ekosistēmai. Institūts turpinās veikt zinātniskās uzskaites, kā arī analizēs rūpnieciskās nozvejas, lai attīstītu apaļā jūrasgrunduļa zvejas pārvaldību. 16. jūlijā Didzis Ustups savā “Facebook” lapā no Papes jūrmalas vēstīja: “Labas ziņas piekrastes zvejniekiem: apaļā jūrasgrunduļa nārsts ir bijis veiksmīgs – līdz pat 400 mazuļiem uz 100 kvadrātmetriem. Pārliecinoši dominējošā suga dienvidu piekrastes seklūdenī.”

Tātad laikā, kad piekrastniekiem vai ūdens smeļas mutē (laivā), talkā nāk apaļais jūrasgrundulis. Tikai kā ar mūsu pamatideju? Kā saglabāt tradicionālās zivju sugas mūsu piekrastē arī nākamajām paaudzēm?